Tad Korfa vai tomēr – Karpa dārzs?

2019. gada 15. novembris 00:00

1760

Šķiet, beidzot pienācis laiks labot pārlieku ieilgušo kļūdu un atdot pareizo nosaukumu šai Bauskas pilsētai nozīmīgajai vietai.

Informējot laikraksta lasītājus par vēsturisku pieminekļu atjaunošanu Bauskas Vecajos kapos un īsumā raksturojot cilvēkus, kuriem tie veltīti, raksta autors jau norādīja uz pārpratumu, kāds radies, vienu no Bauskas parkiem nodēvējot par Korfa dārzu, bet tā teritorijā esošo celtni Salātu ielā 10 – par Korfa muižu. Vai tikai kļūdas pēc ar Korfu dzimtu saistītos vietvārdus saglabāt arī turpmāk, vai tomēr atdot šīm vietām to pareizos nosaukumus, jālemj pašvaldībai, taču, pirms to darīt, ir jāiedziļinās faktos un jāsaprot, kā šis pārpratums radies.

Sena Lietuvas poļu dzimta
Karpi ir sena Lietuvas poļu muižnieku dzimta, kuras saknes meklējamas Spānijā un Itālijā; par dzimtas priekšteci tiek uzskatīts visā Eiropā slavenais, pa pusei mītiskais 8. – 9. gs. Astūrijas (novads Spānijas ziemeļos) bruņinieks Bernardo del Karpio. Karpu dzimtas ģerbonis ir trīs sešstūrainas zelta zvaigznes zilā laukā.

Pēc ieceļošanas tagadējās Polijas, Lietuvas un Baltkrievijas teritorijā Karpu dzimta sazarojās, nostiprinājās un ieguva arvien jaunus zemes īpašumus, taču raksturīgi, ka, pieaugot turībai, daudzi no viņiem pievērsās sociālā taisnīguma idejai, kļuva par filantropiem un pat iestājās pret dzimtbūšanu. Kā īpaši nozīmīgi dzimtas locekļi atzīmējami Jozefs Mikola Karps (1679–1739), kas dzīves nogalē bija Žemaitijas bīskaps, apgaismības ideju pārņemtais politiķis un publicists Benedikts Karps (1834–1805) un viņa dēls Ignācijs Karps (1780–1808), kurš, apceļojis Eiropu un iepazinis sava laika progresīvos uzskatus, dibināja skolas un slimnīcas, novēlēja līdzekļus izglītībai un iegājis vēsturē ar to, ka testamentā atbrīvoja no dzimtbūšanas ap 7000 savu muižu zemnieku.

No Jonišķēles muižas
Ar Bausku saistītā Francišeka Karpa dzīve aizsākās toreizējās Kauņas guberņas Jonišķēles muižā (Lietuvā, ap 15 km no Pasvales, braucot Pakrojas virzienā), kuru līdz ar citiem īpašumiem viņa tēvs Eustāhijs Karps 1809. gadā mantoja no sava radinieka – jau pieminētā filantropa Ignācija Karpa. Pateicoties mantojumam, Eustāhijs kļuva par tolaik lielāko zemes īpašnieku visā Kauņas guberņā, turklāt, pildot nelaiķa gribu, viņš jau 1810. gadā Jonišķēlē uzcēla iespaidīgu skolas ēku un atvēra slimnīcu – pirmo slimnīcu Lietuvas laukos.

Eustāhija Karpa sieva Paulīne, dzimusi grāfiene Brēla-Plātera (1796–1814), nomira Francišeka dzemdībās 18 gadu vecumā. Vēlāk tēvs apprecējās otrreiz, apņemot par sievu nelaiķes māsu Konstanciju Plāteri (1801–1853), un šajā laulībā dzimuši vairāki Francišeka pusbrāļi un pusmāsas.

Mūs interesējošais Francišeks Karps, pilnā vārdā Francišeks Felicjans Benedikts Georgs Karps, vēlāk Kurzemē saukts par Francisku vai Franci fon Karpu, piedzima 1814. gada 29. martā un tā paša gada 2. aprīlī tika kristīts iespaidīgajā 18. gadsimta 90. gados celtajā Jonišķēles baznīcā. Saglabājies nostāsts, ka pirmdzimtā dēla kristības bija sarīkotas ar plašu vērienu un tajās par krustvecākiem bija aicināts 121 vietējo zemnieku pāris.

Poļu sacelšanās un Bauska
1830. – 1831. gada poļu sacelšanās (tā sauktās Septembra sacelšanās) laikā, būdams tikai 17 gadu vecs, Francišeks metās cīņas virpulī, kļuva par adjutantu vienam no sacelšanās vadoņiem – ģenerālim Henriham Dembinskim (1791–1864) – un iemantoja sacelšanās varoņa slavu. Savos memuāros Dembinskis Francišeku raksturojis ļoti pozitīvi, novērtējot viņu kā apzinīgāko un centīgāko no saviem adjutantiem.

Par Francišeka tālākajām gaitām zināms vien tas, ka pēc sacelšanās apspiešanas viņš atgriezās Jonišķēles muižā un, noslēdzies no ārpasaules, dienas vadīja, galvenokārt lasot grāmatas. Ģenealoģijas literatūrā nav atrodams gads, kad viņš pirmoreiz apprecējies, taču jādomā, ka laulība ar viņa pirmo sievu Antoņinu, dzimušu Antonoviču (dzimušu ap 1830. g.) tika noslēgta salīdzinoši vēlu. Visādā ziņā pirmais Francišeka dēls Benedikts dzimis tikai 1857. gadā, kad viņa tēvam bija jau 43 gadi. Gadu vēlāk ģimenē piedzima arī otrs dēls Maurīcijs.

1863. gadā, kad sākās nākamā poļu sacelšanās (tā sauktā Janvāra sacelšanās), vairs neticot poļu panākumiem, Francišeks atteicās tajā piedalīties un ar ģimeni pārcēlās uz Bausku, kur nodzīvoja atlikušos deviņus sava mūža gadus. Pēc pirmās sievas nāves, sekojot ģimenes tradīcijai, viņš apprecēja mirušās māsu Sholastiku Antonoviču (1831–1890), un šajā laulībā piedzima četri bērni, no kuriem divi nomira vēl būdami mazgadīgi.

Turīgs, izglītots un erudīts
Francišeks, būdams turīga muižnieka atvase, nekad nepazina materiālas problēmas, bet ar laiku viņš kļuva par vienu no bagātākajiem Lietuvas muižniekiem, vispirms mantojot daļu no 1848. gadā mirušā tēva muižām, bet pēc tam arī 1870. gadā mirušā pusbrāļa Konstancija īpašumus. Literatūrā minēts, ka mūža nogalē Francišekam piederēja 27 357 desetīnu jeb gandrīz 30 000 hektāru zemes.
Francišeks bija izglītots un erudīts cilvēks, kas Lietuvā bija pildījis Kauņas guberņas skolu kuratora pienākumus. Jādomā, tieši šī iemesla dēļ viņš arī, dzīvojot Bauskā, dēvēts par kolēģijas padomnieku («Kollegien-Rath»). Tiesa, šis apzīmējums, kas Krievijas impērijas rangu tabelē atbilda augstajai 6. pakāpei, tolaik jau bija zaudējis tiešu saistību ar personas nodarbošanos un vairāk raksturoja cilvēka stāvokli sociālajā hierarhijā.

Francišeks miris 1872. gada 23. janvārī, 57 gadu vecumā, un apglabāts ģimenes kapavietā Bauskas Veco kapu katoļu draudzes daļā, kur jau 1865. un 1869. gadā bija apbedīti divi viņa mazgadīgi mirušie bērni. Līdzās Francišekam te vēlāk guldīta arī viņa otrā sieva Sholastika, kura pārdzīvoja vīru par 18 gadiem un nomira 1890. gada 23. jūlijā.

Bērni – savos īpašumos
Francišeka vecākais dēls Benedikts (1857–1926) 1881. gadā apprecēja savu māsīcu Mariju (Mariannu) Karpu un saimniekoja Jonišķēles muižā. Tieši viņa laikā muižas kompleksā tika uzcelts vairums iespaidīgo, vēl tagad tur skatāmo saimniecības ēku, bet 1899. gadā ierīkota arī lauksaimniecības skola. Zināms, ka Benedikts materiāli atbalstīja talantīgākos apkārtnes bērnus, palīdzot iegūt izglītību tādiem Lietuvā pazīstamiem cilvēkiem kā tēlniekam Kazim Uļanskim (1878–1914) un vēsturniekam Paulim Šležam (1902–1938). Benedikts miris Jonišķēlē jau Lietuvas neatkarības laikā, kad pēc agrārās reformas muižas platība bija samazinājusies līdz 80 hektāriem.
Otrs Francišeka dēls Maurīcijs (Kurzemē saukts Morics, 1858–1905) 1887. gadā mantoja Naujamiestis un Jasnagurkas muižas, no kurām pēdējā apmetās uz dzīvi. 1905. gada septembrī viņš tika smagi ievainots laupītāju uzbrukuma laikā un tā paša gada 20. decembrī Varšavā nomira.

Bauskā dzimušais Francišeka dēls no otrās laulības Jozefs (1865–1913) apprecēja Kurzemes muižnieci Ernu fon Drahenfelsi, un šajā laulībā piedzima meita un trīs dēli. 1887. gadā Jozefs mantoja vairākas muižas Lietuvā, bet miris viņš 1913. (pēc citām ziņām 1914.) gadā Bīlefeldē Ziemeļreinas-Vestfālenes federālajā zemē Vācijā.

Nav zināms, kad mirusi Rīgā 1868. gadā dzimusī Francišeka meita Paulīne, kura 1891. gadā apprecējās ar Lietuvas poļu muižnieku Vladislavu Meištoviču. Interesanti, ka pēdējā brālis – vēlākais Polijas tieslietu ministrs un valsts ģenerālprokurors Aleksandrs Meištovičs (1864–1943) – 1906. gadā publicēja plašu pētījumu par Karpu dzimtas vēsturi.

Populārie nostāsti par savdabīgo muižnieku
Pievēršoties Karpu dzīvesvietai Bauskā – pašlaik sauktai par Korfa muižu –, vispirms jāpaskaidro, ka juridiskā nozīmē tā nekad nav bijusi muiža, bet tikai trīs līdzās esošu gruntsgabalu veidota teritorija pilsētas nomalē, kuru acīmredzot, neticot jaunas sacelšanās panākumiem, Francišeks Karps 1863. gadā iegādājās, lai pārceltos uz dzīvi nemieru gandrīz neskartajā Kurzemes guberņā. Uz viena no gruntsgabaliem drīz tika uzcelts četru ēku puduris, ko veidoja divstāvu mūra dzīvojamā māja (vēl tagad esošais nams Salātu ielā 10) un trīs palīgēkas – viena koka un divas mūra būves. Pēdējā no mūra palīgēkām nojaukta tikai dzīvojamās mājas renovācijas laikā ap 2005. gadu.

Vēl 20. gadsimta sākumā Bauskā populārie nostāsti par savdabīgo šeit mītošo poļu muižnieku (dēvētu par poļu sacelšanās «nodevēju»), kurš, baidoties par savu dzīvību, slēpies aiz augstas sētas, katru nakti mainījis guļvietu un māju pametis vien strauja zirga mugurā, acīmredzot nav bijuši gluži bez pamata, jo pat vēsturnieki apgalvo,, ka dzīves beigu posmā Francišeks cietis no vajāšanas mānijas. Nav pamata apšaubīt arī nostāstus par to, ka Karpi uzturā lietojuši tikai savās Lietuvas muižās audzētu pārtiku, jo ik pa laikam viņu pagalmā iebraukusi gara ar svaigiem produktiem piekrautu lietuviešu vezumu rinda.

Ar Lodinga alu nevar sacensties
Pēc Francišeka nāves 1872. gadā Bauskas namu turpināja apdzīvot viņa atraitne un bērni, kuri gan pamazām pieauga, apprecējās un devās katrs savās dzīves gaitās. Tomēr kāds no viņiem šeit vismaz epizodiski uzturējās arī vēlāk, ko netieši apliecina, piemēram, kāda laikrakstā «Tēvija» 1897. gada 11. jūnijā publicēta ziņa. Tajā teikts, ka Bauskas labdarības biedrība, kura agrāk saviem pasākumiem izmantoja Bornsmindes muižas parku un bija iecerējusi to darīt arī tagad, «īpašu apstākļu dēļ» šoreiz nolēmusi sarīkot «lielus ļaužu svētkus 15. jūnijā fon Karpa kunga meža dārzā pašā Bauskā». Paziņojumā minēts, ka «līdz šim jaukais dārzs plašākai publikai nebija pieietams, tādēļ biedrībai sevišķi jāpateicas, ka tā pūliņus nav taupījusi un izdabūjuse tam nolūkam atļauju no cien. Karpa kunga». Tiesa, tajā pašā dienā balli Pilsdārzā sarīkoja arī alus rūpnieks Teodors Lodings, un, tā kā viņa pasākumu kuplinājis Lodinga alus, labdarības sarīkojums Karpa dārzā esot bijis trūcīgi apmeklēts.

Vēl Ādolfa Rihtera 1912. gadā sastādītajā Kurzemes adrešu grāmatā trīs minētie gruntsgabali Salātu ielā minēti kā Karpu īpašums, un, lai gan kļūdas dēļ kā īpašnieki šeit nosaukti sen mirušie Francišeks un Sholastika, īpašuma piederību Karpiem apšaubīt nav pamata. Tiesa, Karpiem tolaik vairs nevajadzīgā ēka, visticamāk, tika iznomāta, un zināms, ka 1896. gadā tajā tika atvērta Julianas Bekeres četrgadīgā «augstākā meiteņu skola» (pastāvēja līdz 1926. gadam).

Nosaukums transformējies pakāpeniski
Karpa dārza nosaukums par Korfa dārzu transformējās pakāpeniski, un, lai gan jau 1938. gada 14. oktobrī laikrakstā «Bauskas Vēstnesis» publicētā rakstā «Bauska vēstures spogulī» šī vieta kļūdaini piedēvēta Korfiem, piemēram, 1943. gada presē atrodami sludinājumi par «Karpa dārza apkārtnē pazaudētu žoržeta galvas lakatiņu» vai «uz ceļa starp Karpa dārzu un Boša dārzniecību» nozaudētu mēteli. 1943. gada laikrakstos plaši reklamēts arī Bauskas 500-gades svinību ietvaros «pie Karpa dārza» 20. jūnijā rīkotais lieluzvedums «Kāzas Jāņu tēva sētā». Par «Korfa muižu» Karpu īpašums pavisam «pārtapa» jau pēc Otrā pasaules kara, kad, sākot ar 1947. gadu, šis nosaukums jau konsekventi aizvietoja sākotnējo. Piemēram, laikraksta «Bauskas Darbs» 1949. gada 12. aprīļa numurā, mākslotā jūsmā apcerot šeit 1947. gadā ierīkotā bērnunama skarbo dzīvi, raksta autors vēsta: «Vecās pils telpās, kas agrāk piederēja baronam Korfam, tagad skan padomju bērnu smiekli un čalas.»

Vecākie baušķenieki Karpa dārzu vēl atceras kā augstas dēļu sētas apjoztu koku biezokni (to gan vēlāk stipri paretināja 1967. un 1969. gada rudens vētras), kura ieskauto ēku puduri sākotnēji lietoja jau pieminētais Bauskas bērnunams, bet pēc tā pārcelšanas uz Kurmeni – 1963. gadā celtās 2. vidusskolas internāts. No 1989. līdz 1992. gadam šeit darbojās Bauskas mākslas skola, bet 2005. gadā noslēdzās ēkas pārbūve par daudzdzīvokļu namu. Skumji, ka no kādreizējā māju pudura līdz mums nonākusi tikai viena celtne, taču jāpriecājas, ka vismaz tā veiksmīgi pielāgota jaunai funkcijai, turklāt pilnībā nezaudējot vēsturisko izskatu.

Pašvaldībai jāapdomā un jārīkojas
Bez nama Salātu ielā 10 par Karpu klātbūtni Bauskā vēl šodien liecina jau pieminētā viņu atdusas vieta Bauskas Vecajos kapos. Tiesa, ne sašķiebušās pieminekļu pamatnes, ne no tām izrautie akmens krusti, kuriem savulaik brutāli nolauzti metālā lietie Kristus atveidi, baušķeniekiem godu nedara, tāpēc vienlaikus ar jautājumu par Korfa dārza nosaukuma maiņu pašvaldībai būtu jāapdomā arī, kā sakārtot Bauskas vēsturē iegājušās Karpu ģimenes kapavietu.

Daudz interesanta par Bauskas Karpiem un viņu namu savās piezīmēs sniedzis Jelgavas gleznotājs Jūliuss Dērings (1818–1898), kurš bija biežs viesis viņu mājā, gleznojis daudzus šīs ģimenes locekļu portretus un ciemojies arī viņu īpašumos Lietuvā. Taču tas jau ir nedaudz cits stāsts...

+ 3

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tad Korfa vai tomēr – Karpa dārzs?

Kategorijas