Uz ekrāniem – Latvijas brīvības cīņas

2019. gada 12. novembris 00:00

117

Šomēnes mūsu novados skatāma ilgi gaidītā filma «Dvēseļu putenis».

Daudzi Latvijas iedzīvotāji jau vairākus gadus nepacietīgi gaidīja pēc Aleksandra Grīna romāna motīviem veidoto filmu «Dvēseļu putenis». Rīgā tā pirmizrādi piedzīvoja 8. novembrī, savukārt mūspusē to redzēsim: Rundāles multifunkcionālajā centrā 18. novembrī, Īslīces kultūras namā 19. novembrī, Bauskas kultūras centrā – 20. novembrī, Grenctāles kultūras namā – 21. novembrī, Vecsaules saietu namā 24. novembrī, Mežotnes pagasta daudzfunkcionālajā centrā «Strēlnieki» – 30. novembrī.. Man bija brīnišķīga iespēja apmeklēt pirmizrādi, tāpēc vēlos pirms filmas izrādīšanas mūsu pusē dalīties savās pārdomās.

Vai mūsdienās varētu?
Veiksmīgi veidotais tīzeris (reklāmas aktivitāte intrigas veidošanai) manī radīja milzīgu interesi par filmu. Galvenais varonis – jauns zēns Artūrs Vanags – pēc mātes zaudēšanas dodas strēlnieka gaitās. Viņam līdzās ir tēvs un brālis Edgars, kas uzņemas atbildību par Artūru tēva nerunīguma dēļ.

Artūrs 16 gadu vecumā piedzīvo Pirmā pasaules kara šausmas. Pēc filmas noskatīšanās ilgi prātoju, vai mūsdienu jaunieši spētu izšķirties par savas dzīves nākotni un dotos karā, vai es to darītu. 20. gadsimta sākumā tas bija vīrieša goda pienākums. Filmu skatījos kopā ar brāli Kristeru, kam drīz būs 16 gadu, un vaicāju viņam: «Vai tu tāpat kā Artūrs dotos cīnīties?» Viņš atbildēja: «Protams, brīvības cena ir ļoti augsta! Esmu un būšu latvietis.»

Toreiz sievas aplaudēja, pavadot savus vīrus kaujās, un strēlnieki devās karot ar smaidu sejā, jo ticēja, ka līdz Ziemassvētkiem karš noslēgsies un būs miers. Taču dzīve frontes līnijā karotāju domas un izjūtas mainīja. Filmā lieliski atklāts, kas ir brīvība un cik svarīgi to iegūt un nosargāt. Ikvienam skatītājam top skaidrs – brīvība nav dāvana, tā ir iespēja, bet par to jācīnās.

Artūrs Vanags piecu gadu laikā piedalījies vairākās kaujās – bijis Nāves salā, Slokas kaujā, Ziemassvētku un janvāra kaujās, Cēsu kaujās, kā arī sargājis boļševisma līderi Ļeņinu. No mātes lolojuma kļuvis par vīrieti ar četriem ievainojumiem un zaudētu ģimeni.
Man patika, ka sākuma kadri bija skatāmi arī noslēgumā, – tie atgādināja iepriekšējos notikumus. Masu skatos piedalījās arī brīvprātīgie no Bauskas puses.

Biju nolēmis, ka pirms pirmizrādes nelasīšu Aleksandra Grīna romānu «Dvēseļu putenis», lenti gaidīju kā patīkamu pārsteigumu. Tomēr man kaut kā pietrūka. Iespējams, tas tāpēc, ka šo filmu pārāk gaidīju. Dažu brīdi ekrānā redzamais radīja spēcīgas emocijas, taču reizumis filma šķita nedaudz garlaicīga. Tomēr uzskatu, ka «Dvēseļu putenis» jāredz ikvienam, jo tajā atspoguļotas mūsu valsts vēstures ainas.

Būt latvietim
Apbrīnoju aktieru tēlojumu. Oto Brantevics, kas iejuties galvenā varoņa Artūra lomā, iepriekš kino nebija filmējies. Arī GrētaTrušiņa, kas atveido Martu, to darīja pirmo reizi, taču lieliski atklājās viņas emocijas.

Pirms filmas demonstrēšanas sarunājos ar aktieri Mārtiņu Vilsonu, kas atveidoja galvenā varoņa tēvu. Viņš pastāstīja, ka visgrūtāk bijis nest ievainoto dēlu. «Apbrīnoju puišus, kas cīnījās par brīvību Pirmajā pasaules karā. Tā bija paļaušanās. Šī manas tautas daļa ir jāgodā,» pauž M. Vilsons. Viņš novēl atcerēties un neaizmirst, ka esam latvieši. Viņa atveidotais tēvs filmā saviem dēliem rāda piemēru, nevis stāsta tukšus vārdus. Ja vajadzēja, arī Artūram tēvs piemēroja sodu, nekādu atkāpju nebija.

Vairākās filmas epizodēs dzirdamas varoņu lūgsnas augstākajam spēkam. Strēlnieki cerēja, ka atgriezīsies mājās un viss būs kārtībā. Man atmiņā palikusi lūgsna: «Dod(i) spēku mūsu tautai!», kas nozīmīga arī mūsdienās.

Padomju gados noklusē
Latvijas Valsts prezidents Egils Levits, apmeklējot filmas pirmizrādi, teica: «Aleksandra Grīna grāmatu izlasīju tad, kad biju trimdā. Autors vairākus gadus pēc grāmatas tapšanas tika nošauts, viņš pats iemieso latviešu tautas likteni. Šie notikumi padomju laikos tika noklusēti.» Prezidents uzskata, ka filmai būs liela nozīme vēstures atmiņu veidošanā. E. Levits iesaka šo grāmatas ekranizējumu vērot ar «atvērtu prātu un atvērtām jūtām».

Filmas režisors Dzintars Dreibergs stāsta: ««Dvēseļu putenis» ir piemineklis Latvijas svarīgākajām lappusēm. Tas ir veltījums cilvēkiem, kas cīnījās strēlniekos.»

Artūra Vanaga lomas atveidotājs, Kuldīgas Centra vidusskolas 12. klases skolnieks Oto Brantevics atklāja, ka viņa vecvecvecvectēvs bija latviešu strēlnieks. «Latvijas valstiskums man nekad nebūs tukši vārdi. Brīvība nozīmē cīnīties. Tā nav anarhija, kā ļoti daudzi kļūdaini uzskata, nevar darīt to, ko grib.»

«Dvēseļu puteņa» pirmizrādes sarīkojumā. No labās: Oto Brantevics, galvenā varoņa Artūra Vanaga lomas atveidotājs; Dzintars Dreibergs, kinolentes «Dvēseļu putenis» režisors, viņš kopš 2007. gada režisējis astoņas mākslas un dokumentālās filmas, kā arī sarakstījis scenārijus četrām filmām. Ar viņiem kopā – bijušais Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube.
Ernests Dinka

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Uz ekrāniem – Latvijas brīvības cīņas

Kategorijas