«Iedzīvotāji pierobežā jūtas apdalīti un izolēti»

2019. gada 2. novembris 18:57

364

«Iedzīvotāji pierobežā jūtas apdalīti un izolēti»

Pētniece Elīna Vrobļevska uzskata – vispirms nāk cilvēki, un tikai tad reģions «apaug» ar visu pārējo.

Rīgas Stradiņa universitātes rīkotajā diskusijā «Maza Latvija – lielas reformas» no sarunā iesaistīto atklāsmēm prātā spilgti palikušas sociālantropoloģes, grāmatu «Latvijas pierobežas pēdējie mohikāņi» un «Latvijas pēdējie mohikāņi: Latgale» līdzautores Elīnas Kursītes atziņas. Stāstos un fotogrāfijās iemūžināto Latvijas pierobežas joslā mītošo dzīvesstāsti gluži kā savdabīga mozaīka pārsteidz cilvēkus, kuriem šīs sajūtas ir svešas. «Mohikāņi» nežēlojas, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas lielie novadi viņus samīcīs, rullējot pāri. Viņus nemāc bažas pazaudēt savu identitāti. Neticami, bet viņos nav arī ne kripatiņas stresa par gaidāmo reformu, jo, kā secinājušas lauku ekspedīcijas dalībnieces, vislielākās bailes no šīm pārmaiņām ir mazo pašvaldību vadītājiem.
Diskusija rosināja «Bauskas Dzīvi» mēģināt radīt kopiespaidu par dzīvi, cilvēkiem un iespējām pierobežā, iezīmēt pašreizējās tendences lauku apvidos un konstruēt nākotnes ainu reģionu un Latvijas kontekstā. Uz sarunu aicināju Elīnu Vrobļevsku, Rīgas Stradiņa universitātes pētnieci, Eiropas studiju fakultātes Politikas zinātnes katedras lektori un programmas «Starptautiskās attiecības-Eiropas studijas» vadītāju.

Mani pārsteidza diskusijā dzirdētais, ka cilvēkiem pierobežā reforma lielākoties ir vienaldzīga. Lauciniekiem neesot skaidrs, ko reformatori no viņiem gribot. Ja ir auto, tad viņiem viss esot sasniedzams, un nav svarīgi, kuram novadam vai pilsētai viņi ir piederīgi. Dzīve laukos, kas visbiežāk ir viņu izvēle, esot brīnišķīga, cilvēki jūtas laimīgi ar 60 eiro mēnesī. Grūti tam noticēt...
– Pēc tā, ko atklāja sociālantropoloģe Elīna Kursīte, sapratu, ka dalījums – pilsēta un lauki – nav īsti pareizs. Varbūt labāk būtu pieturēties pie tā, ka Latvijā ir tikai viena liela pilsēta – Rīga, ir lielie reģionālie centri, ko es par laukiem negribētu dēvēt, un tad, protams, šī aizlielpilsētas koncentrācija – mazāki ciemi un pilsētiņas. Savukārt lauki tad būtu tie, par ko stāstīja Elīna, – kad izej ārā no mājām un nevienu kaimiņu neredzi.

Ar apzīmējumiem ir jābūt uzmanīgiem. Bieži vien vārdiem «lauki», «laucinieks» tiek piešķirta negatīva nokrāsa, taču, šķiet, pēdējā laikā akcenti ir mainījušies.
– Tā ir. Un tas pat nav noticis politikas rezultātā. Ir daudz ģimeņu, jaunu cilvēku, kuri labprāt izvēlējušies dzīvi ārpus Rīgas. Negribu apgalvot, ka tie ir lauki, kur blakus nav neviena kaimiņa, bet tā ir Sigulda, Cēsis, Valmiera – jaunie iekārojamie dzīvesvietas galamērķi. Cilvēki vēlas būt prom no burzmas, vidē, kur arī bērnus var citādāk audzināt. Piemēram, arī Ozolniekos pēdējos gados vērojama milzīga jauno ģimeņu koncentrācija. Pat no Mārupes pārceļas, sakot, ka tur viņiem jau kļūst par šauru, cilvēki vairs nejūtas kā piepilsētā.

Vai tas ir fenomens, ka cilvēki turas pie laukiem, dzīvo tālā pierobežā, kas nenoliedzami tomēr ietekmē viņu ikdienu un zināmā veidā arī ierobežo?
– Grūti vērtēt, vai tas ir kas ārkārtējs. Paradumus un dzīves uztveri, ja vairāk to skatām nevis no politikas, bet filozofiskās un sabiedriskās līnijas, veido vieta, kur dzīvojam. Varbūt Elīnas sacītais izklausījās skarbi, kad tika vaicāts, kā pierobežā dzīvojošie raugās uz reformu un teritoriju jauno pārdalījumu, taču es piekrītu, ka šiem cilvēkiem ir vienalga. Viensētā vai mazos ciemos dzīvojošo ikdienā nekas nemainīsies. Izmaiņas vairāk skars reģionālās pilsētas. Ceru, to saredz arī reformas virzītāji, ka šī ir iespēja izveidot spēcīgākus reģionālos centrus. Labs piemērs jau tagad ir Valmiera, kas ļoti attīstījusies, arī Sigulda, kas ir iekārojama dzīvesvieta. Tur es redzu potenciālu. Laucinieka ikdienā reforma neko nemainīs, ja vien pie sētas kāds nesāks būvēt rūpnīcu.

Bieži tiek runāts par informatīvās telpas stiprināšanu un medijpratību pierobežā. Daudzviet Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio kanālus nevar uztvert, savukārt, piemēram, no Baltkrievijas un Krievijas raidošo mediju piedāvājums ir plašs, laba arī uztveršanas kvalitāte. Kā jūs to komentētu?
– Jautājums par informatīvo telpu ir sāpīgs un ilgstoši neatrisināts. Daļa pierobežas iedzīvotāju dzīvo pavisam citā realitātē. Iespēja patērēt Latvijas mediju saturu ir ierobežota, savukārt ārzemju, tostarp baltkrievu un krievu, kanāli ir pieejami katram. Pētnieciskie raidījumi atklāj, ka pierobežā daudzi nezina, kas ir pašreizējais Valsts prezidents.
Reģionālā reforma šo problēmu neatrisinās. Tā, protams, neskar simtiem tūkstošus, bet tas šo absurdo situāciju nepadara mazāk nozīmīgu. Veselīgi patriotiski noskaņotai valstij un sabiedrībai būtu jārūpējas arī par pavisam mazām sabiedrības grupām, lai nodrošinātu katram valsts pilsonim nepieciešamo minimumu – zināt, kas ir Latvijas prezidents, kāda ir valsts pārvalde.

Kā robežas klātbūtne un zināma nošķirtība, jūsuprāt, ietekmē tai tuvumā mītošo ļaužu noskaņojumu?
– Kā jau diskusijā atklājās, šiem cilvēkiem ir atšķirīga izpratne par iztikas minimumu, kas nepieciešams, lai spētu dzīvot un izdzīvot. Rīdzinieks nekad neiedomātos, ka viņam varētu pietikt ar 50 eiro mēnesī, bet vairāki pierobežas viensētu ļaudis norādīja, ka tas ir vairāk, nekā vajadzīgs. Tas gan ir «koks ar diviem galiem». Jā, var izdzīvot un justies laimīgs, bet tie, kuriem citi apstākļi, to nesapratīs. Ja cilvēks nezina, kādas ir iespējas, viņš arī nezina, kā viņam pietrūkst un uz ko tiekties, kā ir citādāk. Laukos ir pensionāri, ģimenes, kas ne reizi nav bijušas Rīgā, līdz ar to viņiem ir svešas šīs papildu izdevības, viņi nezina, ka varētu būt vēl labāk. Nevar zināt, kā pietrūkst, ja tas nekad nav bijis.

Vai dzīve pierobežā un tās tuvums saistāma arī ar valodas lietojumu? Vai veikti šādi pētījumi?
– Ja runā par Krievijas un Baltkrievijas pierobežu, tad saprotams, ka latvieši, kuri patērē informāciju krievu valodā, to arī ļoti labi saprot un lieto. Neesmu dzirdējusi, ka Lietuvas pierobežā saistībā ar valodu būtu kādas īpatnības. Par savstarpējo saskarsmi pierobežā nevarēšu spriest, ar šādiem pētījumiem nav bijusi saskare.

Latvijas un Lietuvas robežas tuvumā dzīvojošie bieži vien saprot un itin labi komunicē gan vienā, gan otrā mēlē. Tur vēsturiski ir arī daudz jauktu ģimeņu – latvieši ieprecējušies kaimiņos un arī otrādi.
– Zinu cilvēkus, kuri pārcēlušies uz kaimiņzemi, bet tas nav fenomens, ko reducēt uz Latvijas gadījumu, gluži vienkārši tā ir pierobežas teritoriju īpatnība, ka kaimiņš aiz sētas var nebūt latvietis. Par to gan nav jāuztraucas, jo to nekad nebūs iespējams ierobežot. Tad jau mums kā Trampam jāceļ mūris!

Kādi, jūsuprāt, ir dzīves pierobežā plusi un mīnusi?
– Ja situācija ar informācijas apriti un informatīvo telpu, kā arī cilvēka pilsoniskās piederības izjūtu būtu ideāla, es teiktu – tā ir katra personīgā izvēle dzīvot pierobežā. Pašreizējā situācijā mīnuss ir izaugsmes iespēju trūkums. Neesmu par to, ka katram zemes pleķītim jābūt apbūvētam ar debesskrāpjiem kā Singapūrā, jo uzskatu – Latvijā ir jābūt nostūrim, kur cilvēki var būt mierā un nodarboties ar lauksaimniecību, lopkopību, taču man nepatīk situācija, ka šie attālākie reģioni ir izolēti no pasaules, no pārējās Latvijas, dzīvo savā informatīvajā un eksistenciālajā burbulī un nezina, kādas ir viņu iespējas. Minēšu piemēru saistībā ar skolu reformu. Neuzskatu, ka valstij un nodokļu maksātājiem būtu jāuztur nerentablas izglītības iestādes, kur personāla vairāk nekā skolēnu, tajā pašā laikā nevar pieļaut šo nostūru vēl lielāku izolāciju. Ir jānodrošina, lai bērni no tālākiem reģioniem nokļūtu mācību iestādēs. Tā būtu pirmā ziņa, ar ko jāiet pie pierobežas cilvēkiem, nevis ar vēsti, ka šo skolu slēgsim.

Tiklīdz kaut ko grasās likvidēt, sabiedrības reakcija ir viennozīmīga – valsts grib iznīcināt cilvēkus laukos.
– Iespējams, tā arī ir atbilde uz iepriekšējo jautājumu par pozitīvām un negatīvām iezīmēm – cilvēki pierobežā jūtas apdalīti un izolēti.

Tiekoties ar tuvu Lietuvas robežai dzīvojošiem, piemēram, Vecumnieku novadā, nācies dzirdēt, ka daudzi savu mājvietu uzskata par ģeogrāfiski izdevīgu, jo skaistkalniešiem aizbraukt uz Biržu tirgu vai apmeklēt lietuviešu amatniekus esot ērti un arī lēti. To šie cilvēki min kā vienu no priekšrocībām.
– No sabiedriskā viedokļa tas ir forši, no ekonomiskā – tā ir realitāte, ar ko jāsadzīvo. Vai uzsāksim ar lietuviešiem tādus pašus karus kā ar igauņiem, cīnoties, kurš pārdos lētāku alkoholu? Tas būtu absurdi. Šeit parādās tas faktors, ka pierobežā, ja runājam par ekonomiskiem ieguvumiem, ir lielāka konkurence un to visasāk izjūt konkrētais reģions, vietējā pašvaldība. Cilvēki brauc un atstāj naudiņu pāri robežai citā valstī, nevis savos mazajos, vietējos uzņēmumos, foršajos veikaliņos. Tos šī ekonomiskā konkurence skar visvairāk; valsts kopumā un deputāti Rīgā to nejutīs. Bet ko vietējais var darīt, ja pārdošanas izmaksas Latvijā ir augstākas nekā Lietuvā? Dzīvei pierobežā ir plusi sadzīviskās, nevis plaša mēroga lietās.

Vai nebūs tā, ka īstenojot reformu un cenšoties mākslīgi veidot teritoriālā iedalījuma vienības, dzīve pierobežā kļūs arvien klusāka un cilvēki no šīm teritorijām izzudīs pavisam?
– Domāju, ka ne. Reformas politiskais mērķis ir tāds, ka, pievienojot mazākās pašvaldības lielākām apvienībām, veidotos attīstības centri, lielākas pilsētas, ap kurām tad dabiski varētu koncentrēties iedzīvotāji. Paredzēts, ka šīs nedaudz lielākās pašvaldības varētu tuvāk sev pievilkt šos nostūrus. Kā tas izpaudīsies dzīvē, grūti prognozēt. Ļoti šaubos, vai tie cilvēki, kurus lauku ekspedīcijas laikā apmeklēja Elīna, pārcelsies uz šiem kūsājošajiem reģionālajiem centriem. Viņi paliks tur, kur ir. Maldīgi, ja reformas veidotāji un politiķi cer, ka cilvēki, kuri dzīvojuši savās mājās 30, 50 gadu un vairāk, pēkšņi pārcelsies tuvāk pilsētai. Tam nevajadzētu būt mērķim. Gluži pretēji – ir jārada pamudinājums apmesties klusākos nostūros, lai pierobeža kļūtu apdzīvotāka, lai mazajos ciemos ieplūstu «jaunas asinis».

Nudien, ir naivi cerēt, ka cilvēki mainīs savus 50 gadu vecos ieradumus!
– Nemūžam! Tāpēc domāju, vai mūsu politika nav nedaudz ačgārna attiecībā uz reģioniem. Nevar ar varu piespiest – ejiet, celiet, investējiet – un cerēt, ka tad tur būs cilvēki. Vai nevajadzētu tam pieiet no otras puses un uzsvērt tos labumus, ko dod lauku klusums, miers, dabas tuvums, iespēja šādā vidē audzināt un skolot bērnus? Man ir brīnišķīgs piemērs. Bija atbraukuši Tadžikistānas pārstāvji skatīties, kāda Latvijā ir izglītības sistēma. Biju aizvedusi viņus uz Skrīveru vidusskolu. Maza un brīnišķīga skola. Direktoram teicu – ja man kādreiz vajadzēs pārcelties ārpus Rīgas, braukšu pie jums tikai skolas dēļ. Es būtu laimīga, ja mani bērni tur mācītos.
Domāju, nevajadzētu ar varu uzspiest lauku attīstību, bet ļaut, lai vispirms atnāk cilvēki, kuri vēlas mierīgāku dzīvi, un tad būs arī izaugsme. Šī situācija jārisina ne ar politisku kanālu starpniecību, bet veidojot sabiedrības apziņu. Pirms desmit gadiem Sigulda bija jauka tūrisma pilsēta. Tagad tur ir «pilnīgs bums» māju celtniecībā, nevar nopirkt nevienu zemes pleķīti, jo visi vēlas dzīvot Siguldā. Līdz ar to arī redzama attīstība. Ir daudz piemēru, kad vispirms nāk cilvēki un tikai tad reģions «apaug» ar visu pārējo.

Kur strādā tie, kuri par savu dzīvesvietu izvēlējušies Siguldu? Droši vien lielākā daļa Rīgā.
– Daļa braukā, daļa atrod darbu uz vietas. Ziniet, kas ir lielākais sabiedrības domāšanas fenomens? Ak, Dievs, man 40 kilometru jābrauc uz darbu! Kāpēc tas nav piecu minūšu attālumā? Cilvēkos iesēdusies dogma – ja dzīvo Pār-daugavā, tad arī darbam turpat jābūt, bērniem tur jāmācās un frizieris turpat jāapmeklē. Redzu, ka jaunā paaudze jau iziet ārpus šīs pieņemtās kārtības un prot izvērtēt savas tā brīža prioritātes.
Zīmīga ir vēl kāda sabiedrības īpatnība, es teiktu, Latvijas iedzīvotāju stigma, – ārkārtīgi sāpīgi tiek uztverta pārvākšanās, dzīvesvietas maiņa. Cilvēki no visa sagaida ilgmūžību; ja nopirkts dzīvoklis vai māja, tad tajā jāpaliek līdz mūža galam.

To var saprast, jo cilvēki ir konservatīvi, daudziem grūti pieņemt pārmaiņas.
– Jā, mūsu sabiedrībā pārmaiņas nav norma. Tas izpaužas arī politiskā līmenī. Ja cilvēks laukos ir iestumts, lai tad viņš tur arī dzīvo. Neesam raduši pie aprites, un šī domāšana – tas ir padomju laiku mantojums. Arī no politiķu retorikas, gan ne tik daudz vārdos, dažreiz sadzirdu to, ka katram iedzīvotājam tur, kur viņš ir, arī jāpaliek, bet, ja pārceļas, tad lai nedomā, ka tas ir īstermiņa perspektīvā. Mēs paši sevi gribam ielikt kaut kādos būros. Nevajag pārdzīvot, ja kādā lauku ciemā par pieciem iedzīvotājiem paliek mazāk! Cilvēki nāk un iet, bet – ir jādomā, kā piesaistīt citus piecus vai desmit vietā. Ir kāpumi, ir kritumi, bet tas jāpāraug. Par to jādomā gan sabiedrībai, gan tiem, kuri publiski uzrunā sabiedrību. Ar savu retoriku un politiskajām izvēlēm jārāda piemērs. Politiskajai elitei sabiedrības progresā ir jābūt soli tālāk.

Kas šo procesu var ietekmēt?
– Vēlētāji. Tā ir atkal viena sāpīga tēma. Kāpēc mēs Eiroparlamentā ievēlam cilvēku, kurš apsūdzēts nodokļu maksātāju naudas izsaimniekošanā, piesavināšanā? Kāda ir mūsu pilsoniskā sabiedrība, cik gudri un apzināti tiek izdarīta izvēle? Mēdz sacīt, ka ievēlētie politiķi ir sabiedrības atspulgs, bet es ticu, ka kaut kādā brīdī var lauzt šo apburto apli, kad pārvēlam vienus un tos
pašus «sasmērējušos» cilvēkus un esam neapmierināti, bet nākamreiz atkal kāpjam uz tā paša grābekļa.

Acīmredzot sabiedrība viegli uzķeras uz politiķu solījumiem.
– No vienas puses, esam taupīgi un iesīkstējuši, no otras, – ārprātīgākie maksimālisti, kuri grib katrā ciemā pa peldbaseinam, pa olimpiskajai hallei. Sabiedrība vēl neprot «izbraukt pa vidusceļu», jo ir vēlme apkarināties ar ārišķīgām lietām, lai radītu iespaidu, ka mums ir daudz. Man ļoti nepatīk, ka saka – ņemsim piemēru no Dānijas vai Zviedrijas. Nevajag domāt, ka situācija un sabiedrība visur ir vienāda. Piemēru ņemšana ir slikts paradums; ir jāskatās, jāpēta, jāvērtē, jāpielāgo saviem apstākļiem. Pārāk burtiski gribam daudz ko pārņemt, taču mums būtu jāpamācās no somiem, kur viss ir ļoti vienkārši, un mums šīs vienkāršības trūkst. Arī dāmai, kura izlauzusies sabiedrībā, vispirms vajadzētu būt pieticīgai un piesardzīgi pavērot, kā uzvesties, kā viņa tur iederas, nevis uzreiz uzvilkt «Gucci» kleitu, apkarināties ar briljantiem un piebraukt limuzīnā. Mēs gribam visu un uzreiz gan politikā, gan uzņēmējdarbībā, bet jāapzinās, ka esam iedzinējos, un nevajag censties 25 gados paveikt to, ko citas valstis panākušas simt gadu laikā. Negribu teikt arī to, ka jābūt atpalikušiem, mums jāiet līdzi Eiropai, bet tajā pašā laikā nevajag mēģināt lietas sasteigt tur, kur nevajag, un bremzēt tur, kur jāvirzās droši uz priekšu. Piekrītu, ka šo teritoriālo reformu Latvijai vajadzēja jau vakar... Ja tā netika veikta, varbūt šis posms bija jāizdzēš kā iecere, kas netika piepildīta, un jāraugās soli tālāk.

Kādu iztēlojaties dzīvi Latvijā pēc desmit gadiem? Vai iedzīvotāju koncentrācija ap Rīgu kļūs izkliedētāka?
– Esmu ideāliste, tāpēc domāju, ka arvien vairāk cilvēku pārcelsies uz dzīvi ārpus Rīgas, taču neesmu tik liela ideāliste, lai apgalvotu, ka visi lauki būs apstrādāti un meži sakopti. Jaunā paaudze, kuriem pašlaik 25 gadi un mazliet vairāk, ļoti labprāt, ja atļauj finansiālās iespējas un darba apstākļi, pārceļas uz mierīgākām pilsētām vai lauku teritorijām. Cilvēku mobilitāte pēdējo desmit gadu laikā ir ļoti mainījusies. Veidojušās jaunas profesijas, uzņēmumi, kam ir elastīgs darba grafiks, iespēja strādāt attālināti, un vairs nav tik svarīgi, kur cilvēks atrodas, kur ir viņa deklarētā dzīvesvieta. Tas ir būtiski pašvaldībām, saņemot finansējumu.
Domāju, ka pašvaldības, kas būs gatavas ieguldīt jaunu cilvēku piesaistē, ļoti iegūs un Rīgai būs konkurence. Ir dažādi piemēri, kā raisīt interesi par konkrēto vietu, piemēram, Sigulda labi izmantoja savu tūrisma aspektu, arī Kuldīga pašlaik ar to piesaista. Katrai pašvaldībai par to vajadzētu padomāt, apzinoties, ka tas prasa ieguldījumus.
Brīnos, ka vēl neviens politisko mērķu popularizēšanai nav iedomājies izmantot ekoloģijas un dabiskuma vilni, kas arī varētu veicināt cilvēkus mainīt domāšanu un paradumus. Šis process ir neizbēgams, taču tas notiks ļoti pakāpeniski.

Kāda mobilitātes un globalizācijas iespaidā varētu veidoties situācija Latvijā ilgtermiņā?
– Raugoties perspektīvā, jāsaprot – ja valsts vēlas attīstīties, ar esošajiem cilvēkresursiem nepietiks. Negribu būt «ballītes bojātāja», bet centieni atgūt tos, kuri aizbraukuši, ir velti; tas vilciens jau sen ir aizgājis.
Mūsu sabiedrībai ir grūti pieņemt ārzemniekus, taču, ja Latvijas iedzīvotāji brauc dzīvot un strādāt citur, arī mums jābūt atvērtiem. Morāli tam vajadzēja gatavoties jau vakar. Salikt cilvēkus būrīšos pa reģioniem, pilsētām un valstīm – tā vairs nav mūsdienu pasaules realitāte.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Iedzīvotāji pierobežā jūtas apdalīti un izolēti»

Kategorijas