«Lejeniekos» piemin veļu pasauli

2019. gada 29. oktobris 00:00

Godinām tradīciju, jo daudz esam guvuši no saviem viņsaulē aizgājušajiem senčiem.

Viļa Plūdoņa muzejs dzejnieka dzimtajās mājās «Lejenieki» 24. oktobra vakarā rīkoja godus šīs mājas veļu valstībā aizgājušiem ļaudīm. Pasākumā no folkloras krājuma veļu laika dziesmas izdziedāja un muzicēja folkloristi no kopām «Trejupe», «Dreņģeri» un «Laukam pāri». Arī viesi no Svētes dievturu draudzes Andris Žukovskis un Anita Rauda-Žukovska dalījās ar dziesmām un savās atziņās par veļu laika nozīmi latviešu dzīves ritumā.

Iedegas svecītes Plūdoņa kapos
Pēc sapulcēšanās «Lejeniekos» muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže aicināja uz Plūdoņa kapiem aizdegt svecītes, lai izgaismotu veļiem ceļu uz mājām. Viņa zināja stāstīt, ka dzejnieks Vilis Plūdons vasarās mēdzis bieži uzturēties kapos pie vecāku apbedījumiem, sēdējis uz kapu soliņa un lasījis grāmatu. Svecīšu liesmiņas iedegās pie dzejnieka Viļa Plūdoņa dzimtas apbedījumiem, muzeja dibinātāja Eduarda Smilškalna, dzejnieces Annas Dagdas, publicista un rakstnieka Reiņa Ādmīdiņa kapu vietas. Piemiņas svecītes nolika arī pie latviešu un lietuviešu partizānu piemiņas vietas, kas veltīta cīnītājiem pret komunistisko okupāciju Ceraukstes, Paņemūnes, Īslīces un Pabiržu (Lietuvā) pagastā laikā no 1945. līdz 1954. gadam; viņu kapu vietas nav zināmas.

Ar dziesmas vārdiem «veļu upe pārplūdusi, no krastiem izgājusi» izskanēja aicinājums veļiem nākt mājās uz mielastu.

Veļu saule ir diezgan priecīga
Kad godu dalībnieki bija pārnākuši «Lejenieku» istabā pie bagātīgi klātā veļu mielasta galda, ar dziesmām, kokļu un stabules skaņām aicināja veļus mieloties. Ievadvārdos nama saimniece Elīna Kūla-Braže klātesošos aicināja iejusties tautas tradīcijā, ko mūsu senči ir ievērojuši gadsimtiem ilgi un kura mums jākopj. Viņas sacītie vārdi patiesi ieveda pārdomās par savu esību un saistību ar aizsaulē aizgājušajiem tuviniekiem: «Kā latviešiem tas pieņemts, visi godi, sākot ar krustabām un bērēm, arī veļu pasaules daudzināšana ir viena no mūsu tradīcijām. Latviešiem priekšstati par viņsauli ir kā par māju, kā latvisku sētu, kur notiek dažādi darbi; veļu saule ir diezgan priecīga. Vienreiz gadā, kad laukos raža novākta, veļi nāk mūs apraudzīt, kā mums klājas, – vai mēs esam gana bagāti un pārtikuši, vai saticīgi dzīvojam, vai esam priecīgi. Veļus daudzinām tāpēc, ka gandrīz visu esam guvuši no saviem senčiem – valodu, zemi, tautas tērpus un dziesmas, ko dziedam. Ne jau tā manta un graši, ko saliekam kabatās, bet tieši mūsu tautas kultūras mantojums ir mūsu bagātība. Ja mēs sākam skaitīt savus senčus, viņu ir ļoti, ļoti daudz; mirušo pasaule ir daudz lielāka nekā dzīvo, tāpēc mums tā jāgodā.» Arī Andris Žukovskis skaidroja veļu laika nozīmi latvieša dzīvē: «Gada sākums – pavasaris, vasara ir laiks, kad cilvēkā viss vērsts uz āru, kad iet kalnā. Kad nāk rudens, tad viss sāk vērsties uz iekšu, un veļu vakars nav vajadzīgs viņā saulē aizgājušajiem, bet mums pašiem. Tas ir meditatīvs laiks, kad varam ieklausīties un nodoties sev, laiks apcerei arī par aizsauli, jo tur ir ļoti daudz mums nezināmā.»

Lai veļi varētu netraucēti mieloties, dalībnieki devās ārā pie ugunskura, kur turpinājās sadziedāšanās. Tā izvērtās par patiesi izjustu rituālu, izdziedātu viskrāšņākajā latviešu valodā – mūsu tautasdziesmās, pārpilnās ar suminājumu dabai, visumam un cilvēkam. Un šķita, ka arī pati daba bija aizturējusi elpu – klusums, bezvējš un spilgtām zvaigznēm piesēta debess.

Pie mielasta – mirstamajā secībā
Kad bija gana dziedāts pie ugunskura un veļi gana mieloti, dalībnieki atgriezās goda istabā, lai mudinātu veļus doties atpakaļ uz aizsauli, bet paši notiesātu mielasta pārpalikumu. Tika plaši atvērtas nama durvis, dalībniekiem skaļi ar kājām klaudzinot un nama saimniecei krāsns kruķi dauzot pa grīdu, veļi tika raidīti prom. Pirms ieturēšanās pie bagātā mielasta «pārpalikuma» A. Žukovskis pastāstīja par kārtību, kā tradīcijā pieņemts to darīt. Viņš skaidroja: «Svarīgi ievērot, lai ķeršanās pie mielasta notiktu mirstamajā secībā; jāraugās, lai bērns nepasteidzas pie galda pirms saviem vecākiem. Vecākajam no sētas jādodas pie galda pirmajam.» Šis skaidrojums patiesi izraisīja jautru pauzi, pirms kāds uzdrošinājās iet pie mielasta galda. Veļu cienastam bija likta turpat «Lejeniekos» cepta rupjmaize, pīrādziņi, putra un ceptas bietes, un vēl daudz kā cita no dārza ražas sarūpētā. Galdā drīkstot likt tikai to, kas pašiem ievākts un izaudzēts, neko neaizņemoties no citiem. Muzeja speciāliste Signe Samsone stāstīja, ka, gatavojot ēdienu veļu mielastam, to nav pieņemts garšot, tāpēc iznākums var būt arī pārsteigums pašam gatavotājam.

Piedalīties pašam
Sarunā «Bauskas Dzīvei» muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže skaidroja, ka veļu vakara tradīciju muzejā kopj jau vairākus gadus. Viņa uzsvēra, ka pasākuma mērķis nav apmeklētāju masveidība, priekšnesuma pasniegšana skatītājiem. Lai gan sarīkojums bija izziņots publiski un to varēja apmeklēt jebkurš interesents, sanākušo pulkā faktiski bija tikai aicināto folkloras kopu dalībnieki, kas pārzina šo tradīciju, ar to saistītās tautasdziesmas un muzicēšanu. Iespējams, ka interesi apmeklēt pasākumu nerosināja gluži skopais vēstījums «Veļu vakars».

Tradicionālāk – pēc Miķeļiem līdz Mārtiņiem
Tautā par veļu laiku, arī garu laiku, dievainēm, Dieva dienām, zemlikām, tēvu dienām, paminkām visbiežāk pieņemts uzskatīt laiku starp Miķeļiem (29. septembris) un Mārtiņiem (10. novembris), tomēr rakstveida liecībās ir ziņas, ka dažādās vietās atšķiras veļu laika ilgums.
Piemēram, Vecumnieki veļu laiku skaitīja no Mārtiņiem līdz 12. decembra dienai. Saglabājušās liecības, ka veļu mielasti rīkoti ne tikai rudenī, bet arī Ziemassvētkos, Lieldienās un Jurģos.

Veļu laikā atdarījās veļu vārti un ciemos ieradās aizgājušo ļaužu veļi, ko sauca arī par iļģiem, paurīšiem, vecīšiem, ķauķiem, leļiem, urgučiem, ēniem, māžekļiem, māniķiem, raudačiem, vecajiem utt. Tas ir laiks, kad saimnieks ar saimi aicina mājās ciemoties mirušo piederīgo veļus un sarīko tiem svinīgu mielastu.

Izmantotais avots: http://valoda.ailab.lv/folklora/ticejumi/.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Lejeniekos» piemin veļu pasauli

Kategorijas