Tukšu neapdzīvotu māju daudz

2019. gada 27. oktobris 09:55

1825

Svitenes pagasta ļaudis mīt un strādā leišmalītē.

Teritoriālās reformas apspriešanas laikā Rundāles novada Svitenes pagastā sapulcē pārliecinoši izskanēja atziņa par reformas «prettautisko raksturu». Iedzīvotāji vienprātīgi atzina, ka, veicot kārtējo dzīves kvalitātes uzlabošanu, t. i., centralizāciju, viņi ieguvēji nebūs.

Tie, kam ikdienā iznāk pārvietoties no Bauskas Ādžūnu un Lietuvas virzienā, zina, cik kluss un mierīgs ir ceļš. Nomaldīsies, nebūs, kam jautāt virzienu. Zemesceļš ir labs, tikai braucēju palicis maz.

Virsītes muižas zemes mantinieks
Jānis Kugrēns ir Virsītes muižas zemes mantinieks, tās arī viņa īstās mājas. Dzimis 1937. gadā un uzaudzis leišmalē. No 1940. gadu izsūtīšanām ar māti izbēdzis uz Lietuvu, bet tēvs apcietināts un vispirms turēts Centrālcietumā un izsūtīts uz Soļikamsku.

Jānis atceras, ka viņa bērnībā cilvēku un māju te bijis ka biezs. Jaunībā spēlējis leišu kapelā, ballītes rīkojuši viņu muižā vai katru sestdienu. Tā arī ieskatījies savā nākamajā sievā Anastasijā no Lietuvas Kruku ciema.

Kad sākās «brīvprātīgā» kolhozu dibināšana, Virsītes muižas kūtī salikuši arī citu saimnieku lopus, bet mājā bijis kantoris. Pirmie kolhozi bijuši «Nākotne», «Rosme». Kugrēniem ierādītas pāris istabiņas, bet pārējās sanākuši svešinieki. Māju «kopīpašuma cēlēji» bija nolaiduši. Sabrūkot kolhozam, Jānim izdevās par pajām netālu nopirkt pusi mājas, kas saucas «Virsīši», bet otra puse, kam citi saimnieki, ir «Virsītes».

Sākumā atgūto zemi centies pats apstrādāt, kolhozā bija «novergoti» vairāk nekā četrdesmit gadi mehanizatora darbā. Viņš smej: «Šajos gados zemeslodei esmu aparis apkārt, sezonas laikā strādājām diennaktīm. Bet ar kulšanu bija problēmas, nebija kombaina, kas laikā nokultu ražu. Bija tādi, kas apsolīja, bet neatbrauca, un viss palika uz lauka... 1930. gados arī katrā sētā nebija kuļmašīnas, bet visu novācām. Laikam bijām izpalīdzīgāki, draudzīgāki, varbūt mazāk rēķinājām savu labumu vien. Zemi esmu iznomājis zemniekam Aivaram Barkovskim un ar sadarbību esmu ļoti apmierināts, viņš ir lāga vīrs, atsaucīgs un izpalīdzīgs.»

Viegli īsā stāstiņā pārskriet gadu desmitiem, bet tas ir cilvēka mūžā ieausts laiks – notikumi, sāpes, prieks, smaga darba ikdiena laukos un dārzos. Jānis Kugrēns no bērnības atceras, cik daudzviet viņu pusē bija ābeļdārzi. Tos vēl cara laikā stādījis un ar padomu saimniekiem palīdzējis kopt viņa vectēvs, kas bijis apkārtnē labi pazīstams dārznieks. Jāņa dēls saimnieko Ceraukstē, ir zeme un māja, zemnieka gēns nav gājis zudībā.

Jānis un sieva Anastasija gan turēšoties savā mājā, kamēr vien varēs. Anastasija veselību sabeigusi kolhoza fermās, un vecumdienās viegli nav. Bet abi ļoti pateicīgi dēlam Arnoldam un vedek-lai Margaritai par biežajiem apciemojumiem un palīdzību.

Izlīdzas ar ukraiņu strādniekiem
Inesi Kampiņu sastopu «Kreņģeļos», pārlasot un šķirojot kartupeļus. Uz šo māju atnākusi nesen, tā dzīve iekārtojusies. Lai gan dzimusi Dobelē, sevi uzskata par svitenieci. Savulaik beigusi Saulaines lauksaimniecības tehnikumu un palikusi šaipusē dzīvot un strādāt. Pašlaik skolu brīvlaiks un jaunākais dēls Jānis, Pilsrundāles vidusskolas audzēknis, palīdz mājas darbos, bet vīrs strādā pie vietējā lielā zemnieka. Inese ir optimistiska: «Dzīve laba, nav jau daudz te cilvēku, bet kur citur aiziesi?! Ilgi nobraukāju uz Ķekavas putnu fabriku strādāt, bet ceļš prasa savu. Beidzu autovadītāju kursus, jo bez sava «autiņa» un prasmēm gan nevar. Internets ir, no pasaules šķirti neesam. Iepirkties braucam uz netālo Žeimi Lietuvā. Cenu starpība pastāv. Pat Latvijā ražotais dažkārt Lietuvā ir lētāks, piemēram, cepumi, saldumi. Gāzes balonu noteikti pērkam tur, starpība gandrīz desmit eiro. Uz jautājumu, vai dēls paliktu uz dzīvi Rundāles novadā, drošas atbildes nav. Inese saka: «Meita dzīvo Auros Dobeles pusē, viņai sava ģimene. Jānim vēl skolas ceļš priekšā.»

Aldis Auza, zemnieku saimniecības «Kaži» saimnieks, par darbaspēka pieejamību teic: «Dārzkopībā un kāpostu audzēšanā ir daudz smaga fiziska darba. Lietū, dubļos, svelmē, rudenī pagrabā. Ilgstoši, gadiem to nevar izturēt, pat ja kāds to gribētu. Savulaik paskaitījām, kādu daudzumu kāpostu viens cilvēks sezonā nogriež. Sanāca ap 200 tonnām... Uz rudens pusi izlīdzamies ar ukraiņu strādniekiem, viņi strādā pamatīgi, jo viņiem nav objektīvu «laika kavēkļu» – māja, ģimene, bērnu audzināšana utt. Protams, labi, ka mums tas viss ir, bet līdz ar to viņi «izsit lielāku rubli». Tā viņi pastrādā dažus mēnešus un aizbrauc.»

Māra Cimermane, zemnieku saimniecības «Gaitiņi» īpašniece: «Nevaru sūdzēties. Nodarbojos ar graudkopību, un mehanizatori ir ļoti vajadzīgi cilvēki laukos. Saimniecībā ir divi strādnieki, kam maksāju nodokļus un slimības lapas, ja vajag. Lai gan «karstā» sezona beigusies, viņi ir darbā. Pie tehnikas vienmēr atradīsies, ko darīt.»

Īstu robežu nemana
Jānis Liepa, Svitenes pagasta pārvaldes ilggadējais vadītājs, raksturojot dzīvi pierobežā, atzīst: «Tādas īstas robežas jau mums te nav bijis. Dzīve pati visu sakārto. Lietuvieši daudzi gāja mūsu skolā, dzīvoja un strādāja šeit. Valodas problēmu, par ko tik bieži dzird runājam, mums nekad nav bijis. Arī citu tautību bērni apmeklēja mūsu skolu un runāja un mācījās latviešu valodā. Jā, diemžēl tukšu neapdzīvotu māju daudz. Vecie ļaudis aiziet viņsaulē, bet jaunākās paaudzes jau ir projām. Šis process nemanāmi notiek daudzus gadus.»

Svitenes centrs tukšs un kluss, dienas vidū grūti kādu satikt. Bet sanāk aprunāties ar Silvu Mežkaucku, viņa ir kapu pārzine četrās Svitenes pagasta kapsētās kopš 2001. gada. «Sajūta padrūma, kad esmu kapsētā, redzu – vai visi bijušie kolhoza ļaudis jau dus. Bet vietā reti kur kāds palicis. Kas šitādu tukšumu aizpildīs? Varbūt kāda liela tauta? Bet tā jau arī citur Latvijā... 1972. gadā Svitenes skolu beidzām 21 skolnieks, un, cik zinu, pieci joprojām dzīvojam Svitenē. Šogad mūsu pagastā trīs mājas palika tukšas. Vienā mantiniekos meitas, ko viņas te darītu, ja atnāktu? Daudziem bērni ir, bet tālu projām, un vecumdienu aprūpe paliek valstij vai tiem, kas vēl tuvumā un ar labu sirdi.»

FAKTI

Svitenes pagasts atrodas Latvijas Republikas Rundāles novada dienvidu daļā un robežojas ar Lietuvas Republiku, Jelgavas novada Sesavas pagastu, Rundāles novada Viesturu pagastu un Rundāles pagastu.

Platība 58 kvadrātkilometri, un tas ir novada mazākais pagasts. Attālums līdz Žeimei Lietuvā – 16 km, līdz Bauskai ir 22 km, līdz Rīgai – 88.

Pēc deklarētās dzīvesvietas pagastā ir 771 iedzīvotājs, bet faktiskais tiek lēsts ap 650.

Pagastā atrodas Pilsrundāles vidusskolas struktūrvienība Svitenes skola, tautas nams, bibliotēka, doktorāts, pasta nodaļa. Pagastā ir arī 17. gadsimtā celtā luterāņu baznīca un 19. gadsimtā celtā Svitenes muižas ēka.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tukšu neapdzīvotu māju daudz

Kategorijas