Vasaras lappuses pāršķirstot...

2019. gada 25. oktobris 00:00

Kanādas latviešu stāsti, kuros atminas Bauskas pusi.

Joprojām atmiņās kavējos XV Latviešu dziesmu un deju svētkos Toronto Kanādā. Iespēja redzēt un dzirdēt šos svētkus svešumā sniedza jaunu emocionālo pieredzi, kas nav salīdzināma ar Latvijā piedzīvoto. Atrodoties Toronto un ieceļojot Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), domas, protams, rosījās par mūsu tautas vēsturi.

Simti un tūkstoši cilvēku, kas devās uz Rietumiem kara beigās, patiesībā uzskatāmi par 1941. gada 14. jūnija represiju upuriem, jo ne jau kara šausmas, bet gan pieredzētās deportācijas veicināja masveida aizbraukšanu. Neviens no viņiem «pasaules taisnīgākajai varai» vairs neticēja. Tāpat kā šai pusē izsūtījumā izdzīvojušo, tā arī trimdas un bēgļu gaitu liecinieku kļūst arvien mazāk. Atmiņu glabātāju mūžs jau krietni ap 80, un mums pieejams viņu tā laika bērnu acīm pieredzētais, viņu atmiņā saglabātie vecāku un vecvecāku stāsti.

Diemžēl jādomā arī par to, vai atjaunotās neatkarības gados Latvijai esam devuši pietiekami platus un stiprus spārnus, lai zem tiem rastu mājvietu gan rietumos, gan austrumos mītošie latvieši, kuri gribēja un vēl arī varēja atgriezties. Pieļauju, ka mūsu parāds varētu būt ļoti liels...

Ārsti Neideri
Profesore Mirdza Neiders Bufalo universitātē ASV strādā kopš 1962. gada. Zobārstniecības skolā viņai joprojām ir savi pienākumi. Šovasar vienā no žurnāla «Latvijas Ārsts» numuriem Ilga Urtāne, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Zobārstniecības fakultātes dekāne, profesore, RSU Stomatoloģijas institūta Ortodontijas klīnikas vadītāja, Mirdzai Neiders izteikusi pateicību par lielo ieguldījumu Latvijas zobārstniecības studentu izglītošanā, praktiskā un psiholoģiskā sagatavošanā studijām Bufalo. Mirdza laipni un gādīgi savā mājā uzņēmusi un izmitinājusi daudzus studentus no Latvijas, kas papildināja zināšanas vai ieguva zinātnisko grādu biznesā, angļu valodā, arhitektūrā un citās nozarēs.

Tāpat kā daudzi, kara pēdējā rudenī viņa, 11 gadu veca meitene, kopā ar mazāko māsu un brāli un vecākiem – Bauskas ārstiem Ēriku un Kārli Neideriem – devās prom no Latvijas. Pēc garajiem trimdas gadiem M. Neiders pirmo reizi ieradās Latvijā 1991. gada 18. novembra priekšvakarā kopā ar ilggadējo Bufalo universitātes viceprezidentu un kolēģi Voldemāru Innusu, kas Mirdzu uzrunājis īsi: «Ir laiks!» V. Innuss toreiz tikās ar Rīgas Politehniskā institūta vadību, valsts iestāžu atbildīgajiem darbiniekiem un sāka Latvijā veidot Rīgas Biznesa skolu. Mirdza devusies uz Stomatoloģijas institūtu. Līdzās profesionālajai interesei viņai bijis ļoti svarīgi apskatīt Bausku, to lūgusi izdarīt viņas mamma. Rīdzinieki sazinājušies ar kolēģiem mūsu pilsētā, zobārsti Ināru Aili, un sekoja brauciens uz bērnības zemi...

No Ādžūniem līdz Toronto
Šovasar Mirdza Neiders uzaicināja mani apmeklēt Dziesmu un deju svētkus Toronto. Koncertu skatījās gan kanādieši, gan latvieši no visas pasaules. Gaiss vibrēja sengaidītu un arī gluži nejaušu tikšanos priekā. Mana vieta izrādījās līdzās senioru pārim ap gadiem astoņdesmit. Vispirms sarunu angļu valodā sāka kundze, taujājot, no kurienes esmu. Ar atbildi «no Latvijas» bija par maz, vajadzēja pastāstīt sīkāk, un izrādījās – ne bez iemesla. Bijām apsēdušās līdzās Harijam Zuleronam, kas dzimis 1936. gadā, audzis Lietuvas pierobežā Ādžūnos un astoņu gadu vecumā no Pļavenieku mājām kopā ar vecākiem Jēkabu un Īdu Zuleroniem devies bēgļu gaitās.

Nometnēs Vācijā latvieši dzīvoja līdz 50. gadu sākumam. 40. gadu beigās Zuleronus pieņēmis kāds lādzīgs vācu zemnieks. Harija tēvam bijis ķēriens uz tehniku, saremontējis saimniekam traktora «grabažu». Zemnieks atļāvis ņemt no dārza visu, kas tajā audzis, un labi izturējies pret latviešiem. Zuleronu ģimene uz Kanādu izceļoja 1950. gadā. Tur tēvs bija dabūjis darba līgumu. Harijs tikai tad, mācoties 1. klasē, sācis apgūt angļu valodu. Viņš atceras: «Par laimi, valoda man padevās, jau pavasarī mani pārcēla septītajā klasē. Krievu valodu gan aizmirsu. Kanādas pavalstniecību saņēmu 50. gadu beigās. 1954. gadā tēvs Hamiltonā nopirka māju. Daudzi latvieši pie mums vakarēja, gāja jautri – bija dziesmas un danči. Strādāt sāku agri. Tie bija visvienkāršākie darbi, jo vajadzēja palīdzēt vecākiem. Lai pelnītu, vēlāk iegādājos lielu kravas auto, vadāju preces. Ar Džoniju apprecējāmies 1959. gadā, šogad svinējām kāzu jubileju.» Hamiltonā latviešu ir arvien mazāk, 2014. gadā arī hamiltonieši rīkojuši Dziesmu svētkus, Harijs ar kundzi uzņēmies visus pienākumus.

Latviju un radus Harijs Zulerons sācis apciemot kopš 90. gadiem, te viesojies reizes divdesmit, taču Dziesmu un deju svētkos Latvijā neesot iznācis būt. Līdz 2005. gadam daudz strādājis, pensiju sācis saņemt 65 gadu vecumā. Harijs stāsta, ka sākumā «Pļavenieku» zemi iznomājis un naudiņu atstājis Latvijas radiem, pie kuriem vienmēr bijusi liela ciemošanās. Viņš atceras 90. gadus – laiku, kad Latvijā nebija nopērkamas pat vienkāršas lietas. Īpašumu pārdevis, un jaunais saimnieks gribējis tur ierīkot vasaras māju, bet nekas netika ieguldīts, un «Pļavenieki» lēnām gāja bojā. Tad tos nošķūrēja. Tagad Pļavenieku māju vietā viļņo labības lauki.

Harija Zulerona un viņa ģimenes piedzīvotais līdzīgs daudzu trimdas latviešu stāstiem. Bet ne jau visi spēja sadzīvot ar «svešinieka likteni» un prata sākt dzīvi no nulles. Daudziem nepietika morālā spēka un līdzekļu, lai no jauna iegūtu mītnes zemē atzītu izglītību un profesiju. Un tomēr šī zeme ir devusi mūsu tautiešiem cilvēka cienīgu patvērumu. Mani ļoti aizkustināja Kanādas valsts himna, ko svētku ieskaņā dziedāja latviešu kopkoris. Tajā saklausīju tādu nāciju savstarpējo cieņu, kādas tik ļoti trūkst mūsu modernajā tehnoloģiju un karu pārņemtajā pasaulē.

UZZIŅAI

Biedrība «Latvieši pasaulē» – muzejs un pētniecības centrs, kas atrodas Rīgā, Kalēju ielā 57, – ir privāta bezpeļņas organizācija, dibināta 2007. gadā. Tai ir birojs, krātuve, bibliotēka, darbinieki, aktīva valde un biedri Latvijā un ārzemēs. «Latvieši pasaulē» veido ceļojošās izstādes, publikācijas, filmas un citus projektus par latviešu izceļotāju dzīvi, viņu kultūru un devumu Latvijai un pasaulei. Laika gaitā plānots ievākties pastāvīgā muzeja ēkā.

Muzejā var iepazīt izceļošanas vēsturi, tur rodamas ziņas par pēdējiem 200 gadiem. 19. gadsimtā Latviju pametuši zemes meklētāji, uz Dienvidameriku izceļojuši baptisti, svešumā ir 1905. gada revolūcijas un Pirmā pasaules kara bēgļi, daudzi devušies trimdā Otrā pasaules kara laikā, šis process turpinās arī mūsdienās.

Muzejs «Latvieši pasaulē» krāj priekšmetus, kas atspoguļo daudzveidīgos izbraukšanas iemeslus, apkopo pieredzi un liecības par ārzemju latviešu pastāvīgo dzīvi, kopienām un identitātes uzturēšanu ārpus Latvijas no dažādiem redzespunktiem. Krājumam tiek meklēti lietiski, rakstveida, mākslas, audiovizuāli un digitāli priekšmeti. Interesantas ir izceļotāju personīgās un organizāciju mantas, fotogrāfijas, grāmatas, vēstules, rokdarbi, darbarīki un mutvārdu liecības.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vasaras lappuses pāršķirstot...

Kategorijas