Dzimusi zelta rudenī

2019. gada 25. oktobris 00:00

65. dzīves jubileju 26. oktobrī dzimtas pulkā atzīmēs codiete Gunta Ķikure.

Tiekoties sarunai ar «Bauskas Dzīvi», Gunta Ķikure ar prieku un gaišu smaidu sejā sacīja: «Esmu dzimusi zelta rudenī, kad lapas atdod pēdējo sveicienu saulei un – man par godu!»

Jubilāres dzimtā vieta ir Vecumnieku novada Stelpe, kur mājās «Līpleči» viņa lolota skolotājas un laukstrādnieka ģimenē; tur beigusi arī pamatskolu. Gunta ir pārliecināta, ka savu darbīgo dabu, daudzpusīgās intereses un sabiedriskumu guvusi no vecākiem. Mammu zaudējusi jau sešu gadu vecumā, bet tētis par viņu daudz stāstījis. Lai gan tēvam bijusi tikai sešu klašu izglītība, viņš bijis dzīvesgudrs vīrs – pārzinājis lopus, dārzkopību, biškopību un spēlējis arī orķestrī; viens uzaudzinājis bērnus. Gunta atzīst, ka abi vecāki bijuši sabiedrības cilvēki, un arī viņa un brālis Kārlis mantojuši šo iedabu būt aktīviem un radošiem sabiedriskajā dzīvē. No bērnības atceras, ka dažādās svinībās mājās allaž ir daudz dziedāts. Gan bērnībā, gan vēlāk viņa dancojusi deju kolektīvos un dziedājusi koros; kopā ar Liepājas Pedagoģiskā institūta kori «Atbalss» piedalījusies latviešu Dziesmu svētku simtgades pasākumos.

«Labdien, skolotāj!»
Skolotājas profesijas izvēles pamatā G. Ķikurei bijušas allaž labās sekmes mācībās un arī mammas piemērs, taču vēlējusies kļūt par kultūras darbinieci. Tomēr, dzimtās Stelpes skolas skolotājas Rasmas Dombrovskas mudināta, izvēlējusies studēt pedagoģiju Liepājā. Jubilāre atcerējās, kā pirmo reizi uz Liepāju devusies tēta pavadībā, jo pirms tam tālāk par Rīgu nebija būts. Toties studiju laikā izmantojusi iespēju strādāt vilcienu pavadoņu vienībā, ar vilcienu «tūrēm» apceļojot Padomju Savienības pilsētas.

Pēc studijām «sadale», kā jau toreiz bija ierasts, jauno skolotāju atveda atpakaļ mūspusē. Pirmā darbavieta bija Bauskas 1. vidusskola, kur kļuva par audzinātāju 38 pirmklasniekiem. Skolotāja šīs klases audzēkņus atceras īpaši, viņiem šogad aprit 50 dzīves gadi. Saucot virkni bijušo pirmo audzēkņu vārdu, skolotāja ar viņiem lepojas vēl šodien – gan atmiņās, gan izdzirdot uz ielas «labdien, skolotāj!». Darbs ar skaita ziņā lielo klasi palicis labā atmiņā; bijis daudz bērnu, kas mācījušies teicami. Skolotāja atzīst – toreiz, kad visiem 38 iedeva darbu, – viņi strādāja, tagad skolēni mēdz uzdevumus uzņemt arī citādi.

Pēc dažiem gadiem G. Ķikure darba gaitas turpinājusi Codes pamatskolā, kur guvusi ilgāko pedagoģes darba pieredzi. Pēc tam bijusi arī Bauskas Kristīgās pamatskolas skolotāja. Bet kopš 2011. gada strādā par pedagoga palīdzi Ceraukstes pagasta Griķu pamatskolā. Ikdienā skolotāja palīdz bērniem, kuriem mācību procesā vajadzīgs īpašs atbalsts, – gan strādā ar viņiem individuāli, gan atbalsta klases darbā. Gunta vada arī skolas pagarinātās dienas grupas nodarbības.

Dzīves lielā pateicība
G. Ķikure atzīst, ka skolotājs nepārstāj strādāt, aizverot skolas durvis; reizēm viņš, vēl gulēt ejot, domā par nākamās dienas stundu. Papildus tam, ka sākumskolas klašu skolotājiem jāpārvalda vairāki mācību priekšmeti, pedagoga palīgam jāspēj gan plānoti, gan neplānoti aizstāt arī citu pedagogu jebkurā no mācību priekšmetiem – matemātikā, latviešu valodā vai dabaszinībās. ««Ielēkt» vajadzīgajā stundā nav sarežģīti, un tam atslēga ir – pieredze,» ar pārliecību pauž pedagoģe.

Gunta sacīja, ka bērni jau zina, ka viņai var uzdot jebkurus jautājumus un uz tiem būs atbildes. Piemēram, stāstīts gan par lodīšu pildspalvas vēsturi, gan arī par bērēm un nāvi.

Skolotāja atklāja, ka dzīvē ir nācies izbaudīt uz savas ādas zināmo teicienu «nepateicība ir pasaules alga». Taču darba un dzīves pieredzi Bauskas Kristīgajā pamatskolā un tagad Griķu skolā jubilāre uzskata par dzīves lielo pateicību, kas kompensē visu citviet negūto gan-darījumu. Griķu pamatskolā sajūsmina tur valdošā latvietība, patriotiskums un nerimstošs radošums visās lietās; arī pasākumi, kas atkārtojas, allaž tiek radīti no jauna un interesanti.

Izauguši par labiem cilvēkiem
Skolotāja gan nezūdās par sarežģītām attiecībām un bērnu uzvedības problēmām, taču ir savi vērojumi un atziņas par to. Viņa atklāj, ka attiecībās ar skolēnu saskarsmē viens pret vienu parasti viss ir kārtībā. Bērni reizēm prasa mīlestību, vēlas pieglausties, tātad viņiem tās pietrūkst, tad arī nedrīkst liegt savu glāstu.

Tagad mainījies bērnu runasveids, zudusi pietāte pret pieaugušo vispār, ne tikai pret skolotāju. Dažkārt var vērot, ka vecāki tā vietā, lai sadarbotos ar skolotāju bērna problēmu risināšanā, vēršas pret skolotāju – «danco pēc bērna stabules», tādējādi izpelnoties atvases labvēlību. Bērni ir pārliecināti par nesodāmību un atļaujas pateikt skolotājam: «Es negribu, un ko tu man padarīsi?» Tas iznīcina skolotāja darbu un grauj viņu pašu. Speciāliste arī atzīst, ka saprot, kur tas viss rodas, – vecāki ir ļoti noslogoti, rūpējoties par iztiku ģimenei, maz laika var veltīt bērniem.

Gunta uzskata, ka senāk pelnītais pēriens ģimenē tomēr bijis noderīgs. Mazajam cilvēkam jāiemāca, ka viņam ir ne tikai tiesības, bet arī ierobežojumi un pienākumi, un laikus jāpalīdz saprast, ko nozīmē sods. G. Ķikure atklāja, ka gan pati, gan viņas bērni ir saņēmuši pa kādam pērienam, un secināja: «Visi izauguši par labiem cilvēkiem.»

«Esmu uzvarētājos!»
Laulībā ar vīru Andri, kurai jau 38. gadskārta, dzimuši un izaudzināti trīs bērni – Maija, Anita un Emīls, ģimenes gādībā augusi arī audžumeita Agnija. Jubilāre lepojas ar to, ka visi bērni ir izskoloti un ieguvuši profesijas. Jo īpaši ir gandarīta, ka viņi visi dzīvo un strādā Latvijā. Priecē mazbērni – dvīņi Henrijs un Anrijs, Dāvids, Amēlija un pats mazākais – Mārtiņš.

Guntas ģimene nodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu – vairāk nekā 300 hektāros audzē rapšus un kviešus. Ģimenes māju viņa sauc par savu «mazo muižiņu», tur arī sakņu dārzs un ābeļdārzs, kur darba nekad netrūkst. Taču tiek rasts arī laiks kultūras un mākslas baudīšanai – patīk teātris un koncerti. Skolotāja atklāja, ka ar aizrautību seko TV raidījumam «Gudrs, vēl gudrāks», kur iepretim televizora ekrānam arī pati mērojas spēkiem ar erudītajiem jauniešiem, ar azartu sakot: «Tur es parasti esmu uzvarētājos!»

Enerģijas pārpilnību dala ar citiem
Guntai patīk tikšanās ar cilvēkiem, un viņa gandarījumu rod, iepriecinot savus līdzcilvēkus. Smaidot atzīst, ka ir ļoti emocionāla un runīga; vīrs sakot: «Tu pat ar telefona stabu vari atrast kopīgu valodu.» Jubilāre neslēpj, ka viņai vajag reālu saskarsmi ar cilvēkiem, nevis meklēt to pasaules tīmeklī.

Gunta par sevi saka: «Esmu īsts Skorpions – man ir enerģijas pārpilnība; lai justos labi, man tā jādala ar citiem.» Ir radusi visu darīt pati, tāpēc ne vienmēr pieņem palīdzību no citiem. Viņa uzskata, ka katram ir savas negatīvās puses, bet nosoda cilvēkos paviršību, skaudību un nenovīdību un par briesmīgu postu sauc alkoholismu, kad tas piemeklē ģimenes. Ir savs sakāmais arī visa un visu noliedzējiem: «Kas kritizē, lai paši kaut ko pamēģina paveikt!» Augstu vērtē godīgumu sevī un citos, par ko nācies piedzīvot arī neērtības.

Jubilāre ir pārliecināta, ka mūsu dzīvi vada augstāki spēki, vai to sauc par Dievu, vai ko citu; atzīst, ka viņu allaž kāds sargā, un teic: «Ļauni cilvēki netiek man klāt.» Lai gan nevienam nav vēlējusi ļaunu, ir pārliecināta, ka ātrāk vai vēlāk katrs saņem, ko pelnījis, – gan par labo, gan par ļauno. Tēvs mēdzis teikt: «Nekas nav tik smalki vīts, ka to neatklāj saulains rīts.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzimusi zelta rudenī

Kategorijas