No vectēva – latviskums un godīgums

2019. gada 18. oktobris 00:00

812

Juris Pakalniņš stāsta par paaudzēs nodoto mantojumu.

Juris Pakalniņš, Bauskas Valsts ģimnāzijas otrā direktora Paula Pakalniņa mazdēls, satikts ģimnāzijas jubilejas godos un grāmatas «Mūsu skolas stāsti – 100» atvēršanā. Jura Pakalniņa tēvs Nikolajs pirmās klases vēl izglītojies Bauskas Valsts ģimnāzijā, bet vēlāk Rīgā, Juris pats – Rīgas 5. vidusskolā.

Svētku reizē nedaudz aprunājoties, atklājas vectēva Paula dzīves skatījuma, vērtību ietekme un tālāk nodošana nākamajām dzimtas paaudzēm. Tāpēc saruna ar kinorežisoru Juri Pakalniņu.

Pastāstiet par savu vectēvu! Jūsu spilgtākās bērnības atmiņas, vecāku un vecvecāku dzīves mācības.
– Paulam Pakalniņam sieva Helena bija 14 gadus jaunāka, abi gadu sarakstījušies, tikai tad tikušies. Vectēvs Polijā studēja filozofiju, zināja vairākas valodas. Viņam bija divi dēli – Andrejs, vēlāk Kanādas universitātes profesors, un Nikolajs, mans tēvs, kurš bija slavens neiropatologs. Nikolajs piedzima Irkutskā, kur vectēva kā pedagoga ģimene Pirmā pasaules kara laikā bija evakuēta. Vectēvs nomira 1946. gadā, apbedīts Pleskodāles kapos, jo ap 1935. gadu pārcēlās uz Rīgu, iegādājās tur mājas. Es piedzimu 1957. gadā, mēs neesam tikušies, bet viņa dzīves mācības man nodeva tēvs un vecmāmiņa Helena, abi daudz par viņu stāstīja. Vecmāmiņai draudzene bija baronese Hristianoviča, kam jau manā bērnībā varēja būt ap simt gadu. Abas sarunājās poļu, franču valodā. Tēvs Nikolajs pēc skolas beigšanas nokļuva leģionā. Tēva brālis emigrēja uz Kanādu.
Mammas saknes ir Piebalgā, vēlāk Lauksaimniecības akadēmijā viņa izmācījās par pārtikas tehnoloģi. Ar tēvu iepazinās Rīgā. Ģimenē mēs bijām divi brāļi – četrus gadus vecāks par mani bija Pauls, nosaukts vectēva vārdā, un es. Brālis jau diemžēl mūžībā.
Tēvs bija kā staigājoša enciklopēdija, jo jau no pirmajām klasēm, kad vectēvs bija ģimnāzijas direktors Bauskā, viņam vienmēr bija jābūt gatavam par visiem simt procentiem, tā arī tas iegājās. Viņš no vectēva bija izzinājis visādus smalkumus, piemēram, kā pareizi nēsāt fraku, smokingu, zināja, kā pareizi smēķēt cigāru, uzsvēra, ka kāršu parāds atdodams 24 stundu laikā, ja ne – esi bezgodis. Ar to arī uzaugu. Mums mājās reizēm nebija zāļu, pat marles ne, jo, tāpat kā vectēvs, kas naudas lietās bija pedantisks līdz pēdējam santīmam, arī tēvs nevarēja iedomāties, ka varētu kaut ko nest mājās no darba vai ņemt «kukuļus», pat šokolādes atdeva māsiņām. Un es arī šodien nevaru zagt, jo tā neesmu mācīts. Kaut vai šodien nauda sabiedrībā prevalē pār domāšanu.
No vectēva nāk arī dzimtenes mīlestība, latviskums un godīgums. Tēvs par to skaļi nerunāja, bet visu laiku bija pret padomju iekārtu. Viņš perfekti spēlēja klavieres, citkārt ar draugiem dziedāja leģionāru dziesmas. Tēvs zināja poļu, vācu, angļu, krievu un franču valodu, viņu nereti izmantoja par tulku.

Kā jūs izvēlējāties profesiju? Arī dzīvesbiedre Laila Pakalniņa ir režisore.
– Mazotnē es gribēju kļūt par kuģa kapteini, bet ģimenes draugs kapteinis no tā atrunāja, jo nekur tālu jūrā es netiktu tādēļ, ka tēva brālis Kanādā, bet tēvs – leģionārs... Padomju sistēmā nevēlējos būt «vergs», negribēju kaut ko «štancēt». Pēc vidusskolas beigām sarīkoju avangarda izstādi kopā ar dzejnieku Egīlu Zirni. Pavisam bija trīs četras izstādes, pēdējā «Kriminālistika –150». Uz to 35 – 40 apmeklētāju ieradās kriminālnoziedznieku tērpos, trīs, arī es, krievu armijas formā. Sākumā tika noņemti pirkstu nospiedumi, tad izsniegts numurs. Sarunas notika tikai krievu valodā, kad to pārkāpa, bija «pastrojenije». Tas bija 1983. gadā.
Esmu strādājis Bērnu slimnīcā par šoferi, izvadājis veļu. Tas ir arī Lailas filmā «Veļa». Mācījos Mākslas akadēmijas sagatavošanas kuros, vēlāk absolvēju Maskavas Kinematogrāfijas institūtu. Draugi man tur ieteica doties, bet es uzskatīju, ka tur tikai dievi mācās. Tikai ar trešo tūri iestājos, bija nopietni pārbaudījumi vairākās kārtās.
Ar studijām sākās citi laiki. Ar Lailu satikos Maskavā. Viņa uzņēma filmu par 1982. gada notikumiem pie Brīvības pieminekļa. Čekisti tamdēļ divreiz ņēma ciet, sēdināja mašīnā, uz brīdi «pazuda» arī viņas somiņa ar dokumentiem, pēc tam atradās. Tad arī sadraudzējāmies, viņa bija vienīgā Latvijas pārstāve, kas to toreiz filmēja. Nu jau esam kopā 27 gadus, viens otra darbā nejaucamies, lai arī citreiz katram ir savs viedoklis. Lailas filmās «Kurpe» un «Pitons» es biju mākslinieks. Kolēģiem nereti mainās sievas un vīri, bet es uzskatu, ka tomēr jāspēj atrast kompromisi, lai būtu kopā.

Jūsu pētnieciski dokumentālā filma «Ģenerālplāns» stāsta par Krievijas ietekmi, redzamām un tikai nojaušamām lietām. Kas jūs uztrauc Latvijā? Kādus risinājumus redzat?
– Prokrieviskā valstī dzīvojam. Jā, mums ir brīvība pārvietoties, it kā vārda brīvība, bet VID un KNAB uzvaktē tāpat. Kam vajadzētu «KNĀBt», tos neaiztiek… Uz ielām daudz kur grafiti, saķēpāts daudz kas, bet, piemēram, par Krimas aneksiju nekā nav. Ja nav vēsturiskas bāzes un ģenētiskas atmiņas tautai, tad ir traģiski. Manuprāt, nevar tos risinājumus atrast, pašlaik ir «svētki» mēra laikā… Arī tauta ir mainījusies. Latviešiem patīk pistoles un ordeņi. Arī Lailai ir Itālijas karaļa ordenis. Traģiski ir lauki, ka zeme pārdota lielajiem uzņēmējiem, cilvēki kļuvuši par strādniekiem, nevis saimniekiem. Darba devējiem arī bieži vien grūti atrast cilvēku kādā amatā – jāizvēlas no visiem ļaunumiem mazākais… Pārāk daudz birokrātijas mums ir, viduvējības, «pelēkie cilvēki» diktē noteikumus. Laikam jau jānomainās kādām paaudzēm, kādiem jāapmirst...

Vai ir kāda tuvākā, mīļākā filma? Varbūt «Annas Ziemassvētki», kurā darbojaties visa ģimene?
– Oi, tad vēl nebija datorgrafikas! Efektus pats centos veidot, «lidināju» piparkūkas, naivi efekti, tāpēc mīļi. Pašlaik tehnoloģijas ir attīstījušās. Mūsdienās tas ir lēciens kā par simt metriem tālāk, piemēram, «WhatsApp» varu sazināties ar jebkuru valsti. Tomēr ar tehnoloģiju attīstību nereti pazūd cilvēciskais, piemēram, piezvani uz kādu dienestu – «ja gribat runāt ar to, nospiediet podziņu 1» utt. Latvijas sabiedrība noveco, ne visi seniori prot apieties ar šīm tehnoloģijām, internetu un datoru.

Vai jūsu bērni Andris un Anna ietur Pakalniņu līniju «būt ar galvām», kā esot teicis jūsu vectēvs?
– Andris nodarbojas ar biznesa lietām, kas saistītas ar tehnoloģijām. Anna Latvijā izstudēja filozofiju, Holandē – kino arhivāciju un prezentāciju. Pašlaik dzīvo Vīnē un strādā lidsabiedrībā par stjuarti. Dēlam jau ir meitiņa Elizabete, kurai ir gads un divi mēneši. Iespējams, kādreiz par daudz brīvības bērniem dots. Galvenais, visiem noteikti jāmācās.

Kas ikdienā dod spēku?
Pastāstiet, lūdzu, par saviem vaļaspriekiem!
– Tā ir slēpošana ar ģimeni kalnos, bet pēdējoreiz pavasarī uz slēpēm gan veselības likstu dēļ neuzkāpu. Man arī patīk «kašņāties» pa dārzu, pļaut zāli, vērot, kā mainās ainava. Laikam tā ir vecuma pazīme. (smaida) Prieku sagādā ģimenes tikšanās, kad visi ir kopā.

Vai esat laimīgs?
– Droši vien jā. Tomēr – kas ir laime? Laime – tās ir 10 – 15 sekundes mūža garumā, pēkšņi impulsi, kāda notikuma vibrācija līdz pašai pēdējai molekulai. Viss pārējais ir labsajūta. Kā mirklis. Tomēr lielākoties viss ir pret manu labsajūtu – mana neuzticēšanas partijām, tas, ka redzu daudz negodīguma. Tas viss ir pret tevi, bet tu pats mēģini saglabāt humānās īpašības, skaties tajā visā ar skumjām un nelec uz ecēšām. Kad vari, kādam palīdzi.

Kādas ir jūsu radošās ieceres? Varbūt vēlaties veidot filmu par vectēva pilsētu Bausku?
– Iespējams, mans «kuģis» ir aizgājis, tagad vairāk dara Laila. Kā režisors, manā izpratnē, neesmu realizējies. Filmas skatīties ir vienkārši, bet pašam strādāt ir pavisam citādi.
Pret Bausku man ir īpaša attieksme, tur dzīvo arī radinieks Raitis Ābelnieks, arī mammas meitas uzvārds bija Ābelniece. Bauska jau sen būtu pelnījusi filmu, tomēr neko nevaru solīt.

Juris Pakalniņš, kinorežisors

Nozīmīgākie «pieturpunkti»:

1990. gadā saņēmis galveno balvu starptautiskajā kinofestivālā «Rimini». Divas reizes ieguvis Lielā Kristapa balvu par mākslinieka inscenētāja darbu filmām «Kurpe» un «Pitons».

Bijis režisors r/a «Labvakar!» – raidījumi «Zebra», «Vakara intervija», «Operas ziņas».

Filmu cikla par bērnu drošību «Lai dzīvo bērni!» trīs filmu scenārija autors un režisors.

Sadarbojies ar kori «Kamēr...»; režija Saules dziesmu ciklam un režija Karla Orfa operai «Mēness».

Pētnieciski dokumentālās filmas «Ģenerālplāns» režisors (2016. g.).

BauskasDzive.lv ARHĪVS

No vectēva – latviskums un godīgums

Kategorijas