Par kādu leģendāru dēkaini

RAITIS ĀBELNIEKS, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2019. gada 15. oktobris 00:00

324

Bauskas Sv. Gara baznīcā pirms 350 gadiem pārapglabāts Aklais Valentīns. Kas viņš bija?

Pirms 350 gadiem, 1669. gada 10. novembrī, Bauskas Sv. Gara baznīcā tika pārapglabātas kādas ievērojamas militārpersonas mirstīgās atliekas. Savulaik par šo dēkaini klīda dažādas baumas un radās leģendas, kā arī tapa kāds plašāks literārs darbs – Rutku Tēva sarakstītais romāns «Aklais Valentīns». Kas tad īsti bija šis varonis, un ko ievērības cienīgu viņš paveica?

Algotnis armijā
Nav zināms, kur Johans Lībeks (Lībekers) nācis pasaulē, bet tas noticis ap 1628. gadu. Pēc uzvārda varētu secināt, ka viņa senči nākuši no Lībekas pilsētas Vācijā, bet viņš pats, visticamāk, ir dzimis tepat Latvijas teritorijā. Pastāv arī versija par Johana Lībeka latvisko izcelsmi, kas saistāma ar nacionālā romantisma uzplaukumu 20. gadsimta pirmajā pusē un mēģinājumiem daudzviet saskatīt latviskās saknes. Pēc šīs versijas sanāk tā, ka viņš patiesībā bijis Jānis Lībietis, ko vāciskojuši par Johanu Lībeku.

Protams, nekāda dokumentēta apstiprinājuma šai versijai nav. Skaidrs ir tikai tas, ka viņš nebija cēlies ne no muižnieku, ne turīgāko pilsētnieku slāņa, visdrīzāk – no trūcīgāko pilsētnieku aprindām. Trūkst ziņu arī par Lībeka gaitām līdz aptuveni 30 gadu vecumam, ir tikai vēlāku laiku apgalvojumi, ka iepriekš viņš bijis algotnis Zviedrijas vai Polijas karaļa armijā. Piemēram, 1695. gadā publicētajā Kristiana Kelha «Livonijas vēsturē» minēts, ka šis karavadonis iepriekš bijis zviedru Leibgvardes apakšvirsnieks karalienes Kristīnas valdīšanas laikā. Skaidrs ir tikai tas, ka J. Lībeks pirms savas dokumentētās darbības bija ieguvis militāro pieredzi un leitnanta dienesta pakāpi, iespējams, Kurzemes un Zemgales hercoga Jēkaba algotņu vienībā.

Zviedrijas negaidītais uzbrukums
Īsumā raksturošu tā laika militāri politisko situāciju, kurā šis vīrs pierādīja sevi kaujaslaukā. Hercoga Jēkaba valdīšanas laikā Kurzemes un Zemgales hercogiste piedzīvoja ekonomisku uzplaukumu un sāka konkurēt pat ar Eiropas lielvalstīm, arī Zviedriju, kuras kontrolē tolaik atradās deviņas desmitdaļas no Baltijas jūras krasta līnijas. Ne velti Baltijas jūru 17. gadsimta otrajā pusē dēvēja par Zviedrijas iekšējo ezeru. Taču hercogam Jēkabam neizdevās nostiprināt savu varu, jo to nepieļāva vietējie muižnieki. Viņi neļāva hercogam izveidot lielu un spēcīgu karaspēku, bet paši karadienestu pildīja tikai pēc brīvprātības principa. Saskaņā ar hercogistes likumdošanas sapulces – landtāga – lēmumu, regulārā armija nedrīkstēja pārsniegt nieka 500 vīru skaitu. Tajā laikā valsts drošību nevarēja panākt tikai ar diplomātiju un spēcīgu ekonomiku, vajadzēja arī pietiekami lielu karaspēku.

Zviedrijas karalis Kārlis X reiz par hercogu Jēkabu bija teicis: «Viņš ir pārlieku varens, lai būtu tikai hercogs, tomēr viņam nepietiks spēka, lai kļūtu par karali.» Kārļa X valdīšanas laikā Zviedrija bieži karoja ar kaimiņvalstīm un to sabiedrotajiem. Lai gan Kurzemes un Zemgales hercogiste centās ievērot stingru neitralitātes politiku, tomēr tā bija Zviedrijas niknākās ienaidnieces – Polijas – vasaļvalsts. Zviedrijas kari ar Poliju un Krieviju atsākās 17. gadsimta 50. gadu sākumā. Jēkabs saprata – šajā karā, kas hercogisti aptvēra no visām pusēm, neizdosies saglabāt neitralitāti, tādēļ sāka atbalstīt savas sievas brāli, Zviedrijas pretinieku Brandenburgas-Prūsijas kūrfirstu Frīdrihu Vilhelmu I.

1657. un nākamajā gadā hercogs Jēkabs palielināja algotņu skaitu savā armijā. Tas pamudināja zviedrus uz negaidītu un negodīgu uzbrukumu, pārkāpjot noslēgto neitralitātes līgumu. 1658. gada naktī uz 9. oktobri pie Jelgavas pils piestāja vairākas liellaivas ar paslēptiem aptuveni tūkstoš zviedru karavīriem feldmaršala Duglasa vadībā. Zviedri negaidītā uzbrukumā nogalināja pils sargus, sagūstīja hercogu Jēkabu ar ģimeni un aplaupīja Jelgavas iedzīvotājus. Vēlāk zviedri ieņēma Aizputi un Kuldīgu, kā arī piespieda Jēkabu pavēlēt bez kaujas atdot Bausku un Dobeli. Ieņemtās pilsētas tika izlaupītas, daudzi iedzīvotāji nogalināti. 1659. gada pirmajā pusē zviedru rokās nonāca visa Kurzeme un Zemgale.

Lībeka partizāni
Zviedri Kurzemē un Zemgalē uzvedās kā jau okupantiem pieklājas – izlaupīja hercoga Jēkaba manufaktūras, uzlika smagas kara nodevas jeb kontribūcijas gan muižniekiem, gan zemniekiem, gan pilsētniekiem. Tas saniknoja hercogistes visu kārtu iedzīvotājus un izraisīja visai iespaidīgu pretošanās kustību. Vietējie vācu muižnieki, kuri bija labāk apbruņoti nekā citas ļaužu kārtas, kopā ar hercoga karaspēka atliekām apvienojās vienā pulkā un sāka cīņu ar zviedru okupantiem, bet darīja to visai nemākulīgi, tāpēc vairākās kaujās cieta smagus zaudējumus. Un tad šajā šķietami bezcerīgajā situācijā uzradās vīrs, iepriekšminētais Lībeks, kurš no vietējiem latviešu zemniekiem izveidoja sekmīgu karaspēka vienību.

Pirmās dokumentos atrodamās ziņas par J. Lībeku datējamas ar 1659. gada aprīli. Tad Brandenburgas-Prūsijas valdnieks saņēma sava Klaipēdas gubernatora ziņojumu: «Nupat saņēmu no Kurzemes ziņas, ka aklais leitnants, kā viņi to sauc, ir saņēmis gūstā zviedru rotmistru, leitnantu un 21 jātnieku, bet 35 nokāvis.» Turpmāk viņš tiek dēvēts arī par Aklo Valentīnu vai tikai Aklo, lai gan patiesībā viņš nebija ne akls, ne pusakls. Šai iesaukai par pamatu kalpoja analoģija ar kādu Trīsdesmit gadu kara varoni, brīvprātīgo vienības komandieri Vācijā, kam patiešām bija vārds Valentīns un trūka vienas acs.

Sākotnēji Lībeks vadīja nelielu un vāji bruņotu no latviešu zemniekiem veidotu vienību, kura negaidīti uzbruka mazākām zviedru karaspēka nodaļām, bet lielāka karaspēka priekšā veikli nozuda. Pēc vairākiem veiksmīgiem uzbrukumiem Aklā Valentīna slava izplatījās pa visu hercogisti un ārpus tās, bet viņa vienība ieguva kārtīgus zviedriem atņemtus ieročus, ekipējumu un zirgus, pieauga arī skaitliskais sastāvs.

Jūnijā Lībeka partizāni apvienojās ar poļu vienību pulkvežleitnanta Švarchofa vadībā un izcīnīja savu lielāko uzvaru – sakāva zviedru ģenerāļa Fabiāna fon Aderkasa vadīto jātnieku korpusu, kurā bija ap 1000 vīru, un pašu ģenerāli saņēma gūstā. Nākamais lielais panākums bija Jelgavas pilsētas ieņemšana 23. jūlijā, kad atkal izdevās sakaut zviedrus un atbrīvot gūstā turētos hercogistes valdības pārstāvjus – virspadomniekus. Šajā kaujā krita Švarckofs, un turpmāk visa karaspēka vadību pārņēma Aklais Valentīns. Viņa komandētajā pulkā bija gan latvieši, gan poļi, gan lietuvieši un vācieši. Turpmāk zviedri vairs droši nejutās nekur Kurzemes un Zemgales hercogistes teritorijā, izņemot dažas stiprāk nocietinātās pilis, ieskaitot Bausku.

Pulkvedis laupa un karo pret Krieviju
Hercogistes teritorijā 1659. gada vasaras beigās ieradās un ar zviedriem cīnījās Brandenburgas-Prūsijas kūrfirsta un Polijas karaļa vienības. Ar kopīgiem spēkiem līdz oktobra beigām zviedri no Kurzemes tika padzīti. Vēlāk gan nācās pielikt pamatīgas pūles, lai poļu karaspēku dabūtu prom no daudzām pilsētām un pilīm, arī no Bauskas un Jelgavas.

1660. gada sākumā J. Lībeks bija paaugstināts par pulkvedi. 3. maijā tika noslēgts Olīvas miera līgums, izbeidzot karu starp Poliju un Zviedriju. Hercogu Jēkabu atbrīvoja no gūsta, un 9. jūlijā viņš ieradās savā hercogistē, kur to svinīgi sagaidīja muižniecības pārstāvji un pulkvedis Lībeks ar četrām jātnieku rotām. Hercogs turpmāk uzticēja Lībeka pulkam Jelgavas pils garnizona pienākumus, taču šie vīri nevēlējās naktī disciplinēti stāvēt sardzē uz vaļņiem un patrulēt. Nākamajā gadā pulks tika pārvietots uz Sēliju, no kurienes sāka pienākt ziņojumi, ka Lībeks ar saviem jātniekiem neko citu nedara, kā tikai laupa. Ir saglabājušies ziņojumi arī no 1662. gada, ka šis leģendārais pulkvedis kontrolē strūgas Daugavā un izspiež naudu no tirgotājiem. Tajā pašā gadā J. Lībeks stājās Polijas karaļa dienestā un piedalījās karā pret Krieviju pie Pleskavas un Polockas. 1664. gada maijā kritis kaujā pie Polockas 36 gadu vecumā. Sākotnējā apbedīšanas vieta nav zināma, bet pēc 5,5 gadiem pārvests un apglabāts vācu draudzes baznīcā Bauskā.

Neatbildēts paliek jautājums, kāpēc mūžīgo mieru viņš atrada tieši Bauskā. Nekur nav rodama viņa saistība ar mūsu pilsētu, ja nu vienīgi kāds sirdsāķītis? Lai gan viņš 1660. gada oktobrī bija precējies ar Ventspils muižas pārvaldnieka Grolla meitu Elizabeti Magdalēnu, tomēr nav zināma viņu ģimenes ligzdiņas vieta. Var jau būt, ka tā bija Bauskā vai tās tuvumā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Par kādu leģendāru dēkaini

Kategorijas