Saprotamāku, taisnīgāku nodokļu sistēmu

2019. gada 8. oktobris 00:00

Premjerministrs Krišjānis Kariņš intervijā reģionālajiem medijiem: bez reformām nav iespējas naudu izmantot racionālāk.

Nākamgad iedzīvotājiem nodokļus necelsim, tā preses konferencē reģionālajiem medijiem sacīja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš.

Aktuālākais valdībā ir nākamā gada budžets, taču vienlaikus tas tiekot skatīts arī 2021., 2022. gadam. Par lielajiem virzieniem politiķi vienojušies, tādēļ rit darbs, ko varot dēvēt par precizēšanu – tiekot strādāts pie katra centa izlietojuma.

Mainīta ierastā prakse
Galvenais, ka nākamgad netiks celti nodokļi iedzīvotājiem. Šī ir pirmā reize ilgākā laikā, kad nodokļi tiekot skatīti atsevišķi no valsts budžeta. Parasti procedūra ir šāda: politiķiem, partijām, ministrijām ir vajadzību saraksts, taču naudas ir tik, cik ir, un nekad tās nepietiek, tāpēc tiek palielināti vieni vai otri nodokļi. Un tas nozīmē, ka maksāt dabū iedzīvotāji.

K. Kariņš uzstājis, ka šī prakse jāmaina. Visi ministri piekrituši. Tātad nodokļi netiks palielināti, tā vietā tiks pārskatīta nodokļu sis-tēma kopumā: kādi uzlabojumi iespējami, lai tie stātos spēkā 2021. gadā. Valdībai par pārmaiņām jāvienojas līdz pavasarim, Saeimai tie jāpieņem līdz jūnija beigām, lai pusgadu iepriekš ir zināms, kādas būs iespējamās pārmaiņas aiznākamgad.

K. Kariņš uzsvēra: «Mērķis nav nodokļus paaugstināt, bet gan sistēmu padarīt saprotamāku, taisnīgāku. Lai strādājošie iemaksātu vienlīdzīgi – sociālo nodokli, kas skar veselību un pensijas, kā arī iedzīvotāju ienākuma nodokli. Visiem neatkarīgi no samaksātā ir vajadzīga, piemēram, veselības aprūpe.»

Pašlaik esot atrasta iespēja palielināt finansējumu valdības galvenajām prioritātēm: administratīvi teritoriālajai reformai; veselības aprūpei; ne tikai skolotāju algu celšanai, bet arī zinātnei. Papildu summa – ap astoņiem miljoniem eiro.

K. Kariņš atzina: «Pagāja laiciņš, tomēr beigās ministru atbalsts ir vienprātīgs. Ja viss ies raiti, līdz valsts svētkiem Saeima varētu budžetu pieņemt otrajā – galīgajā – lasījumā.» Savukārt, neapliekamo minimumu palielinot līdz 300 eiro, būs samazināts nodokļu slogs viszemākajām algām.

Finanšu līdzekļi nav efektīvi izmantoti

Vai neapliekamā minimuma paaugstināšana neietekmēs pašvaldību budžetu?
– Finanšu ministrijā tiek mainīta proporcija: cik no nodokļa saņems pašvaldība, cik – valsts. Tas darīts tamdēļ, lai pašvaldības neciestu.

Par administratīvi teritoriālo reformu. Nav daudz izskanējis tas, cik tad īsti šī reforma izmaksās. Vai pašvaldībām būs dotācijas kā iepriekšējā reizē?
– Lielākās izmaksas, kas nav ierēķinātas ne nākamā, ne aiznākamā gada budžetā, ir ceļi. Pēdējos gados ieguldīts daudz naudas, lai sakārtotu valsts lielās automaģistrāles, bet kritiskā situācijā ir reģionālie ceļi. Ir svarīgi, kā iedzīvotāji tiek un tiks uz centru. Šī reforma nav balstīta uz iepriekšējo principu: burkāns – nauda. Jo nav intereses reformu ieviest tikai reformas pēc.
Nodokļu maksātāju naudu mēs valstī izmantojam neefektīvi. Piemēram, Izglītības ministrijas budžets ir mazliet vairāk nekā 9% no valsts budžeta izdevumiem. Bet izglītībā šī nauda nav efektīvi izmantota. Piemēram, skolotājiem algas nav pietiekami augstas. Bieži jautā: «Kāpēc Igaunijā skolotājiem alga ir augstāka?» Iemesls tam – Igaunijā ir uz pusi mazāk pedagogu tādam pašam bērnu skaitam. Kāpēc tā? Viņi reformējuši pašvaldības un skolu tīklu. Īpaši samazinājuši skolu skaitu vidusskolas līmenī. Izglītības ministre Ilga Šuplinska un ministrija izanalizējusi, ka gandrīz no 300 vidusskolām, kas valstī ir, bērnu skaits pietiekams tikai 100.
Daudziem to nepatīk dzirdēt, jo katrs domā par savu skolu. Ja gribam izglītības reformu, ja gribam katram bērnam, kas iet vidusskolā, piedāvāt plašāku iespēju padziļināti mācīties bioloģiju, ķīmiju, matemātiku vai citu priekšmetu, tad nepieciešams liels skolēnu skaits, kas attaisnotu uzturēt labus speciālistus zem viena jumta. Arī tāpēc vajadzīga administratīvi teritoriālā reforma. Lai skolas, kas mums ir spēcīgas, kļūtu vēl stiprākas. No pašvaldībām, kurās tādu nav, bērnus vidusskolas līmenī nogādātu līdz centram, kur ir spēcīgākā mācību iestāde, pārējo atstājot pamatskolai.
Bet jānodrošina mobilitāte, skolēni jāved, nevis jāpasaka: «Tiec, kā gribi!» Jābūt skaidrībai, vai ir transports un kurš maksās, lai ir labs ceļš. Skaidri jādefinē, kas ir valsts (kopējā) un pašvaldības (vietējā) budžeta atbildība. Pašlaik skolotājiem algas maksā valsts, bet pašvaldības nosaka, cik skolu un skolotāju būs. Lielākā pašvaldībā to vieglāk regulēt, skolu tīklu sakārtot.
Bet veselības aprūpē cilvēki ne visur saņem vienādu aprūpi, un tas ir netaisnīgi. Jānodrošina, lai ir augsti attīstītas slimnīcas, vietas, kur ārstē sarežģītākus gadījumus, un lai uz turieni var ātri aizvest.
Nevēlos, lai nodokļi arvien jāceļ tāpēc, lai visu, kas mums ir, spētu nodrošināt. Viss savā starpā saistīts. Bez reformām nav iespējas naudu izmantot racionālāk. Reformas tendētas uz vienu – lai varētu sniegt kvalitatīvus valsts pakalpojumus, sakārtot visu pakalpojumu tīklu.

Cik tad reforma izmaksās?
– Konkrēti būtu vajadzīgi desmit miljoni. Bet, lai reforma būtu veiksmīga un valsts attīstītos, laika gaitā investīcijās vajadzīgi desmitiem miljonu.
Šogad Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai šim mērķim piešķirti 500 000 eiro, nākamajam gadam – pašvaldībām 892 500 eiro novadu apvienošanās projektiem un tam, lai jaunajiem novadiem izstrādātu attīstības plānošanas dokumentus, 2021. gadam pašvaldībām šim nolūkam paredzēti astoņi miljoni 207 500 eiro un vēl septiņi miljoni 525 000 eiro vienreizējā dotācija tām, kuras reformu ievieš.

Demogrāfiskā situācija

Lai atbalstītu ģimenes, dažādi atbalsta veidi budžetā ir, taču demogrāfiskie rādītāji katru gadu pasliktinās. Vai nauda dzimstību neveicina? Varbūt vajadzīgs kas cits?
– Valdībā nupat bija diskusija. Ik gadu dažādās programmās, kas saistītas ar demogrāfiju, no valsts budžeta ir ap 170 miljoniem eiro (pabalsti, atlaides utt.). Pēdējos septiņos astoņos gados ieguldīts ap 700 miljoniem eiro. Varbūt nākamos 700 miljonus varētu izlietot gudrāk, citādāk. Nākamgad būs pieaugums, tam vēl atvēlot septiņus miljonus.
Pieprasījums no Latvijas Pašvaldību savienības bija tāds, lai summa būtu izmantojama kredītu garantijā tieši bērnudārzu celtniecībai. Valdības līmenī tam nebija piekrišanas. Pašlaik budžetā nauda rezervēta daudzbērnu ģimeņu mājokļiem, bet nav vēl mehānisma, kā to vispareizāk izmantot, nav normatīvo aktu. Manuprāt, pareizākais būtu pārskatīt visu valsts pabalstu sistēmu un arī šo ikgadējo 170 miljonu lietderīgumu.
(Pēc Finanšu ministrijas ziņām, demogrāfijas veicināšanai šogad no budžeta atvēlēts 181 miljons eiro; nākamgad paredzēti 185,9 miljoni.)

Dažādie demogrāfijas pabalsti ir visām daudzbērnu ģimenēm, neņemot vērā, vai tās turīgas vai nabadzīgas. Tas pats ar brīvpusdienām 1. – 4. klašu bērniem. Vai pabalstu nevar diferencēt?
– Jā, ja apsveram iespēju pabalstus diferencēt, varētu valstī izdarīt daudz vairāk, būtu jūtams efekts. Nu, piemēram, bērniem no 1. līdz 4. klasei maksā pabalstu par pusdienām. Ir turīga un mazturīga ģimene. Pirmā priecājas, ka ietaupa naudu, otrā – ka bērns dienā dabū siltu maltīti. Tad nāk 5. klase, un vai tam bērnam ēst vairs nevajag? Ja no 1. klases maksātu tikai mazturīgajiem, tad viņiem varētu par pusdienām maksāt visus skolas gadus.

Kāda ir citu Eiropas Savienības valstu pieredze ar diferencēšanu?
– Piemēram, Zviedrijā pat naudas sods par ātruma pārsniegšanu var atšķirties. Tas nav 50 eiro vērts pārkāpums – vienam tie ir desmit, otram 200 eiro.

Un Latvijā nevienam tas nebija ienācis prātā?
– Ir ienācis prātā, bet nav bijusi kopīga izpratne, ka šāda sistēma būtu jāizstrādā. Vajadzētu sākt, piemēram, ar pabalstiem, kuru klāsts ir plašs. Jautājums, ko uzdodu Labklājības ministrijai – cik efektīvi tie ir? Eiropas Savienībā bērni nedzimst. Mēs ar 1,7 pat esam pie līderiem. Visur, kur iedzīvotāju skaits pieaug, tas ir uz migrācijas rēķina.

Bet to cilvēki Latvijā negrib.
– Mūsu gadījumā varētu būt remigrācija vai jaunmigrācija. Darbaspēkam iedzīvotāju pieauguma avots būtu mūsu pašu tautieši, kuri pēdējos 20 gados devušies uz ārzemēm. Svarīgi, lai viņi atgrieztos. Igaunijā šis process sākās pagājušajā gadā, un tendence turpinās. Atšķirība starp Igauniju un Latviju, vienkārši runājot, ir vidējā darba samaksa. Viņi nedaudz mums ir priekšā. Ja varam nodrošināt to, ka mūsu ekonomika turpina attīstīties, tiksim šajā remigrācijas procesā, kad vairāk brauks mājās un mazāk dosies projām. Gadiem galvenais cēlonis aizbraukšanai bijusi alga. Šī plaisa samazinās.
Vajadzētu nodrošināt, ka astoņi, desmit tūkstoši cilvēku gadā atbrauktu, tad rādītāji būtu citādi, arī ekonomikā būtu lielāka izaugsme. Un tiem, kas gadus 15 dzīvojuši ārzemēs, būtu vieglāk te iedzīvoties nekā tiem, kas šeit ir imigranti.
Pēc pēdējo gadu rādītājiem mums ir lielākais budžets, kāds līdz šim bijis. Iekšzemes kopprodukts ir vairāk nekā 33 miljardi eiro. Ienākumi uz katru iedzīvotāju aug. Statistiski viss ir labi. Bet viens rādītājs, kas uz augšu neiet, ir privātās investīcijas – tās kopš ekonomiskās krīzes nav atkopušās un ir 2007. gada līmenī. Vislielākās investīcijas mums nāk no Eiropas Savienības.

Petīcijas pret novadu apvienošanu

Latvijas Pašvaldību savienība ir nokaitināta – ir petīcija, ka novadu reforma jāaptur. Atsevišķas pašvaldības, piemēram, Alsunga, uzrakstījušas atklāto vēstuli arī jums. Vai ir kāds risks šai reformai saistībā ar Eiropas vietējo pašvaldību hartu? Novadiem tomēr ir diezgan lielas pašnoteikšanās tiesības. Vai redzat riskus, kas reformu var izgāzt?
– Vienīgais īstais risks ir tāds, ja piecu partijas koalīciju politiķiem mainītos uzskati. Pēdējā valdības sēdē apstiprinājām Pūces kunga (pašvaldību ministra Jura Pūces – red.) virzīto procesu, kas tagad nonāk līdz likuma rakstīšanai. Novembrī valdībā plānojam likumu skatīt. Šajā procesā līdz galam tiks precizēts, kur, cik un kādas pašvaldības būs. Iebildumi nāk no divām pusēm. Mazās pašvaldības uzskata, ka gribam tām atņemt identitāti. To varu saprast. Piemēram, Alsungai ir liels kultūrvēsturisks mantojums. Bet no Ziemeļvidzemes pašvaldības savukārt argumentē, ka trīs jauno novadu vietā vajadzētu būt tikai diviem. Nevajag veidot trīs novadus – Valmieras, Smiltenes un Valkas, bet gan tikai Valmieras un Smiltenes, un Valka jāsadala. Nozīmīgākais jautājums – kā ar lielākām pašvaldībām nodrošināt identitātes un vietējās kultūras attīstību?

Vai skolu un veselības aprūpi nevar koncentrēt arī bez šādas reformas?
– Katram savs vistuvākais. Ir tādas pašvaldības, kas par lielu naudu uzcēlušas neizmantotus kultūras namus un citas celtnes, jo bijuši pieejami miljoni. Būves, kas būtu vajadzīgas plašākam reģionam. Lielākām pašvaldībām būs lielāka iespēja laika gaitā savās robežās visu sakārtot. Mums jau ir attīstības centri, un galvenais ir stiprināt tos, lai attīstība nenotiek tikai Rīgā, jo ārzemju investorus interesē tas, kāda ir veselības aprūpe, skolu sistēma, ceļi. Un viņi paliek 80 kilometru rādiusā ap Rīgu. Arī bankas nekreditē tālāk no Rīgas, bet mēs gribam, lai attīstība notiek vienmērīgi pa visu valsti,
lai investīcijas nepaliek tikai Rīgas 64 kvadrātkilometros. Zināt, kā ir ar sviestmaizi, kad rika palikusi maza, bet sviesta vēl daudz? Sasmērē virsū visu. Bet vajag to sviestu pa visu Latviju pa kumšķiem izvietot. Noturēsim centrus un koncentrēsim tur veselības aprūpi un izglītību. Depopulācija ir viena no Latvijas un tā ir visas Eiropas problēma, visvairāk tā skar laukus. Jāveicina vienmērīga attīstība.

Vai kāds ir izvērtējis iepriekšējo reģionālo reformu: vai tā beigusies, kādi ir rezultāti?
– Iepriekšējā reforma bija balstīta uz brīvprātību. Var teikt, ka tā nav galā, ir procesā. «Fotogrāfija» šodien – 119 pašvaldības. Pēc
10 – 15 gadiem mēs vienalga nonāktu tur, kur, cerams, nonāksim jau šogad. Mēs gribam šo procesu paātrināt.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Saprotamāku, taisnīgāku nodokļu sistēmu

Kategorijas