FOTO: Bauskas Valsts ģimnāzija klajā laidusi izdevumu «Mūsu skolas stāsti – 100»
Vairākās mūsu novadu skolās 28. septembrī tika atzīmētas nozīmīgas mācību iestāžu jubilejas, arī Bauskas Valsts ģimnāzijā.
Dejas un dziesmas norimst un apklust, svētki beidzas, kas paliek? Bauskas Valsts ģimnāzijai paliek grāmata. Tās sakārtotāja un korektore ir latviešu valodas un literatūras skolotāja Vija Cerusa. «Par savu šo skolu saucu 54 gadus. Tā ir dāvana skolas simtgadē. 104 cilvēki sarakstījuši grāmatu «Mūsu skolas stāsti». To ierosināja direktors Raimonds Žabovs ar vārdiem «vajag grāmatu»,» stāsta Vija Cerusa.
Grāmata izdota 1000 eksemplāros no absolventu ziedojumu konta līdzekļiem. Liels atbalsts ar padomiem bijusi latviešu valodas skolotāja Rūta Koluža, arī dzejniece, kādreizējā Bauskas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas skolotāja Lija Brīdaka. «Man ir bail, ka kāds nebūs pieminēts,» satraukti teic pedagoģe, «ja neko par sevi neatrodi, tad grāmatas beigās ir tukša lapa, kurā pats vari ierakstīt savu stāstu. Ja negribas rakstīt, tad var savākt autogrāfus.» Ļoti daudz ņemts no skolotājas Līvijas Lapšas jeb «mūsu Livonijas Indriķa» savāktajiem materiāliem – 17 ar roku rakstītām grāmatām, hronikām. Rūta Koluža devusi padomu nepataisīt grāmatu par bilžu albumu, tas ievērots, tomēr ir arī foto grāmatā. Lai arī kā censtos, pieredzējusī skolotāja un arī grāmatu redaktore sacīja: «Vijiņ, neuztraucies, vienalga, tu no kāda «pērienu» dabūsi!»
Baltajā zālē sastājas rinda to, kas grib pateikt paldies Vijai Cerusai. Diriģente Mārīte Jonkus skolotājai, «rakstniecei» velta atzinīgus vārdus, uzteic viņas entuziasmu arī kora darba atbalstīšanā.
Grāmatas līdzautori un tās tapšanā iesaistītie pēc svinīgā pasākuma draudzīgi sanāk kopā kabinetā, lai parunātu par grāmatu, par skolu un ar Viju Cerusu.
«Trīs gadus intensīvi strādāju ar grāmatu. Bija jādomā par vārdu «laiks» – tas daudz ko atņem, daudz ko dāvā, jādomā, kā piepildīt laiku,» stāsta latviešu valodas skolotāja. Viņa piemin, ka vairs nestrādā šajā skolā, ar «sastādīto grāmatu aizeju tā simboliski». Grāmatas tapšanā smagākais bijis pavasaris un vasara, tad ritējis visintensīvākais darbs, liela tiesa materiālu bijusi rokrakstā, tie bija jāievada datorā, no hronikas jāpārveido tekstā, kas nebija vienkārši. «Grāmata būtu bijusi biezāka, kādi desmit cilvēki mani pievīla un savu stāstu neatsūtīja. Piecas reizes esmu izlasījusi grāmatu, bet katru reizi atrodu kļūdas. Pašlaik man bail vērt vaļā,» pusnopietni, puspajokam atzīstas V. Cerusa, kas ir arī grāmatas korektore. Strādājusi no pieciem rītā, kad trīs mazbērni gulējuši.
Simtgades stāstos skolu varēs iepazīt četros laika griežos: 1919. – 1940. gads, 1941. –1953. gads, 1954. – 1989. gads, 1990. – 2019. gads. Grāmatas izskaņā ir literārā lappuse – absolventu un skolotāju radošie darbi. Izdevumu rotā un bagātina skolotājas Aivas Linkevičas gleznu reprodukcijas. Pēdējās piecas gleznas māksliniecei, Vijas Cerusas rosinātai, tapušas vienā naktī. «Tas bija briesmīgi,» atzīst A. Linkeviča.
«Cenšos nevienam neatteikt, tālab arī citi man grāmatas tapšanā sacīja: «Es jau nevaru tev atteikt,» atminas V. Cerusa. «Manī ir kaut kas no detektīva, man patīk kaut ko atrast. Kad trāpās «dziļumbumbas», tad zvanu vēsturniekiem,» atklāj sastādītāja.
Daudz darba ieguldījusi vēstures skolotāja Sarmīte Ābelniece gan ar padomu, gan nopietnu iedziļināšanos vēstures materiālos. Jelgavā, Zemgales zonālajā arhīvā, skolotāja pētīja pedagoģisko sēžu protokolus no 1919. gada. Tikusi līdz 1950. gadam. «Darīju to, kas man patīk. Vācu materiālus par mūsu skolu kā izglītības sistēmas daļu. Mācību iestāde gāja visam skolu progresam pa priekšu, piemēram, 20. gs. 20. gados skolā aprobēja vidusskolu mācību programmu saturu,» stāsta vēstures skolotāja.
Daudzi S. Ābelnieces komentāri tomēr nav tikuši grāmatā. Pētot vēsturiskos dokumentus, nonākusi pie daudziem interesantiem secinājumiem, piemēram, Latvijas brīvvalsts laikā sanāksmēs direktors nebija galvenais, tieši otrādi – runājis vismazāk. Pēc kara viss bijis jau pretēji. Šokējis, kā notikusi «ideoloģiskā mācīšana» – pionieru pulciņu jāvada skolotājam, kas pats nav bijis pionieris. «Līdz karam arī disciplīnas problēmu skolā nebija, skolēni pusbadā, bet mācījās kā traki. Brīvvalsts laikā par izglītošanos bija jāmaksā, pēc kara – viena daļa maksāja, viena ne. Pēc kara sākās arī disciplīnas problēmas, iespējams, nepatika tas, ko mācīja… Bērni jau jūt blefu. Arī kaušanās parādās. Arī vecāki pēc kara sāka nenākt uz vecāku sapulcēm,» dažus faktus no izzinātā «Bauskas Dzīvei» atklāj skolotāja. Kara laikā katru gadu mainījies direktors, 90. gados bijis tāpat.
«Kad dzīvo aktīvu dzīvi, daudz ko aizmet, bet, kad grib salikt kopā (vēsturi – red.), tad katram niekam ir vērtība,» rezumē V. Cerusa. Viņa uzsver, ka šī ir «laba grāmata» – tajā akcents uz pozitīvo. «Ja kāds grib, lai raksta «sliktu» grāmatu!» teic sastādītāja. Joprojām arī pēc grāmatas iznākšanas daudzi nesot fotogrāfijas, jo nezinot, kur tās likt. «Es arī nezinu, bet gan izdomāšu!» atzīst latviešu valodas skolotāja.
Uz grāmatas atvēršanas brīdi sanākušas daudzas «baltas galviņas», kā saka pedagoģe V. Cerusa, piemēram, Jānis Zemtautis, viņš šo skolu beidzis 1950. gadā tāpat kā līdzās stāvošais Ivars Bērziņš, kurš joprojām 87 gadu vecumā dzied korī, to dara jau 70 gadus, bet sācis pie skolotāja Kārļa Hammera.
Ieradies arī režisors Juris Pakalniņš – otrā skolas direktora Paula Pakalniņa mazdēls. «Bauskas Dzīvei» viņš atklāj, ka pie grāmatas neesot darbojies, bet palīdzējis ar materiāliem, piemēram, uzdāvināja skolai vectēva direktora darba tērpu, viņa veidotas grāmatas, fotogrāfijas, pērn piedalījies pirmajā skolas simtgadei veltītajā vēstures stundā. Sarunā parādās Pakalniņu dzimtas vērtības, arī vectēva mācītais. «Visiem Pakalniņiem jābūt ar galvām. Izglītība ir vajadzīga, viss pārējais ir liktenis un laime,» uzsver J. Pakalniņš. Vectēvs kā skolas direktors arī naudas lietās bijis pedantisks – «atskaitījās līdz santīmam».
Sarunās parādās, ka ļoti daudz materiāla palicis «aiz grāmatas». Izskan ierosinājums, lai grāmatas beigās atstāto lapu savam stāstam lasītāji aizpilda un atsūta Vijai Cerusai. Nosaukums varētu būt «Aizmirstās atmiņas». R. Koluža uzskata, ka vajadzētu «Anekdotes un nostāstus», un tūlīt daži smieklīgi gadījumi tiek celti gaismā. Bauskas novada domes priekšsēdētājs Arnolds Jātnieks atklāj, ka viņa vecāki, viņš pats un arī dēli mācījušies šajā skolā, Varis vēl izglītojas 12. klasē. Viens no viņiem pārgājienā ar Viju Cerusu piedzīvojis neaizmirstamus mirkļus. Vakarā pie ugunskura stāstīti šausmu stāsti, savukārt naktī teltī kurmis izdomājis «pacelt telti». Tad meitenes tā pārbijušās, ka skolotājai nācies visu nakti mierināt. «Kur ir nopietni un emocionāli stāsti, tur nevar «bliezt» anekdotes,» uzsver V. Cerusa, atklājot, kāpēc anekdotiski gadījumi nav iekļauti šajā grāmatā. Nepārprotami virmo doma, ka vajadzīgs turpinājums – cita grāmata. «Kad Sarmīte (Ābelniece – red.) aizies pensijā, viņa uzrakstīs vēsturisku grāmatu,» teic V. Cerusa. Sarunā ar vēstures skolotāju atklājas, ka viņa turpinās darbu arhīvā. Tālab gribas ticēt, ka atklāto pedagoģe neturēs pie sevis.
«Ja kāds absolvents ļoti vēlas šo grāmatu, lai dod ziņu skolai!» rosina V. Cerusa. Grāmata nebūšot tirdzniecībā, tā tiks dāvināta. V. Cerusa sola to uzdāvināt arī Bauskas Centrālajai bibliotēkai.
