Dzelzs priekškara šķirtie

2019. gada 1. oktobris 00:00

282

Baušķenieks Andris Andreika pēc daudziem gadiem apmeklē tēva kapu Amerikas Savienotajās Valstīs.

Andris Andreika 27. septembrī nosvinēja 80 gadu jubileju. Šogad viņam bija īpaša dzimšanas dienas dāvana – bērni un mazbērni sirmo vīru aizveda pie tēva Kārļa Andreikas kapa Amerikas Savienotajās Valstīs. Savulaik Otrais pasaules karš un Padomju Savienības dzelzs priekškars ģimeni izšķīra.

Vienīgās bērnības atmiņas, kurās Andris atceras tēvu, – kā viņš puiku uz pleciem nesis. Tad traģiskas sakritības un padomju varas radītie ideoloģiskie konflikti izšķīra ģimeni uz visiem laikiem. Jaunākais dēls Laimonis tēvu tā arī nesastapa.

Ievaino pie Codes
Mātes Ernas vecāki dzīvoja Čepuļu mājās. Jānis Ozols, mammas tēvs, savulaik bijis firsta Līvena zirgu puisis. Par tēvu Andris vairāk uzzinājis no mātes. Tēvs piedzimis Mežotnē, brīvās Latvijas laikā bija aizsargs un apzinājās, ka no padomju puses būs represijas, ja viņš paliks Latvijā. Tuvojoties padomu armijai, tēvs aizveda māti un dēlu uz «Čepuļiem» Codē. Brālis Laimonis piedzima pēc šiem notikumiem.

Tēvs no Rīgas brauca pakaļ sievai un dēlam, zinot, ka ņems ģimeni līdzi, bet karadarbība virzījās pretim, un pie Codes viņu ievainoja. Vācu karavīri ievainoto aizveda uz Vāciju.

Andrim ir savas tā laika atmiņas. «Čepuļos» vācieši apmetušies, jo tur bijis vienīgais telefona aparāts. «Pieklājīgi, normāli cilvēki,» atceras Andris. Tad atnāca padomju armija. «Vecmamma bija izvārījusi ķīseli, taisījās kaut ko cept, jo ar ādiņām iesmērēja pannu. Viņi ienāca un tad apēda visu, ko redzēja, arī ādiņas. Viņi bija tiešām badā,» atminas sirmais vīrs.

Pēckara gadi
Māte otrreiz neapprecējās, bet nokārtoja šķiršanos un paņēma atpakaļ veco uzvārdu Ozola, jo baidījās, ka izsūtīs uz Sibīriju. Pēckara gadi bija smagi. Andris agri sāka strādāt, kolhozā gāja palīgā griezt bietes. Maksāja piecas kapeikas dienā. Mammai arī bija jāiet strādāt. Toreiz par darbu kolhozā samaksāja sešus rubļus par visu rudeni, pensija vēlāk – 12 rubļu. Naudā maz maksāja, vairāk graudā. Iedeva kviešus, paši brauca uz dzirnavām, mala miltus.

«Citi bērni spēlējās ar mantām, bet mēs, puiši, meklējām mīnas, patronas un lodes. Tam bija reizēm smagas sekas, citi savainojās. Bija viena aviācijas bumba, kas pāršķēlās uz pusēm, to aizstūma līdz upei un izmantoja kā laivu. Kā bērni nejutām, ka laiks būtu briesmīgs. Daudz strādājām, darījām arī palaidnības,» atceras Andris.

Piecgades plānu pildot
Darba dzīve visu mūžu saistīta ar Bauskas autotransporta uzņēmumu «ATU-28». Bija arī uz goda plāksnes, ievēlēts par deputātu pilsētas un arī rajona padomē. Padomju namā, pašreizējā Bauskas novada domes ēkā viņa foto bija uz goda plāksnes. Darbošanās deputāta amatā gan iznākusi savāda – kad bija padomes sesijas, tad zvanījuši uz darbu, bet tur teikuši, ka Andris Andreika ir ļoti aizņemts – pilda piecgades plānu, nedrīkst no darba atraut. Piedāvājuši stāties arī Komunistiskajā partijā. Kad pateicis, ka tēvs Amerikā, tad likuši mierā.
Padomju armijā trīs piegājienos dienējis piecarpus gadus. Pēc pirmās reizes sastapis savu topošo sievu Edīti. Abi kopā esot jau 55 gadus un laulībā – 52 gadus. «Apprecējos, sāku strādāt, un mani atkal ņem armijā,» atceras baušķenieks. Kā jaunākais leitnants atkal iesaukts. Meita piedzimusi, kamēr tēvs armijā, un, kad atnāca no armijas, meitiņa jau skrējusi pretim. «Labi, ka ļoti daudz palīdzēja Edītes mamma,» pauž sirmais vīrs. Un pēc astoņiem gadiem, kad dēls piedzimis, atkal iesaukts armijā – šoreiz uz diviem mēnešiem.

13 vēstules
Mātei pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā atrakstīja vēstuli māsīca no ārzemēm. Radās ideja sameklēt tēvu. Mātei bija bail, bet Andris bija uzstājīgs. Māsīca ielika latviešu avīzē ziņu, ka dēls no Latvijas meklē tēvu. Kārlis atsaucās un sāka rakstīt vēstules. Ne visas nonāca līdz ģimenei, bet 13 vēstules viņi saņēma. Tēvu iebaidīja pat Amerikā – bija redzējis bildes, kur šauj latviešus un met bedrēs. Rakstīja, ka pats jūtoties drošībā, bet esot bail, kas notikšot ar ģimeni Latvijā.

Tēvs vēlreiz apprecējās. Kad bija Vācijā nometnē, paziņas saveda kopā ar ASV pārstāvjiem, kas meklēja strādniekus fermām. Tomēr bija nosacījums – meklēja ģimenes. Turpat uz vietas ar Olgu, kurai bija divi mazi dēli – Māris un Saulvedis, noformēja laulības. ASV viegli nebija – savulaik esot aris lauku ar traktoru – vienā rokā stūre, otrā – angļu valodas vārdnīca. Mācījies valodu. Vēlāk strādāja tipogrāfijā par melnstrādnieku. Mira Demoinas pilsētā 1974. gada 26. oktobrī. Tad sakari pārtrūka.

Neaprakstāmas emocijas
Andra Amerikas brauciena iniciators bija mazdēls Māris. Ar interneta palīdzību noskaidrojis, kur ir Kārļa Andreikas kapavieta. Finansiāli palīdzēja meitas Daces un dēla Aivara ģimene. Līdzi devās meita Dace, viņas vīrs un mazdēls Māris.

ASV pilsēta Čikāga atstājusi dažādus iespaidus. Apkārt milzīgi debesskrāpji. Izmēģinājis gan skatu torni, gan panorāmas ratu – izskatījās skaisti. Pilsētā neredzēja nevienu dzērušu vai pīpmani – ir stingrība un kārtība, ir speciālas vietas, kur smēķēt. Toties laiks mainīgs – no rīta vējš un lietus, pēcpusdienā – līdz 35 grādiem silts pēc Celsija. Cauri pilsētai uz viesnīcu bijis jābrauc piecas stundas. Pēc tam vēl līdz Demoinai – 500 kilometru.

«Tēva dienā 7. septembrī mazdēls aizveda vectēvu pie vecvectēva kapa,» par īpašo mirkli saka Andris. Kapu kopiņu ASV nav, ir tikai kapu plāksne. Brālis Laimonis bija iedevis eņģelīti, ko nolikt uz kapiņa, un to tur atstāja.
Izdevies tikties ar Kārļa Andreikas audžudēliem. «Emocijas nevar aprakstīt. Viņi bija tik pārsteigti,» atklāj Andris. Izrādījies gan, ka Māris vēl kaut ko latviski saprot, bet Saulvedis nesaprot un abi nerunā latviski.

Svarīgs ir patriotisms
Pašlaik Andris ir aktīvs pensionārs, kurš kopā ar sievu Edīti uztur dārziņu četrus kilometrus no Bauskas. Uz dārziņu brauc ar velosipēdiem. Turp, atpakaļ, vēl kaut kur, un šogad kopā nobraukti jau 1500 kilometri. Regulāri piedalās «Bauskas velorudens» braucienā, gūst balvas kā vecākais dalībnieks. «Bet tas jau no sirds,» teic A. Andreika. Šogad nesanāca – velosacīkšu laikā bija brauciens uz ASV.

Andris augstu vērtē, ka bērni un mazbērni ir Latvijas patrioti. Jaunākais mazbērns nosaukts vecvectēva vārdā – Kārlis Andreika. «Mēs abi ar sievu esam priecīgi, ka mūsu bērni un mazbērni ir ieguvuši labu izglītību un visi strādā un dzīvo Latvijā,» saka Andris.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzelzs priekškara šķirtie

Kategorijas