Dzimšanas diena

2019. gada 24. septembris 00:00

Dzeja ir kā upe, kurai palu laiks pienāk septembrī, kad godinām Raini. Septembris tuvojas izskaņai, un man ir vēlme atgriezties 14. datumā, kad Bauskas novada Ceraukstes pagasta Lejeniekos atcerējāmies literātu novadnieku Reini Ādmīdiņu (1939 – 2010) viņa 80. dzimšanas dienā. Iespaidi sakārtojušies trīs it kā pavisam nesaistītās kārtās.

Pirmā kārta
Svinībām publika bija sagadījusies gandrīz vai izmeklēta, ļoti ģimeniska. Tikai tie, kuri Reini pazina – viņu mācīja, pie viņa mācījās, kopā strādāja, kuri par viņu stāsta skolā, kad runa ir par ievērojamiem novadniekiem. Ģimeni pārstāvēja dēls Eduards ar dzīvesbiedri, sveicienus nesot arī no Reiņa kundzes Birutas.

Ciemiņi Plūdoņa kapos, kur dusas vietu Reinis bija izvēlējies pats, ieradās klusēdami. Biju lasījusi, ka klusums ir ietilpīgāks nekā vārdi, un tas bija izjūtams. Mūsu atmiņas sarokojās zem septembra saules virs kapu neaptveramā kupola un iebira jubilāram nesto ziedu raibumā. Tikai daži vārdi no dzejnieces, Reiņa bijušās skolotājas Bauskas 1. vidusskolā, Lijas Brīdakas, no vairāku grāmatu līdzautora un drauga dzejnieka Arnolda Auziņa, skolotājas Vijas Cerusas, kura uz Reiņa jubileju bija ielūgusi grupu kolēģu. Viņas atziņa bija pamatota – Reiņa Ādmīdiņa devums latviešu literatūrā vēl nav novērtēts.

Skanīgāka ir atceres stunda Lejenieku muzejā, kur izkārtota Reiņa daiļradei veltīta izstāde. Tur tiek lasīta jubilāra dzeja un atklātas kopgaitas ar viņu. Kuriozi raisa smieklus, bet daža nezināma epizode – pārsteigumu. Atmiņu kamolu atbildīgi tinušas un sirsnīgi izritina Ruta Dābola, Laimdota Ozoliņa, Dina Ālmane, arī viesi dzejnieki. Apkopojumā tas būtu kā otrs piemineklis Reinim Ādmīdiņam.

Otrā kārta
Dzirdēts, ka Lejenieku muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže ciemiņus cienājot ar zupu. Tā notika arī novadnieka jubilejas reizē. Garais saimes galds blakus kupli saziedējušo miķelīšu dobei pie ratnīcas sienas un apaļu dibenu lielkatls ar smaržīgu virumu, «gadījies» mums pa ceļam, atgādina, cik pati par sevi ir saprotama latviskā pusdienošana svinamreizēs. Ilgajā mūžā ne reizi vien esmu cienāta un arī pati vārījusi it kā parastu skābeņu zupu, bet tik garšīgu, aromātisku, uz dzīvas uguns ārā vārītu maltīti baudīju pirmo reizi. Tencinājumi no kārīgajām mutēm plūda bez rimas. Vispārējo jutoņu patraucēja atklājums, ka šīsdienas jubilāra dēls Eduards skābeņu zupu vispār neēd, jokojot atsakās to pat pagaršot. Bērnības trauma – secinām. Un strebjam karsto zupu ar vēl lielāku baudu.

Trešā kārta
Patiesībā tā cauraudās visam notikumam. Jau no rīta Plūdoņa kapos kāds bezsirdis kā «dāvanu» Reinim dzimšanas dienā bija izmetis divus melnus kaķēnus un kaķenīti. Mazie nu skraidīja pa Lejenieku pagalmu, ar izmisīgu ņaudēšanu piesakot tiesības uz barību un klusu stūrīti guļvietai. Viņi neatkāpās no cilvēkiem, kaut arī radījums, kas droši vien sevi uzskata par tādu, viņus bija gan pieradinājis, gan nodevis un pametis. Cik maz vajag, lai brīdī, kad esi pacēlies nedaudz pēdu virs zemes un it kā iegrimis citā izplatījumā, tevi kāds atkal iemet skarbajā realitātē.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzimšanas diena

Kategorijas