Skola mainās, jo skolēni kļūst citādi

2019. gada 20. septembris 00:00

2047

Gadu jaunāka par Latviju – Bauskas Valsts ģimnāzijai būs 100.

Augstāk par baznīcas torni, visa Bauska zem kājām, skatam paveras pils – esam Bauskas Valsts ģimnāzijas ēkas tornītī, lai paskatītos pāri gadiem un ielūkotos arī šodienā, kad ar šādu statusu vienīgā mācību iestāde mūsu novados 22. septembrī atzīmēs 100 gadus un visi aicināti 28. septembrī uz skolas jubilejas svinībām. Vēl apskatāma izstāde «Gadu pa gadam – mūsu skolai 100» ģimnāzijas otrajā stāvā un 89. fotoizstāde bibliotēkā «.. it kā ar mani viss noticis būtu...» – Māra Kreitenberga veltījums skolas jubilejai.

12 pakāpienu uz augšu
Kas izskaitījis, cik absolventu klases un pedagogi svētkos iemūžinājušies uz 1975. gadā tapušajām skolas centrālajām kāpnēm? Diez vai kāds gadu steigā ir izskaitījis pakāpienus. To ir tieši 12, un tos joprojām ik darbdienu min skolotāji un audzēkņi, savukārt citiem paliek atmiņas par laiku, kas pavadīts skolā.

Pirmā un vienīgā – tā sapņaini mēdz teikt par mīlestību. Tomēr tā par Bauskas Valsts ģimnāziju jāsaka arī Maldai Ignatjevai, kas šajā skolā sākusi savas darba gaitas un bijusi tai vienīgajai uzticīga 42 gadus. 1977. gada augustā atnākusi, lai mācītu krievu valodu un literatūru, tikusi arī pie 4. klases audzināšanas. «Vēl man nebija ģimenes, skolā bija pirmā «darīšana» ar bērniem,» atminas skolotāja, «jutu milzīgu atbildību, man bija svarīgi nolasīt katra bērna vēlmes. Gribēju arī, lai vecāki dzīvo līdzi saviem bērniem.» Tas pedagoģei aktuāli joprojām. Pašlaik pat esot daži vecāki, ar kuriem ir kafijas pauzes, lai arī vairs nav audzināmās klases. 1999. gadā pēdējā audzināmā komerczinību klase pabeigusi skolu, no tās iznāca daudzi lietaskoki, spēcīgi speciālisti dažādās jomās.

Kas ir mainījies kopš tālā 1977. gada? «Diez vai attieksme pret darbu mainās līdz ar gadiem. Joprojām gribas darboties radošāk, cenšos dot skolēniem emocijas. Un labas, cilvēciskas attiecības, esmu pārliecināta, uzlabo mācību rezultātu,» stāsta M. Ignatjeva, «rezultāts, uz ko es eju, ir tas pats – lai bērns ir atvērts, lai es varu viņam palīdzēt attīstīties.»

Bauskas Valsts ģimnāzija ir vienīgā bijušā Bauskas rajona teritorijā. Pieredzējusī pedagoģe uzskata, ka tai būtu jābūt skolai, kura dod iespēju iegūt kvalitatīvu, konkurētspējīgu izglītību. «Bauskas 1. vidusskolai bija labi, augsti rezultāti, skolas vārds skanēja valstī. 2000. gadā sākās diskusijas par ģimnāzijas nepieciešamību. Desmit gadus gājām uz šo statusu. Daudzi skolotāji šaubījās, nebija droši, vai bērni tālab mācīsies labāk. Tomēr Bauskas rajonā toreiz vienīgajā nebija ģimnāzijas. Gadi no 2005. līdz 2011. skolai bija ļoti radoši, tika īstenoti dažādi projekti. Bijām uz «devītā viļņa», viss mums veicās, un 2011. gadā ieguvām ģimnāzijas statusu. Kvalitatīvs pedagoģiskais un metodiskais darbs turpinājās. No 2011. gada trīs reizes «Draudzīgā aicinājuma» konkursā kļuvām par laureātiem. Mums tas bija īpaši un iedvesmojoši augstākiem sasniegumiem,» stāsta skolotāja, kas 20 gadus strādājusi par direktora vietnieci metodiskajā darbā.

«Ja tikai bērns ņem pretī»
Pašlaik izglītībā atkal reforma, bet M. Ignatjeva uzsver, ka kompetencēs balstīta zināšanu apguve ir labi zināma ģimnāzijas profesionāliem pedagogiem, jo daudzi principi īstenoti jau sen. «Ja tikai bērns ņem pretī, tad viss ir kārtībā, piemēram, kā to darīja Annija Varkale matemātikā. Pašlaik ap skolu ir dažādas intrigas, ka tā nesagatavojot pietiekami labā līmenī. Arī jukas izglītības sistēmā ietekmē skolotājus un rada pesimismu un skepsi par darāmo. Ir grūti sadzīvot ar nenoteiktību izglītības sistēmā, grūti pārdzīvot vadības maiņu. Nav vienkārši saskatīt sasniedzamo rezultātu un zināt, ko valsts izdarīs, lai palīdzētu to īstenot. Ietekmi atstāj Rīgas tuvums, jo citi uzskata, ka tikai galvaspilsētā var iegūt augstvērtīgu izglītību. Skolā ienāk Eiropas «elpa», jauna materiāltehniskā bāze un jaunas metodes. Ģimnāzija mainās arī vizuāli, palīdz arī iesaistīšanās dažādos projektos. Skolas maiņu spēcīgi ietekmē arī audzēkņu iekšējā pasaule un dzīves uztvere. Ģimnāzija mainās, jo skolēni kļūst citādi,» skaidro M. Ignatjeva.

Emocionālākie mirkļi skolā pedagoģei bijuši saistīti ar dēlu gaitām šajā skolā. «Lielās balvas» komandā vairākus gadus Mareks kopā ar komandu guva godalgotas vietas. Savukārt satriecošākais mirklis bija, kad otrs dēls Ivars atnāca uz skolu ar zaļiem matiem... Pašas bērnu dzīve stāv pāri visam.

Jubilejā pedagoģe vēl, lai kolēģi būtu domubiedri. «Dvēseles kopības izjūtu visiem! Lai mēs gribētu cits citam darīt labu, sacīt labus vārdus, lai nebūtu jāgaužas par smagumu, kas nospiež sirdis un prātus!» uzsver M. Ignatjeva.

1. septembris – satraucošs mūžīgi
Bauskas Valsts ģimnāzija vienīgā darbavieta ir arī matemātikas skolotājai Vairai Karpičai. «Strādāju šajā skolā kopš 1979. gada, neesmu moderna,» joko skolotāja. Direktors Laimonis Rācenājs ļoti labi ievadījis jaunos skolotājus darbā. «Liels satraukums bija, par laimi, toreiz jaunie bijām padsmit, tad bija drošāk, tagad atnāk viens, tas ir citādi,» salīdzina V. Karpiča. Bijis ļoti daudz stundu, citā klasē bijuši pat 38 audzēkņi. Prieku sagādājis tas, ka audzināmās klases vecāki bijuši ļoti atsaucīgi – noorganizējuši autobusu ekskursijai, klasē mazgājuši logus.

«Patiesībā 1. septembra uztraukums nav mainījies, ir joprojām, parasti ir negulēta nakts pirms Zinību dienas. Pa šiem gadiem daudz kas ir pārvērties – bērnu attieksme, citiem trūkst motivācijas mācīties, nav noturības. Agrāk ar talkošanu iemācīja pacietību strādāt,» salīdzina pieredzes bagātā skolotāja. Sākumgados nebija arī tehnoloģisko iespēju. «Kontroldarbus pavairojām ar koppapīru,» atminas pedagoģe. Turpretī pašlaik darba vide ir ļoti sakārtota, «pašiem vairs nav jāremontē telpas». Tagad traucējot tas, ka ārējie faktori var noteikt skolotāju darba stilu, arī daudzās kontrolējošās instances. «Arī bērni ir citādāki, visu grib noteikt,» analizē pedagoģe.

Straujajā pārmaiņu procesā daudz ko varot pagūt, jo nav mazu bērnu. Laiks tiek ziedots darbam, atzīst V. Karpiča.

Skolotāja uzskata, ka ģimnāzija pašlaik īsti neparāda sevi, kā vajadzētu. «Ir daudz, kas traucē, nereti, piemēram, dejošana vai šofera tiesību iegūšana liekas svarīgāka par mācībām. Arī daudzas «vētras» pāri gājušas. Sabiedrība mūs necenšas atbalstīt. Tomēr, neskatoties uz iegūtajiem skolēnu vērtējumiem, cilvēciskais faktors ir devis savu – bērni ir atradušies attīstošā vidē un dzīvē virzās uz priekšu,» teic pedagoģe.

Kad profesija tevi pati atrod
Mācību iestādes jaunākais pedagogs ir Dmitrijs Jemeļjanovs, kurš māca fiziku, telpisko modelēšanu un elektroniku. Bauskas Valsts ģimnāzijā strādā no 2014. gada, pirms tam – Bauskas 2. vidusskolā.

«Man jau bija pieredze, zināju, kā sevi pasniegt, lai netiktu izsvilpts. Sarežģītāk bija iejusties kolektīvā, jo bija liela vecuma starpība – citiem kolēģiem kā dēls, citiem kā mazdēls,» darba gaitu sākumu ģimnāzijā atminas skolotājs. Bija posms, kad aizgājis gan no darba 2. vidusskolā, gan no augstskolas un strādājis industriālajā montāžā, mēnesi darbā, nedēļu mājās. «Gribējās darbu pie mājām. Pēc dienas piezvanīja skolas direktors Raimonds Žabovs un uzaicināja strādāt. Tā profesija izvēlējās mani,» dzīves interesanto virzību atklāj D. Jemeļjanovs. Šeit strādājot, arī sācis studēt pedagoģiju, pabeidzis augstskolu.

Ir lietas, kas pedagoga darbu padara grūtu. «Tās ir vajadzīgas un nevajadzīgas reformas, visu laiku ir psiholoģiskais slogs – kas notiks, kā notiks. Savukārt patīkamākais ir darbs ar skolēniem, kad sasniedz mērķi un viņš iemācās. Man patīk darboties ar visiem, arī ar viduvējiem, bet centīgiem jauniešiem, motivēt arī tos, kas negrib mācīties. Gandarījumu rada, ja skolas absolventi uztur ar mani kontaktus, piemēram, mana bijusī audzēkne Līva Luīze Levko studē fiziku, elektrotehnikas virzienu ir izvēlējies Roberts Raismans. Priecē profesionālie un cilvēciskie kontakti,» atklāj pedagogs.

Par ideālu skolu D. Jemeļjanovs pēc vizuāliem kritērijiem, uzbūves nosauc Ādažu vidusskolu. Viņaprāt, līdz tādam veidolam Bauskas Valsts ģimnāzijai vēl tālu. «Vēsturiski Bauskas Valsts ģimnāzija bija labākā, mēs to pārmantojām, to līmeni mums visiem kopā jācenšas noturēt – noturēt savu vārdu un prestižu, kā arī atjaunot labo slavu. Ja skola pastāvēja 100 gadus, tad vēl 100 pastāvēs,» optimistiski teic Dmitrijs.

Būt atvērtam un sadarboties
Kristers Tomass, 12.a klases skolnieks, Bauskas Valsts ģimnāzijā mācās no 8. klases, iepriekš izglītojies Vecumnieku novada Misas vidusskolā. Viņš dzīvo Dāviņos, puiša vidējā atzīme ir deviņas balles. Tādu augstu vērtējumu varot iegūt, jo viņam esot laba atmiņa – ja stundās kārtīgi klausās, tad mājās varot paslinkot. Tomēr jaunietis nenoliedz, ka jāmāk pārvarēt negribēšanu, tikt tai pāri un izdarīt to, ko vajag. «Jābūt atvērtam, jāprot sadarboties gan ar skolotājiem, gan klasesbiedriem,» stāsta Kristers. Tas arī palīdzējis no mazas skolas ģimeniskas vides iejusties lielas skolas kolektīvā. «Ja mācies, tad mācies jebkurā skolā, turklāt ar tādiem draudzīgiem klasesbiedriem bija viegli iejusties,» atminas puisis. Viņš novērtē Bauskas Valsts ģimnāzijas sniegtās iespējas – «tu mācies, un tev šeit piedāvā labu izglītību». No 9. klases iesaistījies deju kopā «Odziņa», vēlāk «Jandālā», dzied korī «Mežotne».

«Bauskas Dzīve» jaunietim lūdza nosaukt skolas īpašākās vietas. Skaistākā vieta esot skolas Baltā zāle, atmiņu ziņā bagātākais ir 41. kabinets, savukārt mīļākā mācību priekšmeta – matemātikas – kabinets ir visnopietnākais, bet visnoslēpumainākie ir skolas gaiteņi.

Jaunietis teic, ka nākotnes plāni vēl esot miglaini, bet nepārprotami tā būs kāda augstskola. Mācību ie-stādei jubilejā Kristers vēl tikpat ilgus gadus, lai izdodas plānotie remonti, skolēniem puisis rosina iesaistīties visur, kur vien var, lai sevi bagātina. Savukārt skolotājiem – paklausīgus un mācīties gribošus bērnus, lai nāk nākamie olimpiāžu uzvarētāji! «Šis ir labākais laiks, es labprāt te paliktu un izbaudītu to. Noteikti nākotnē nākšu uz salidojumiem, jo gribēšu satikt savus klasesbiedrus un skolotājus,» pārliecinoši saka Kristers.

Sešas dienas nedēļā pa vienu ceļu
Arī Aigars Urtāns, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs, ir cieši saistīts ar šo skolu. 1988. gadā viņš beidza Bauskas 1. vidusskolu, tajā izglītojās no 1. klases. Tas bija pēdējais mācību gads, kad vēl bija jāmācās sešas dienas nedēļā un mācību stundas ritēja 45 minūtes. «Pa vienu un to pašu ceļu uz skolu un mājās. Skolas gadi ir tie labākie. Arī pašlaik, ejot garām savai skolai, pasmaidu, ka 11 gadu laikā pabūts visās skolas telpās,» stāsta A. Urtāns. Klase piedalījusies darba vienībā LOTOS, tā «atņēmusi» vienu vasaras brīvlaika mēnesi – jūniju; bija arī jāuzkopj skola. «Bijām aktīva klase. Skolas pasākumiem un klases vakariem paši rakstījām scenāriju, izspēlējām teātra izrādes,» atminas absolvents. Pamatskolas posmā audzinātājas mainījušās, savukārt vidusskolā audzinātāja bija Malda Ignatjeva.

Runājot par skolu, tā nenoliedzami saistās arī ar draugiem. No bērnudārza laikiem un joprojām A. Urtāns ir draugos ar Gintu Strautnieku (toreiz Bužeriņu). «Visus gadus sēdējām vienā solā. Vidusskolas posmā mums abiem bija uzstādījums, ka jātiek sēdēt pēdējā solā. Tā dēļ tika darīts viss. Iepriekšējā dienā septembrī izpētījām stundu sarakstu, otrā dienā ieņēmām «rindu» uz kabinetu, lai iegūtu labāko vietu visam mācību gadam. Matemātikas kabinetā pie skolotājas Līvijas Hammeres sistēma mums pajuka, jo visiem zēniem bija jāiet uz kara komisiariātu, un meitenes ieņēma pēdējos solus. Mums ar Gintu vajadzēja sēdēt pie skolotājas Hammeres galda, un bija jārēķina vienmēr, jo bijām kā zem mikroskopa. Tādēļ matemātiku apguvām pamatīgi, Gints pat aizgāja studēt uz Tehnisko universitāti,» piedzīvotajā dalās A. Urtāns.

Savukārt vēsturi mācīja skolotāja Vija Zvejniece-Niedre. «Stundas bija neinteresantas, tomēr, neskatoties uz to, bija daži «fenomeni», kas aizgāja mācīties vēsturi, – Sarmīte Ābelniece, Ilva Strautzele un arī es. Vēsturi mums stingri prasīja,» atzīst A. Urtāns. Toreizējais direktors Laimonis Rācenājs bija «feins, cilvēcisks komunikācijā ar skolēniem, viņš bija Skolotājs ar lielo burtu».

Interese par senatni bijusi jau mazotnē, jo vecmammai prasījis, lai pastāsta par seniem laikiem. Arī Atmodas laika rosība modinājusi interesi par vēsturi. «Bauskas Valsts ģimnāzijā esmu ieguvis vispusīgu izglītību. Padomju izglītība bija kvalitatīva, ja atmet nost ideoloģiju,» analizē vēsturnieks.

Arī dēls Uldis no 1. klases izglītojies Bauskas Valsts ģimnāzijā un to jau pabeidzis. «Viņam piedāvāja mācīties Āgenskalna Valsts ģimnāzijā, bet neaizgāja. Jebkurā skolā tu vari mācīties, ja gribi. Dēls pabeidza ar atzinību, iestājās Jūras akadēmijā, un pārbaudes darbā fizikā viņam bija augstāks vērtējums nekā kursabiedram no Āgenskalna Valsts ģimnāzijas, kas pirms tam smējās, ka tādu Bauskas Valsts ģimnāziju pat neesot dzirdējis...» atklāj tēvs. A. Urtāns uzskata, ka Bauskas Valsts ģimnāzija «ir līmenī, bet daudz kas no paša atkarīgs».

Ko tu gribētu uzdāvināt Bauskas Valsts ģimnāzijai jubilejā? Ja ne šodien, tad varbūt pēc 20 gadiem...

Luīze Burmistrova, 9.a klases skolniece:
– Varētu atjaunot kaut ko stadionā un skolā kāpnes. Bet pagaidām es varu labi mācīties.

Ilze Elizabete Griķe, 12.a klases skolniece:
– Gribētu uzdāvināt daudzus jaunus skolēnus ar labām sekmēm.

Jānis Biezais, 12.a klases audzēknis:
– Kopā ar grupu «Bekars» vēlos veltīt skolai himnu.

Eduards Vaivars, 7.a klases skolēns:
– Ja varētu, atjaunotu kabinetus un gādātu tehnoloģijas.

Marta Mengote, 8.b klases skolniece:
– Man ar Bauskas Valsts ģimnāziju saistās jauni izaicinājumi. Gribētu atjaunotas skolas telpas.

IZ VĒSTURES

1919. gada 22. septembrī atklāj Bauskas pilsētas vidusskolu Sudmalu ielā 65 (tagad Rīgas iela 8).

1920. gada 1. aprīlī Bauskas pilsētas vidusskolu pārņem valsts savā ziņā un tā tiek pārdēvēta par Valsts Bauskas vidusskolu, kura darbojas ar reālvidusskolas novirzienu.

1929. gadā skolu pārdēvē par Bauskas Valsts ģimnāziju.

1931. gadā Bauskas Valsts ģimnāzija sāk strādāt Rīgas ielā 32.

1934. gadā Bauskas Valsts ģimnāzija mācības sāk Uzvaras ielā 10.

1939. gada 29. janvārī skola iegūst savu karogu, kurš darināts pēc mākslinieka A. Nulīša meta.

1945. gadā Bauskas Valsts ģimnāziju pārdēvē par Bauskas vidusskolu, mācības notiek Rīgas ielā 32, jo ēka Uzvaras ielā ir sagrauta.

1951. gada 1. septembrī mācības atsākas atjaunotajā ēkā Uzvaras ielā 10, Bauskas vidusskolu pārdēvē par Bauskas 1. vidusskolu.

1956. gadā sākas skolas ceturtā stāva izbūve.

1975. gadā pabeidz celt skolas piebūvi, pāriet uz mācību kabinetu sistēmu.

1989. gadā vidusskola pāriet uz 12. klašu izglītību. 70 gadu jubilejā Zaļās partijas Bauskas nodaļa uzdāvina skolai Latvijas karogu.

1998. gadā skolā sāka darboties internets.

2002. gadā «Pasaules Bankas» projektā renovēta skola un uzbūvēts 4. stāvs jaunajam korpusam.

2006. gadā Bauskas 1. vidusskolā atklāj Latvijā pirmo latviešu valodas un literatūras klasi ar e-apmācības iespējām.

2011. gada 1. septembrī Bauskas 1. vidusskola tiek reorganizēta – izveidota Bauskas Valsts ģimnāzija un Bauskas sākumskola.

2011. gadā «Draudzīgā aicinājuma» skolu reitingā (pēc skolu centralizēto eksāmenu rezultātiem) 1. vieta pilsētu vidusskolu grupā.

2012. gadā ieviestas skolas formas – zaļas vestes 7. – 9. klašu skolēniem, bordo – 10. – 12. klašu skolēniem.

2013. gada 6. februārī atklāj atjaunoto skolas vēsturisko tornīti.

2015. gadā «Draudzīgā aicinājuma» skolu reitingā (pēc skolu centralizēto eksāmenu rezultātiem) 2. vieta pilsētu ģimnāziju grupā, 2018. gadā – 3. vieta.

2019. gada augustā, sagaidot skolas simtgadi, tiek izdota skolotāju un absolventu veidota grāmata «Mūsu skolas stāsti».

Avots: M. Ignatjevas sagatavota informācija.

+ 5

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Skola mainās, jo skolēni kļūst citādi

Kategorijas