Tautas izdzīvošanas ceļš

2019. gada 17. septembris 00:00

195

Zemgales krieviņu otrais ražas svētku saiets notiek Bauskas pilī.

Bauskas pilī uz otro Zemgales krieviņu ražas svētku saietu pulcējās apmēram pussimts interesentu un dalībnieku no Latvijas, Krievijas, Igaunijas un Lietuvas. Mēģinājums vairāk uzzināt par Zemgales krieviņiem veicinājis starptautisku sadarbību.

Livonijas ordeņa mestrs Heinrihs Finke fon Oferbergs 1445. gadā no Novgorodas zemēm atveda kara gūstekņus, kurus iesaistīja Bauskas pils būvniecībā. Viņus nodēvēja par krieviņiem – «kreewing». Mūsdienās Dmitrija Ščegoļeva mēģinājumi izpētīt, kas bija šie krieviņi, saskaroties ar mazo tautu pārstāvju aktivitātēm, radījuši savstarpēju sadarbību un nākotnes plānus.

Aktīvie voti
Otrajā Zemgales krieviņu ražas svētku pasākumā, kas notika 15. septembrī Bauskas pilī, lielāka uzmanība bija pievērsta pašreizējai mazo tautu situācijai, caur aktīvo votu sieviešu prizmu skatot esošo situāciju un nākotnes plānus.

Runājot par Zemgales krieviņiem, pārsvarā uzskata, ka starp mestra atvestajiem ļaudīm bija voti. Tomēr jau pirms gada Jekaterina Kuzņecova, Votu kultūras biedrības vadītāja, un arī šogad Marina Iļjina, Votu muzeja vadītāja, norādīja, ka jārunā par četru tautu dzīves arsenālu – votiem, ižoriem, vepsiem un Ingermanlandes somiem. «Visi svarīgie vārdi šīm tautām skan vienādi – «maa», kas nozīmē ‘zeme’, «leite» – ‘maize’ un citi,» stāsta M. Iļjina. Tas nozīmē, ka starp 15. gadsimtā atvestajiem varēja būt visu šo tautu pārstāvji. Turklāt krieviņu apzīmējums, pēc vēsturnieku vērtējuma, ir atvasināts nevis no tautas nosaukuma, bet gan vācu «kreewing» – ‘švešie’. Tomēr tieši votu tautas aktīvistu dēļ pašlaik lielāka uzmanība pievērsta votiem jeb, kā viņi paši sevi sauc, «vodj».

Kari un deportācijas
Vēsturisko liecību par šīm tautām ir salīdzinoši nedaudz. M. Iļjina pastāstīja, ka palicis viens ciems ar votiem – Lužici, votu valodā Lutsa, kā arī viens ižoriešu tautas ciems. Jau tūkstoš gadus šo tautu apdzīvotā teritorija pie Baltijas jūras bijusi nepārtrauktu karu vieta, turklāt pakļauta deportācijām no dažādu iekarotāju puses, vēlāk – no padomju varas. 1943. gadā, tuvojoties vācu armijai, Lužicus pametuši gandrīz visi iedzīvotāji, kuri devās uz Somiju.

Pirms 19 gadiem votu sievietes Lužicu ciemā ķērās pie savas tautas tradīciju atjaunošanas. Jāatzīmē, ka nācās sastapties ar nopietnu pretestību – votu kultūrai veltītie muzeji ir divas reizes nodedzināti – 2000. un 2006. gadā. Sadega arī vēsturiskas vērtības – senā kantele jeb kokles priekštece, kā arī citi priekšmeti. Tomēr muzejs ir uzcelts no jauna, ievērojot votu tradīcijas.

Tradīcijas dara laimīgu
«Savu valodu cenšamies nodot no vecvecākiem mazbērniem. Bērni diemžēl jau ir zaudētais posms,» stāsta M. Iļjina. Viņa savulaik izaugusi votu ģimenē, kas mājās runāja savā valodā.

Liela loma votu tautas atbalstā ir Igaunijai. Zinātnieki no Igaunijas savāca informāciju par folkloru un tradīcijām pat 1941. gadā, kara laikā. Arī tagad ir ļoti liela interese par votiem – jaunieši meklē savas senču saknes, interesējas par vēsturi. Savukārt lielākā votu valodas zinātāja ir igauniete no Tartu universitātes, kura vasarā palīdz mācīt šo valodu bērniem Lužicos.

«Liela nozīme ir nacionālajiem svētkiem. Tur sapratām, ka esam voti. Parādījās tautastērpi, kas disciplinēja. Tie ļāva pateikt: «Es esmu vots, kas valkā to pašu tautastērpu, ko senči.» Sanākot kopā, pie viena galda sēž vecvecāki, vecāki un bērni, bet pie sienām ir senču fotogrāfijas. Tās ir mūsu tradīcijas. Un tradīcijas ir tāda vide, kurā cilvēks jūtas laimīgs,» stāsta M. Iļjina.

Vienkārši un garšīgi
Ar votu kultūru iepazīstināja folkloras kopa «Suprjadki» – tulkojumā «Vērpšana kopā», kā arī folkgrupa «Maaväci» – tulkojumā «Zemes cilvēki». Varēja nobaudīt votu tradicionālos ēdienus, ko gatavoja Daira Jātniece. «Sagatavot nebija grūti – galvenais, ka recepte priekšā. Ļoti vienkārši ēdieni, līdzīgi, kā gatavoja mana vecmāmiņa. Esmu no Vidzemes, ar lībiešu saknēm. Vidzemē virtuve bija līdzīgāka, daudz izmantoti rudzi un mieži; Zemgalē ir bagātāka ēdienkarte – vairāk kviešu, cūkgaļas,» stāsta seno ēdienu meistare.

«Šogad grezni tērpi, aizvien vairāk materiāla, ko dzirdēt un aptaustīt. Gribējās, lai vairāk atnāk vietējie – mums daudziem ir krieviņu saknes. No Vecsaules gan bija daudz apmeklētāju. Labi, ka šāds pasākums notiek Bauskas pilī – tā ir piemērota vieta gan vēsturiski, gan arī estētiski. Prieks par votu entuziasmu,» teic pasākuma apmeklētāja Dace Prūse.

Mainīgās robežas
Vēl viens pasākums notika dienu iepriekš Lietuvā, Žeimē, Zemgales muzejā. Piedalījās apmēram 60 apmeklētāju, gūstot Lietuvai neierastas atziņas. «Bija uzskats, ka lietuviešiem nav somugru saknes, bet tagad izrādās, ka ir arī vārdu aizguvumi,» stāsta D. Ščegoļevs. Arī pasākumā Bauskā atrada vairākus līdzīgus vārdus, tai skaitā latviešu valodā. Piemēram, kālis skan gandrīz vienādi votu, latviešu un lietuviešu valodā.

«Pie mums, Žeimē, pasākums bija vairāk līdzīgs tam, kas pie jums notika pirms gada, – vēsturiskais ieskats. Šodien viss ir citādāk un tikpat interesanti,» stāsta Zemgales muzeja vadītāja Daiva Skrupskelite.

Bauskas pilī par saviem pētījumiem stāstīja Klaipēdas universitātes zinātniskais darbinieks Ernests Vasiļevskis. «Izrādījās, ka somugru uzvārdi var būt saistīti ar krieviņiem, kas parādījās ziemeļu reģionos 15. gadsimtā,» stāsta E. Vasiļausks. Viņš izpētījis, ka robeža pie Bauskas rajona bijusi ļoti mainīga – lielu daļu teritorijas Lietuva pievienoja 16. gadsimtā, tai skaitā daļu no Rundāles muižas teritorijas. Tā krieviņu pēcteči atradušies Lietuvas teritorijā. 19. gadsimtā savāktajos materiālos šajā reģionā bijuši lietuviešu, latviešu un somugru materiāli.

«19 gadu pasākums notiek Lužicos, divus gadus Igaunijā, otro gadu Bauskā. Ir doma veidot vienotu organizāciju, kas rīko pasākumus Krievijā, Igaunijā un Latvijā. Pie mums tas varētu veidoties kā ikgadējs etnogrāfiskais festivāls,» stāsta D. Ščegoļevs. Nākamais solis, kas esot jāpaveic, – vienotas interneta mājaslapas izveide.

Votu dziesma par savu ciemu
«Čülättäni, lidnattani,
Maa parassa paikattani!
Pant om paikallõ üvälle,
Säätü maallõ veerozallõ,
Sui pantu sulla merese,
Päi päivä nõisemasõ.
All on järvi, pääll on nurmi,
Päällä nurmõ pähčenikko,
Čehčenä üvä čüläni,
Čülässäni čülmä johzõb,
Maassani vesi makõa,
Kalat kaivoza kuttõvat,
Lahnat lautaa salvamiza,
Avvid ad’ d’a seipäizä.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tautas izdzīvošanas ceļš

Kategorijas