Dzīve ir rožu dārzs

2019. gada 13. septembris 00:00

1137

70 gadu dzīves jubileju šonedēļ atzīmē codiete Dainuvīte Brūvere.

Dainuvīti Brūveri vairāk pazīstam kā Rundāles pils dārza galveno speciālisti, karalisko rožu saimnieci; tur arī «Bauskas Dzīve» satika jubilāri, šoreiz – lai risinātu sarunu vairāk par dzīvi, nevis rozēm. Dainuvīte sarunās par rozēm mēdz sacīt: «Kurš izdomājis, ka dzīve nav rožu dārzs? Patiesībā rožu dārzs nav tikai ziedi, pirmkārt, tas ir liels darbs. Es teiktu, ka dzīve ir rožu dārzs.» Jubilāre sarunā atklāja, kā darba tikums un ieguldītās rūpes par saviem tuvākajiem tagad ļauj baudīt dzīves ziedus – priecāties par bērniem un mazbērniem, jā, arī par izloloto dižāko un greznāko rožu dārzu Latvijā.

Dzimtā puse viņai ir Paņemūne Brunavas pagastā, kur Dainuvīte mājās «Ezeriņi» pavadījusi pirmos piecus dzīves gadus, ģimene dzīvojusi kopā ar vecvecākiem Lūciju un Mārtiņu Ciņiem. Vēlāk vecāki pārcēlās uz dzīvi Ķekavā, kur Dainuvīte uzauga kopā ar diviem brāļiem, tur – arī pirmās skolas gaitas. Vecāku dzīves vēlāk šķīrušās, bet šī šķiršanās, kā izrādās, bija jubilāres ceļa sākums dārznieka profesijā un mīlestībā uz ziediem. Mammas otrais vīrs bijis dārznieks, nodarbojās ar rožkopību. Tad arī radās pirmā interese par dārzu un rozēm. Beidzot pamatskolu, nešaubīga bijusi profesijas ceļa izvēle – mācības Bulduru tehnikumā, lai apgūtu dārznieka izglītību.

Maizes darbs ar ziediem
Pēc apprecēšanās ar rīdzinieku 1968. gadā Dainuvīte septiņus gadus dzīvojusi Rīgā, nākuši pasaulē bērni Dina un Andris. Nozīmīgu praktisko pieredzi darbā ar ziedu audzēšanu šajā laikā guvusi, strādājot apjomīgā uzņēmuma «Rīgas zieds» siltumnīcās par agronomi.

Pirmajai laulībai nebijis lemts mūža garums. Pēc šķiršanās Dainuvīte pārcēlusies uz Saulkrastiem. Atkal meklēts un atrasts maizes darbs ar ziediem – Carnikavas siltumnīcu kombinātā. Tur nonākusi lielā 80 cilvēku kolektīvā, kur pārējie kolēģi teju visi bija Bulduru tehnikuma absolventi un karjeras jomā valdījusi gana liela konkurence. Jubilāre ar lepnumu atceras, ka tur viņas prasmes un atbildība īpaši pamanīta. Carnikavā bijis jāstrādā ar daudzveidīgām puķu kultūrām, kas nozīmīgi paplašināja dārznieces pieredzi nozarē.

1980. gadā Dainuvīte apprecējās otrreiz, ar vīru Imantu dzīves dienas vada kopā vēl tagad. Pārcēlusies uz dzīvi Straupē, kur dzimis jaunākais dēls Jānis. Tur kolhozs bija iecerējis izveidot rožu siltumnīcas un ražot ziedus pārdošanai un bija vajadzīga galvenā dārzniece. Tas bijis nozīmīgs profesionālais radīšanas darbs – D. Brūvere bijusi klāt dārzniecības izveidē no paša sākuma un atbildīga par ziedu audzēšanu, kopjot 120 tūkstošus stādu. Vēlāk kļuvusi par šī siltumnīcu kombināta vadītāju un bija amatā līdz pat kolhoza likvidācijai.

Lai ģimene varētu izdzīvot
Laikā, kad tautai jau bija pārvēlies emocionālais brīvības atgūšanas vilnis, daudziem tas nesa līdzi darba un iztikas līdzekļu zaudēšanu; tā tas bijis arī Dainuvītes dzīvē. Viņa tagad pasmej, ka kolhozu laikos arī privāti audzējuši tulpes, bet tomēr ar to nav sakrājuši lielu kapitālu vairākiem desmitiem gadu uz priekšu, kā savulaik dzirdēts ietekmīgu cilvēku skaidrojumos par viņu naudas izcelsmi. Tas bijis grūts laiks, bija jāpieņem izšķirīgi lēmumi, lai ģimene varētu izdzīvot. Darba iespējas Straupē tobrīd nebija nekādas, bērni bija jāskolo. Dainuvīte uzskata, ka nedrīkst laupīt bērnam drošības izjūtu vecāku paspārnē; viņa atceras, kā centusies neizrādīt bažas un trauksmi par materiālajām grūtībām, neskaidrību par nākotni un sacījusi: «Viss, kas notiek, notiek uz labu».

Meklējot risinājumu, nonākusi turpat – pie rozēm. Izvērtējusi, ka Zemgale ir silta un tās zeme – auglīga; pirms 20 gadiem kopā ar ģimeni pārcēlusies uz dzīvi Codes pagasta mājās «Vētras». Tad izsvērusi: «Darīšu, ko protu, – audzēšu pati savas rozes un pārdošu.» Taču nepagāja ilgs laiks, kad Rundāles pils muzejs meklēja dārznieku, un tagad šajā darbā D. Brūvere aizvada jau 15. gadu. Kad sākusi strādāt, projekts par viena hektāra rožu dārza izveidi tikai tapis. Viņa lepojas, ka varējusi pārvērst īstenībā muzeja speciālistes, projekta autores Laumas Lancmanes iecerēto.

Trīs bērnu vietā tagad ir seši
Ar prieku un gandarījumu Dainuvīte runā par saviem bērniem un mazbērniem. Par savējiem viņa sauc arī znotu Ilmāru un vedeklas Dainuvīti un Līvu un saka: «Vai tā nav laime, ka man trīs bērnu vietā tagad sirdī ir seši? Ja kādā ģimenē nesaprotas vīramāte un vedekla, tad vainīga ir vīramāte, jo viņai vajadzētu būt dzīvesgudrākai attiecību veidošanā.» Jubilāre atzīst, ka ir ļoti laimīga, jo visi bērni un mazbērni ir veiksmīgi, viņu ģimenēs pārticība balstīta darbā. Priecājas, ka mazbērni tiek gudri audzināti darbam un skoloti, ir ieguvuši labu izglītību. Īpaši gandarīta, ka bērni izveidojuši saskanīgu laulību, divi vecākie jau nosvinējuši sudrabkāzas. Kā dzīves rožu ziedi vecmāmiņu priecē mazbērni – Mārtiņš, Anna, Santa, Renārs un paši mazākie – Bruno, kuram pieci gadi, un pusotrgadīgais Kristofs. Dainuvītes jubilejas dienā savu pirmo gadiņu sasniedza mazmazdēls Krišjānis.

Dzimtas kopā sabraukšana «Vētrās» parasti notiek tikai lielajos latviešu svētkos Jāņos un Ziemassvētkos. Jubilāre atklāja savu atziņu par satikšanās reizēm: «Kad bērni un mazbērni atbrauc, es gribu būt kopā pie galda, nevis sūtīt viņus ravēt! Kad tad es ar viņiem sarunāšos?» Dainuvīte savā «planšetniekā» izrādīja foto vēstījumus no bērniem un mazbērniem un atzina, ka tehnoloģijas palīdz būt kopā ar savējiem, arī esot attālu.

Gūst spēku caur smiekliem
Jubilāre daudzkārt ceļojusi kopā ar kolēģiem no muzeja, iepazīstot Eiropas zemju pilis un parkus. Tagad arvien vairāk vēlas atpūsties mājās – gulēt zālē un lūkoties debesīs, klausīties putnus un pamanīt, kā uzzied peonijas… Viņa stāsta, ka dārzu ap savu māju veido tā, lai tas neprasītu pārāk daudz darba, bet lai ir skaisti. Dainuvītei patīk dārza veltes sagatavot ziemai, ik gadus pagrabs piepildās daudzveidīgiem burciņu krājumiem, kas lieti noder arī praktiskām, saņēmējus iepriecinošām dāvaniņām. Labprāt veldzējas mūzikā, bet, ja jānosauc sirdij tuvākā, Dainuvīte atklāj: «Vismīļākā ir tā, ar kuru uzaugu un biju kopā jaunībā, – R. Paula, I. Kalniņa dziesmas, savu nospiedumu atstājuši Atmodas laika koncerti. Vēl šodien saviļņo «Baltijas ceļā» pirms 30 gadiem skanējusī Borisa Rezņika dziesma «Brīvību Baltijai».» Pati divas reizes ir dziedājusi Latvijas Dziesmu svētkos.

Dainuvīte atzīst, ka jūtas izredzēta, jo sarežģītajās situācijās nereti saņem palīdzību «no augšas». Bet dzīves stūrakmens ir pašas smaids, kas palīdz sev un apkārtējiem, jo īpaši attiecībās ar bērniem visos dzīves posmos. Jubilāre atklāja: «Esmu daudz dzīvē smējusi, caur smiekliem gūstu spēku.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīve ir rožu dārzs

Kategorijas