Iedrošina apzināties savu identitāti

2019. gada 10. septembris 00:00

396

Pļaujas svētku sūtība Bārbeles «Ausekļu dzirnavās» – godāt roku darbu un tradīcijas.

Vecumnieku novada Bārbeles pagasta brīvdabas muzejā «Ausekļu dzirnavas» 7. septembrī dažādas paaudzes vienoja Pļaujas svētku radītā pilnības sajūta, kas pārņem ik rudeni, kad raža novākta, lauki uzarti un abrā iejauktā mīkla ļauj būt drošiem par rītdienu.

Vairāku simtu apmeklētāju klātbūtnē, saimnieka Mārtiņa Mediņa aicināti, Bārbeles mazpulka dalībnieki kopā ar skolotāju Voldemāru Barenu mastā pacēla Latvijas karogu, izskanēja kopīgi izpildītā patriotiskā dziesma «Nevis slinkojot un pūstot», kas kļuvusi par «Ausekļu dzirnavu» himnu, un senais tvaika dampis «Ruston Proctor» ar trim svilpieniem ziņoja, ka vienpadsmitie Pļaujas svētki ir atklāti.

Iesvēta Maizes māju
Pirms vīri ar izkaptīm un vēsturiskā lauksaimniecības tehnika stājās ierindā, lai dotos uz demonstrējuma lauku, «Ausekļu dzirnavu» saimi, amatniekus un apmeklētājus uzrunāja gan Guntis Kalniņš, Vecumnieku novada domes priekšsēdētājs, gan priesteris Andrejs Mediņš, kurš sacīja iedvesmojošus ceļavārdus: «Šī diena liek apzināties mūsu patieso vērtību – identitāti, zemi, rudzu un miežu druvas, tāpēc lai šie svētki un gadskārtējā satikšanās atbrīvo mūs no bailēm beidzot būt saimniekiem savā zemē, savā mājā un pagalmā. Vēstures notikumi mūs padarījuši par sava veida vergiem, par neīstiem saimniekiem, kas dzīvo bailēs un nedrošībā par rītdienu, taču, lai būtu laimīgi, mums vajag ļoti maz – pieticību un spēju pateikties par to, cik esam bagāti. Cik mums skaista zeme, brīnišķā Latvija, kādi ābeļdārzi un cilvēki! Tā ir lielākā vērtība, tāpēc iedrošinu būt pašiem ar savu zemi, tautasdziesmām, dievišķo skaistumu. Lai «Ausekļu dzirnavas» ik dienu atgādina, ka neko jaunu izdomāt nevajag; ir vajadzīgas tikai divas rokas un sirds, lai sāktu mīlēt, audzēt un darīt to, kas dzīvei nepieciešams, jo mēs esam radītājtau-ta, kas nevar urbināt degunu un gaidīt, ka mūsu vietā kāds ko paveiks – pašiem jāizaudzē kartupeļi un labība, pašiem jānopļauj un abrā jāiemīca sava maize. Atgriezīsimies pie savām saknēm, savā identitātē, un nebaidīsimies būt tie, kas esam – tauta ar savu vērtību, savu zemi, savu roku darbu!»

Pa ceļam uz lauku ļaudis piestāja pie pīrāgu smaržas apņemtās Maizes mājas, ko priesteris Andrejs Mediņš iesvētīja, bet saimnieces visus pacienāja ar gardu maizīti, kas cepta ar malku kurinātā krāsnī. Senais namiņš agrāk piederējis cara laika zaldātam; guļbūve šurp pārvesta no Bārbeles pagasta «Ošiem» un pāris gadu laikā atjaunota.

Izkapti cilā vīri un sievas
Demonstrējuma laukā varēja lūkot, kas izaudzis no pavasara Sējas svētkos sētā un stādītā. Rūca traktori, rudens saulē spoguļojās arkla vērstuves, grozi un maisi pildījās ar kartupeļiem, zem mačetes asmeņa gūlās kukurūza. Nopļautā labība gan šoreiz negribīgi slējās kūlīšos, jo tā bija par sausu un stiebri lūza; labvēlīgie laikapstākļi auzas bija nogatavinājuši jau kādu brīdi pirms svētkiem.

Prasmīgie pļāvēji no Baldones tik vien jaudāja asināt izkaptis un mazāk pieredzējušiem ierādīt, kā tā lieta darāma. Puišiem un vīriem līdzās stājās sievas, arī pensionāre Edīte Rozīte no Ozolniekiem. Savulaik ar izkapti gādājusi barību gan govīm, gan zirgiem. «Kad ņēmu sievu, vispirms pārbaudīju, vai māk pļaut un govi slaukt. Tādu saimnieci var vest mājās,» dzīvesbiedri slavē Guntis Rozītis, kurš palepojas arī ar sevi un atklāj, ka Jāņa Streiča spēlfilmā «Rūdolfa mantojums» bijis barona kučieris. «Ausekļu dzirnavās» abi esot pirmoreiz; izlasījuši ziņu internetā, paņēmuši līdzi mazbērnus un braukuši šurp.

Senajiem darbarīkiem pielietojums tika rasts arī lauku sētā, kur tvaika lokomotīve darbināja kuļmašīnu, klabēja spriguļi, tika vētīti graudi, šķiroti kartupeļi, smalcināta kukurūza. Apmeklētājus ieinteresēja «Ausekļu dzirnavu» saimnieka Mārtiņa Mediņa stāstītais par ūdensdzirnavu vēsturi un nozīmi seno latviešu dzīvē, un ļaudis īpaši kuplā pulkā vēroja, kā tiek malti graudi, gaņģus griežot ar ūdens spēku.

Krūku veido ar aizvērtām acīm
Pļaujas svētkos ikviens varēja izzināt senču gudrības, amatnieku un mājražotāju noslēpumus, tirdziņā iegādāties ko praktisku un noderīgu. Daudzveidīgās izklaidēs iesaistījās gan bērni, gan pieaugušie. Pīrāgu, rauga un kartupeļu pankūku smarža rādīja ceļu pie čaklajām saimniecēm, bet rindā pēc tradicionālās putras stājās tie, kuriem tās baudīšana kļuvusi par svētku rituālu.
Pašu darinātas rotas piedāvāja meistares no Jēkabpils novada, mamma un meita – Inese Krūzenberga un Karolīna Buķe. Viņas pērlīšu vēršanu apguvušas pašmācības ceļā un ar to aizraujas jau nepilnu gadu. «Dzīvojam skaistā vietā un iedvesmu rodam dabā, tāpēc «nagi niez» kaut ko radīt, iepriecināt sevi un citus. Ja man agrāk kāds būtu teicis, ka veidošu rotas, neticētu, bet – re, visas labās lietas notiek nejauši. Arī «Ausekļu dzirnavās» nokļuvām negaidīti – mūsu «tirgus krustvecāki», koka rotaļlietu meistari no «Ķirmīša», ieteica šurp atbraukt. Nenožēlojam, jo te ir tik laba aura, tik mājīgi un skaisti – gluži kā šampanietis dvēselei,» salīdzina Inese.

Podnieks no Lietuvas Aļģimants Bārbelē ieradies no Šauļu puses. Viņš apmeklētājus pārsteidza, demonstrējot savas amatnieka prasmes ar aizvērtām acīm. Māls «klausīja», un drīz vien tapa skaista krūka. Meistars materiālu jūtot ar prātu un sirdi.

«Moka» nostalģija
Par labu omu rūpējās Latgales jauniešu kapela «Augusti» no Līvāniem, šlāgergrupa «Tēva nams» no Limbažiem, vidējās paaudzes deju kolektīvs «Sēļi» no Neretas novada un eksotisko deju grupa «Amira Nur» no Iecavas. Pārsteigumu sagādāja loterija. Vezumā bija Maizes mājā ceptie un priestera iesvētītie pīrāgi, spainis ar kartupeļiem, vairāki ielūgumi uz nākamā gada Sējas vai Pļaujas svētkiem, «Ausekļu dzirnavu» apmeklējums visai ģimenei, izbrauciens ar kanoe laivu pa Iecavas upi un citas balvas.

«Dzīvojam netālu – Neretas novada Zalves pagastā, bet te esam pirmoreiz. Vērojot, kā kāpurķēžu traktors ara lauku, «mocīja» nostalģija, jo pats ar šādu tehniku esmu braucis, kad mācījos profesionālajā skolā. Šķiet, tas nebija tik sen, bet tomēr krietns laiks jau pagājis,» secināja zalvēnietis. Savukārt viņa ceļabiedre, literatūras skolotāja, atzina, ka paticis redzēt kulšanu ar spriguli, linu laušanu. Viņasprāt, šādi darbi katram bērnam būtu jārāda, jo daudzi, laukos dzīvodami, pat nezinot, kas ir arkls. «Man te viss likās tik interesants! Lai gan bērnībā pie vecāsmammas cirpām aitiņas, nebiju redzējusi, kā plēš vilnu un veido dzijas pavedienu. Pavasarī, kad notiks Sējas svētki, būs jābrauc šurp atkal,» savu apņemšanos «Bauskas Dzīvei» atklāj Zalves pagasta iedzīvotāja.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Iedrošina apzināties savu identitāti

Kategorijas