Literārā lappuse

2019. gada 10. septembris 00:00

Dzejas dienas ir rudenim rada – ar tīmeklīša trauslumu pļavās un dvēselēs, ar bangojošu vēju spēku vai klusām ilgām pēc tuvās, bet jau aizgājušās vasaras. Arī ar to, ko apsegs krītošu lapu virpuļi un pārvērtīs trūdos. Mēs gaidīsim jaunus asnus, kas jau top un ir gatavi izdzīvot ziemu. Mēs gaidīsim un mācīsimies no tiem. Tas ir pārdzīvojums un pārbaudījums reizē. Bet tā varam labāk iepazīt dabas un cilvēka dzīves ritus un mēģināt tos izteikt vārdos – dzejas valodā. Ikvienam, kas to mēģina darīt, šī valoda ir atšķirīga. Tāpat kā rīti un vakari, naktis un dienas, kas mums ir dotas, un mūsu ziņā ir vērtēt, pieņemt vai tikai zināt par dzejas esamību, kas dažreiz rudenim rada...

AIGA LUDVIGA

***
Es negribu padoties rudenim,
man vasaras ir tik žēl...
asteres, dālijas, miķeļi
jau saulrietā kvēl.

Es negribu padoties rudenim –
miglai, aukstumam,
gājputnu klaigām,
kam vasaras žēl...

Iestājos durvīs ar smaidu,
mans laiks ir iekonservēts,
sirdī saglabāts, kvēl.

IVETA SALGRĀVE

***
Līst sīkumains lieplapu lietus.
Logs, divām kļavlapām pieķēries,
Sapnī lido tām līdz.
Parunāsim par mums,
Kamēr aiz rūts kļavlapu solījums
Smej par to logu, kurš alkaini trīc.
Parunāsim par mums, par lietus bērniem
un kastaņiem pērniem.
Līst sīkumains lieplapu lietus.
Pērn bija zīļu gads.

***
Aizslēgtas skolas durvis.
Saprāta bēres.
Ko šoruden sadara aizslēgtās skolas?
Gaida čalas, skolēnu soļus? Izsapņo nepagūto?
Pelē un sapelē? Prātā sajūk?
Un mēs paši? Ieslēgti vai izslēgti esam?
Kur tie sapņi, tie kuģi, tie putni,
Ko savos pierakstos zīmējām klusi?
Vienalga, kurā durvju pusē,
Tie nedrīkst būt apklusuši!
Vējš, šūpolēs ieklupis, aurē,
Bet skolas nams neizrauto dvēseli
no viņa skavām vēl saudzē.

DAGNIJA GASŪNA

***
Kāds eņģelis manā logā
zīmē savādus rakstus,
it kā lūdzošu smaidu,
it kā dziļjūras krastus,
puķes, sauli, ko gaidu,
sapņus tik neparastus...

Lietus cītīgi mazgā
vēstuli nesaprastu.

***
Laiks apstājies
majestātiskā mierā
manu grēksūdzi
uzklausīt.
Bite ielaižas
manos matos un
viegli noskūpsta
pieri – ir piedots.

IVARS KĀRKLIŅŠ

***
Kāds piesien miglu pie vārtu staba
un jautā, kāpēc mana acs nav skaidra.
Sliekšņi uz aizpērnām sajūtām
aizauguši ar rūpju ķērpjiem.
Tie zarojas lēnām un laiski,
toties neatlaidīgi – gadu pēc gada.
Diena neatsver bažas,
kas iezogas rītā un pārņem.
Pēcāk redzi – viss ir noticis tā,
kā to nolicis Dievs.
Priecājies labāk kā kamene
pie zieda, kurš tikko vēries,
ievainots skats uz rītdienu traucē
darīt tāpat.

Aptausti mirkli un piespied pie sirds,
pirms tas izslīd no plaukstām.
Tu vari pieņemt austošo dienu
Ar pateicību.

MĀRĪTE ČORNAJA

Divas māsas
Divas māsas no leišmales plūst...
Mēmele rāma un tumša,
Kur ievziedu acis spīgo
Un lakstīgalu treļļi
Uz ūdens līgo.
Gar vecajiem Bauskas mūriem
Un pilskalna malu stīgo,
Uzņem ātrāku gaitu,
Ar krācēm lai satiktu māsu –
Mūsu, kas lokās kā glodene
Pa dziļajām palienu pļavām
Un meldrāju audzēm,
Kur čakstes un ķauķi
Vienmuļi dzied.
Vēl tikai mirklis,
Tās pilskalns un saliņa šķir,
Līdz satek tās kopā.
Un Lielupe tālāk uz jūru,
Platos viļņus veļot
Un smago Zemgales mālu
Plecos sev ceļot,
Uz jūru tik steidz.

VALIJA REINICĀNE

Tev vēl ir izvēle
Izpostītā zeme
Sāpēs vaidēt vaid.
Te karstuma viļņi,
Te lietus par daudz.
Vai aukstuma drudzis,
Vai sausums par daudz.
Pie žēlastības avotiem
Tikai šauras taciņas vairs.
Izmisušām dvēselēm
Kristus brūces,
sāpes un slāpes
Nav dziedinošā mīlestība vairs.
Asaras kā rožu lapiņas krīt.
Ievainotās sirdis slāpst
Tukšumu piepildīt.
Pēc mīlestības siltuma
Starp glancētiem «iPhone» – aifoniem –
Un ziliem ekrāniem
Vientuļi vientuļo cerība klīst.
Jo saikne starp zemi un debesīm
Domās, skaņās
Un skaļruņos pārrauta plīst!
Tik dziļi ir aprakta sirds,
Kur dzīvības avoti mirdz.
Mīlestība vai nāve?
Nakts vai dzīvības rīts
Mūžīgās mīlestības piepildīts?
Tev vēl ir izvēle –
Šķirtā cilvēka sirds.
Ieskaties. Ieklausies sevī.
Brīnumu pasaule. Debesis tevī!

AIJA ČEPULE

Raizes
Ir nokritusi zīle
Zemē zaļganbrūnā,
Dzeļ sirdi sāpe drūma
Par nebijušo šodien.

Un kastanim ir seja bāla
Kā nedzimušam dēlam...
Kas tās par paļām,
Ko ļaudis sūta?

Šīs rētas kādam sāpēs mūžam,
Bet sirdī iekrīt prieks
No mazām ozolzīlēm,
Kas turas stingri zaram,

Un tām, kas ir jau zemē...
Mūs pietiek pelt un vajāt,
Jo sadosimies rokās
Arī pēc simts gadiem!

ANDRIS LUDVIGS

Kāpēc mēs dilstam?
Ko kunkstam un klaigājam,
ka mūsu kļūst maz, pa-mazām?
Kā degoša svece
Mēs dilstam
No dienas uz dienu.

Paiet gadi arvien.
Kas mūs kopā turēs?
Kā brūkošu māju –
Nevar ar muguru stutēt.

Vajag arhitekta roku,
Stingru rīcību,
kas visu saliks
pa kārtai kārtīgi.

Debesis iekrāsos
spožs saules lēkts,
ja tikai viss nebūs
par agru vai pārāk vēlu.

INESE PURICKA

Uz rudens pusi
Sārtās pīlādžogās rudens dzestrums slēpjas.
Rīts pret jaunu dienu miglas vālos brien.
Aiziet vasara pār laukiem sanēdama.
Līdz ar zelta graudiem, kuri vārpās briest.

Košos ziedos sazied dālijas aiz loga.
Ogu smagumā liec zarus kazeņkrūms.
Galvu pacēlusi, vēl pēc saules skatās
Kāda saulespuķe ceļu krustcelēs.

Pāri visam rudens melodija klusa.
Gāju putnu ievingrināts spārnu vēziens straujš.
Tikai mana sirds uz citu pusi skatās,
Gaida, kad no rudens kāds to projām sauks.

Stāvu, domāju, kādēļ tā steidzas gadi?
Kāpēc mums tiem līdzi būtu jāsteidz iet?
Katrs gads mums atnes jaunu pīlādžzaru,
Mūsu sapņus paņem gāju putni līdz.
Tavās ieliņās gadsimti runā,
Tavos mūros gadsimti snauž.
Pāri laižoties, gāju putni
Uztic dziesmu, ko Dzimtenei pauž.
Ir steigušies gadu simti,
Un gadu simti vēl nāks;
Būs ceriņos Mēmele straujā,
Un Mūsa ar ievziediem mās.
Lai paaudžu paaudzēs dzīvo
Lepnums par pilsētu šo,
Mums visiem sargāt un mīlēt
Savu Bausku brīnišķo.

***
Ieraksti savā mūžā
Vēl vienu krāsainu dienu.
Vēl vienu saules lēktu,
Vēl vienu saules rietu.
Ieraksti upi, kas čalo,
Ozolu zīļu pilnu.
Ieraksti egli zaļo
Un savu lielo mīlu.
Ieraksti savā mūžā
Savus un draugu smieklus
Un dāvā katram, kurš gaida,
Lielu un patiesu prieku.
Esi pati kā saule,
Samīļo visus un sildi.
Lai katra tava diena
Ir mūžības trauks, kuru pildi.

IVARS ŠMITS

Iecava
Zemgale, zila debess, zaļi lauki,
Baltijas ceļš zem dzelzceļa vijas.
Laiks iet, ievas izsmaržo, asteres zied.
Te netrūkst ne savu, ne vistu, ne paipalu olu...

Klausies – pie upes ne tikai kraukļi,
Arī cielavas, cielavas dzied,
Dabā ieskanas etnogrāfiskie «Tarkšķi»,
Polku lec jauniešu grupiņa «Jezga».

Zemgale, zila debess, zaļi lauki.
Redzi, te iemīlas, iesaistās, ienāk un paliek,
Un ietinas kā mātes lakatā zaļā
Dižkoki ar saknēm kā mezgli...

Tur divu baznīcu smailes
Un vēl jauns apzeltīts kupols,
Un kā vēstures elpa no Latvijas granīta
Celtais stāv Brīvības simbols – spēkam.

Austrumu pusē ceļi kā dzīva
Zemgales josta uz Sēliju vijas.
Zilās debesis godā jaunbūvju spāres,
Zaļš saposts parks, upe un āres...

Ceļi traucas, mazbērni aug,
Iecavas upe nes ieceres tālāk –
Uz Lielupi spēkam un iedvesmai nes,
Labā cerībā jauna pilsēta aug...

Kokļu dienas, svētku dienas,
Apseglota zelta kokle – «Uguntiņa» skan.
Ienāc baltajā skolā, ieklausies, ieklausies – mūzika,
Senču balsis, sena pils un jauna pilsēta skan...

Ieklausies koklēs arī tu,
Klaidu latvieti tālais...
Tevi stiprināt dzimtu
Iecava mājās sauc...

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas