Pieminot dažas skumjas jubilejas

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2019. gada 10. septembris 00:00

Pirms 80 gadiem sākās Otrais pasaules karš.

Šoruden aprit 80 gadu, kopš sākās šausminošākais karš cilvēces vēsturē ar vislielākajiem cilvēku upuriem. Tikai nedēļa bija aizritējusi kopš 23. augustā parakstītā Molotova-Ribentropa pakta, kad nacistiskā Vācija jau steidza īstenot slepeno vienošanos un 1939. gada 1. septembrī uzbruka toreizējai Latvijas kaimiņvalstij Polijai, tādējādi sākot Otrā pasaules kara asinspirti.

Nedaudz vēlāk, 17. septembrī, smagi ievainotajai Polijai no austrumu puses uzbruka komunistiskā Padomju Savienība, un abi agresori drīz vien varēja svinēt uzvaru un rīkot kopīgas uzvaras parādes Brestā, Grodņā un citās toreizējās Polijas pilsētās, kam sekoja poļu patriotu iznīcināšana abu totalitāro režīmu nāves nometnēs.

«Absolūtā neitralitāte» Latvijai neko nedod
Ar kādām izjūtām šos Otrā pasaules kara sākuma notikumus uztvēra Latvijas iedzīvotāji? Uzreiz jāteic, ka autoritārā režīma apstākļos vietējie iedzīvotāji neko daudz par karu neuzzināja. Tā laika avīzēs tika ievietotas pavisam skopas un bezkaislīgas ziņas par notiekošo karu tepat kaimiņos. Valdības aprindas bija labāk informētas, no diplomātiskiem avotiem bija saņemta arī netieša informācija par Molotova-Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem un Latvijas iekļaušanu PSRS interešu sfērā, bet to nepubliskoja, lai «netracinātu tautu». Latvijas valdības pasludinātā «absolūtā neitralitāte» neko nedeva valsts aizsardzībai pret iespējamo agresoru laikā, kad starpvalstu neuzbrukšanas un cita veida līgumi sagruva kā kāršu namiņi. 1939. gada 5. oktobrī Padomju Savienība piespieda Latviju parakstīt savstarpējo palīdzības līgumu, kurš paredzēja Sarkanās armijas bāzu ierīkošanu mūsu valsts teritorijā, un tas pēc astoņiem mēnešiem noveda pie Latvijas okupācijas.

Krievija šī gada 13. oktobrī plāno ar svētku uguņošanu Maskavā atzīmēt Rīgas «atbrīvošanas» 75. gadadienu. Kremļa saimnieki ne tikai noliedz savu priekšgājēju lomu Otrā pasaules kara izraisīšanā, bet joprojām suverēnu valstu okupāciju dēvē par atbrīvošanu. Pēc viņu apgalvojumiem sanāk, ka latviešu tauta vispirms tika atbrīvota 1940. gadā, pēc tam – 1944./1945. gadā. Tikai nezin kāpēc nepateicīgie latvieši par šo «atbrīvošanu» nemaz nepriecājās un vēl desmit gadus pēc kara ar ieročiem rokās pretojās saviem «atbrīvotājiem». Arī daudzi baušķenieki parādīja savu nostāju un pirms 75 gadiem brīvprātīgi ņēma rokās ieročus un aizstāvēja Bausku pret uzbrūkošo «atbrīvotāju» armiju.

Uļuka bataljons – unikāls gadījums
Kā liecina arhīvos atrodamie dokumenti, tad Sarkanās armijas plānos Bauskas iekarošana bija paredzēta jau 1944. gada jūlija beigās. Tas šķita vienkārši izdarāms, jo iebrucēju rīcībā bija informācija, ka šeit neatrodas vācu karaspēka vienības. Tā tas arī bija, bet viņi nebija rēķinājušies, ka tiem pretim stāsies vietējie iedzīvotāji. Līdzīgi kā 1919. gada aprīlī, Latvijas atbrīvošanas kara laikā, patriotiski noskaņotie Bauskas apriņķa iedzīvotāji izveidoja Atsevišķo Bauskas bataljonu aptuveni 300 vīru sastāvā un iesaistījās cīņās pret uzbrūkošo Sarkano armiju. Iniciators šāda bataljona izveidei bija toreizējais Bauskas apriņķa priekšnieks majors Jānis Uļuks, kurš vienlaikus bija arī vietējās latviešu policijas priekšnieks un aizsargu komandieris. Viņš aicināja sev padotos vīrus un citus brīvprātīgos stāties pretim iebrucējiem ar ieročiem rokās. Tas bija unikāls gadījums Latvijas vēsturē, jo citu apriņķu priekšnieki tā nerīkojās, viņi, uzzinot par Sarkanās armijas tuvošanos, evakuējās uz dziļāku aizmuguri, tālāk no frontes.

Atsevišķais Bauskas bataljons tika saformēts 1944. gada 29. jūlijā un ieņēma aizstāvības pozīcijas Lielupes krastā. Šajā vienībā bija gan vīri ar iesirmām galvām un Pirmā pasaules kara kauju pieredzi, gan pavisam jauni puiši, daži no viņiem vēl nebija sasnieguši pilngadību. Brīvprātīgo apbruņojums bija visai paknaps – lielākoties šautenes. Tomēr baušķeniekiem izdevās atvairīt pirmos sarkanarmiešu mēģinājumus šķērsot Lielupi pie Ziedoņiem un Jumpravmuižas. Šajā vietā pretinieks tika gaidīts, jo tieši tur 1915. gadā vācu karaspēks pārcēlās pār Lielupi un pēc tam ieņēma Bausku.

Jāpiebilst, ka pirmās Sarkanās armijas vienības Bauskas pievārtē nebija sevišķi daudzskaitlīgas, jo galvenie spēki caur Jelgavu un Tukumu devās Rīgas jūras līča virzienā, lai varētu aplenkt vācu armiju Ziemeļu grupu Vidzemē un Igaunijā. Tobrīd Bauskas ieņemšana bija otršķirīgs mērķis, un tā sasniegšanai tika novirzīti mazāki spēki. Jūlija beigās un augusta sākumā bija vēl citi Sarkanās armijas mēģinājumi uztaustīt aizstāvju vājās vietas gar Lielupi un Mūsu un pārcelties pār šīm upēm Bauskas pievārtē, bet visi uzbrukumi tika atsisti.

Pilsētas aizstāvībā no paša sākuma bija iesaistīts arī viens Latviešu leģiona bataljons, kas steigā tika saformēts no tuvumā esošajām apmācību un veselības rotām, bet bija labāk apbruņots ar automātiskajiem ieročiem, kuru trūka brīvprātīgajiem Bauskas aizstāvjiem. Nedaudz vēlāk šeit ieradās arī trīs Latviešu policijas bataljoni – 23., 319. un 322., kuri ieņēma pozīcijas gar upēm. Kopumā mūsu pilsētas aizstāvēšanā bija iesaistīti apmēram 2000 latviešu. Dažas dienas pēc pirmajām kaujas sadursmēm Bauskas apvidū ieradās vācu Vērmahta 215. kājnieku divīzija un ieņēma frontes līniju gar Lielupi, Mūsu un Mēmeli no Mežotnes pagasta Cepļa līdz Jaunsaulei. Turpmāk latviešu vienības tika pakļautas vācu divīzijas komandierim un cīnījās dažādos frontes sektoros.

Cīņas par Bausku augustā un septembrī
Pēc divām relatīvi mierīgām nedēļām 19. augusta agrā rītā sākās daudz spēcīgāks uzbrukums Bauskai. Pēc iespaidīgas artilērijas sagatavošanas uguns Mūsu šķērsoja un pilsētā ielauzās Sarkanās armijas 15. atsevišķais strēlnieku triecienbataljons, kas pēc formas un būtības bija «soda bataljons». Šī vienība bija saformēta lielākoties no virsniekiem, kas bijuši vācu gūstā, vai ilgstoši atradušies vācu ielenkumā. Šādi virsnieki pēc «filtrācijas» nokļuva uz diviem mēnešiem triecienbataljonā, kur tika dzīti visai riskantos uzbrukumos kā ierindas kareivji, lai «izpirktu savus grēkus pret padomju valsti». Sodu varēja izpirkt ar savām asinīm – vai nu krītot kaujā, vai arī iegūstot vidēji smagu vai smagu ievainojumu. Vēl no šāda bataljona varēja tikt prom, ja kaujā izrādīja īpašu drosmi un varonību, par ko pienācās ordenis. Tad virsnieks tika nosūtīts uz regulāro karaspēku un tika atjaunots savai dienesta pakāpei atbilstošā amatā. Lai gan Bauskā triecienbataljonam izdevās aizkļūt līdz pat vecpilsētai, tomēr prettriecienā latviešu un vācu kareivji pilsētu atkal atbrīvoja. Sarkanās armijas arhīvā atrodamās ziņas liecina, ka šis bataljons pie Bauskas dažās dienās zaudējis 229 vīrus, kritušo sarakstā ir virsnieki līdz pat majora dienesta pakāpei.

19. augusta kauja bija tikai kā priekšspēle lielajam 13. septembra uzbrukumam. Starplaikā notika Sarkanās armijas pārgrupēšanās, šeit ieradās ievērojami papildspēki. Frontes sektoru no Emburgas līdz Jaunsaulei ieņēma 43. armija, kurā ietilpa divi strēlnieku korpusi ar deviņām divīzijām un ievērojams daudzums kara tehnikas. Tādējādi bija panākts aptuveni pieckārtīgs pārsvars par labu Sarkanajai armijai. Pirms izšķirošā uzbrukuma vairākas dienas artilērija un aviācija grāva aizstāvju pozīcijas, 13. septembrī sarkanarmieši forsēja Lielupi pie Mežotnes un nākamajā dienā jau atradās pilsētas aizstāvju aizmugurē. 14. septembrī Bausku vairs nevarēja nosargāt, jo uzbrukumi notika no vairākām pusēm un arī atkāpšanās ceļus blīvi apšaudīja pretinieks. Šajās kaujās cilvēku upuri abās pusēs bija milzīgi, mērāmi tūkstošos, kā arī tika nopostīta aptuveni trešā daļa pilsētas.

PSRS okupācijas gados 14. septembri atzīmēja kā Bauskas atbrīvošanas dienu un cildināja sarkanarmiešus, bet kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas šajā datumā mēs godinām tautiešus, kuri aizstāvēja savu pilsētu.

Bijušo agresorvalstu attieksme mūsdienās
Pasaule šajos 80 gados ir pamatīgi izmainījusies, bet ne vienmēr uz labo pusi – kaut vai abu bijušo agresorvalstu vadītāju attieksme mūsdienās. 1. septembrī notikušajā piemiņas pasākumā Polijas pilsētā Veluņā, kur piedalījās daudzu, arī Baltijas, valstu vadītāji, Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers lūdza piedošanu poļu tautai par nodarījumiem, ko savulaik pastrādāja nacistiskā Vācija. Lai gan Krievijas, kas ir Padomju Savienības tiesību un saistību mantiniece, loma Otrā pasaules kara izraisīšanā ir tikpat liela kā Vācijai, tomēr no tās vadošajām amatpersonām līdzīgu atvainošanos velti gaidīt. Vēl jo vairāk – oficiālos Kremļa ziņu kanālos joprojām tiek attaisnoti gan noziedzīgie darījumi starp Staļinu un Hitleru, gan Sarkanās armijas iebrukums Polijā 1939. gadā, uzbrukums Somijai un Baltijas valstu okupācija. Un vēl nesenā Krievijas agresija Gruzijā un Ukrainā, kas ļoti atgādina Hitlera un Staļina kādreizējo rīcību.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pieminot dažas skumjas jubilejas

Kategorijas