Tauta bija vienota un saliedēta kā nekad

2019. gada 23. augusts 00:00

943

Tauta bija vienota un saliedēta kā nekad

«Baltijas ceļš» un Atmodas laiks vietējo novadnieku atmiņu stāstos.

Baltijas artērija – maģistrāle ceļā no Viļņas uz Tallinu – caurvijas gan Iecavai, gan Bauskai. Tālab 1989. gada 23.augusta vakarā šeit rokās sadevušos cilvēku ķēdes posmu visvairāk veidoja paši iecavnieki un baušķenieki.

Automašīnu braucienā pa vēsturisko maršrutu
Iecavas iedzīvotājs Dzintars Zaumanis, kurš vēsturiskajā dienā bija septiņpadsmitgadīgs jaunietis, atklāja, ka grūti atmiņās fiksēt emocijas, ko izjutis tieši tajā dienā, jo viss Atmodas laiks bija «uz viļņa». Viņš piedalījies arī citos tā laika pasākumos, kuri savu nozīmi un spēku guva tieši no tautas masveidīgas piedalīšanās, arī – tautas manifestācijā Mežaparkā «Par tiesisku valsti Latvijā»1988. gada oktobrī Rīgā, vēlāk – barikādēs.

Laikā, kad nebija interneta un mobilo telefonu sakaru, liela nozīme bijusi cilvēku spējai pašorganizēties. Vairākums Iecavas un apkārtnes iedzīvotāju gluži vienkārši izgājuši pie šosejas savu dzīvesvietu tuvumā. Dzintars kopā ar vienaudžiem uz velosipēdiem devušies pa šoseju Bauskas virzienā un lūkojuši, kur cilvēku ķēdē vēl ir pārrāvumi, lai atrastu savu vietu. Sadevušies rokās pie Spolīšu mājām, tolaik tā dēvētajā Sudmaļa teritorijā. Bijusi skaista, saulaina diena, un tagad var sa-cīt – tāda tā Latvijai bija arī simboliskā nozīmē.

Lai atzīmētu «Baltijas ceļa» notikumu, Dzintars Zaumanis kopā ar ģimeni pieteikušies Lietuvas autokluba rīkotajā braucienā «Baltijas ceļš – 30» pa vēsturisko marš-rutu. Automašīnas ceļu sāk Tallinā un Viļņā, bet satiekas Rīgā. Dalībnieki pievienojas braucienam pa ceļam vairākos satikšanās punktos. Pasākuma organizatori plānojuši, ka tajā piedalīsies no pieciem līdz astoņiem tūkstošiem automašīnu. Dz. Zaumanis uzsvēra, ka Latvijai vēsturiskā notikuma piemiņu ir svarīgi nodot jaunajai paaudzei.

Stājās, kur ķēdē manīja «robu»
Iecavas iedzīvotājs Kārlis Sinka tolaik dzīvojis Bauskā. Bijis aktīvs Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) biedrs. Tajā arī ieguldījis visvairāk savas pilsoniskās enerģijas. Viņš uzsvēra, ka tauta bija saviļņota, un masu pasākumu rīkošanā bija iesaistīti daudz cilvēku. Tāpēc uzskatījis, ka noderīgākais ieguldījums attiecīgajā vēstures brīdī būtu pilsoņu reģistrācijā Pilsoņu kongresam un neatkarīgas Latvijas valsts idejas atbalstītāju noskaidrošanā arī nepilsoņu vidū. Vēlāk K. Sinka ievēlēts par Pilsoņu kongresa delegātu.

Protams, arī Kārlis kopā ar ģimeni stāvējis «Baltijas ceļā». Tā kā viņam bijusi vieglā automašīna, tad uzskatījis, ka jābrauc ārā no pilsētas, jo Bauskā stāvētāju netrūka. Atceras, ka braukuši Lietuvas virzienā, līdz cilvēku ķēdē atraduši «robu», tā īsti to vietu nemaz nepiefiksējot – galvenais šķitis tur būt. Kārlim tas laiks bijis ļoti svarīgs arī personīgi – lielākā uzmanība tika veltīta ģimenei. Kārlis Sinka smaidot secināja, ka to, kuri stāvēja «Baltijas ceļā», vēl ir ļoti daudz – arī viņa vecākais dēls, kuram pašlaik ir 31, un arī jaunākais, kurš piedzima pēc mēneša un trim dienām pēc 23. augusta: «Būt viņš tur bija!»

Plaukstu sajūta atmiņās
Baušķeniece Elīna Jegorova bērnībā dzīvojusi Bārbeles pagastā un «Baltijas ceļā» stāvējusi, kad bijusi vien 12 gadu veca. Viņa atklāja, ka Atmodas laiks bijis gana satraucošs periods pusaudzes pieredzē un liela neziņa, lai gan mamma tajā laikā daudz stāstījusi un skaidrojusi notikumus. Īsti neizpratusi kopainu, ar ko saistībā risinās dažādie procesi sabiedrībā, tostarp arī «Baltijas ceļš», bet bijis skaidrs, ka notiek kaut kas nozīmīgs un pārmaiņas vēstošs.

Viņa atceras, ka braukusi ar organizētu autobusu no Bārbeles uz Bausku. Par spilgtākajām atmiņām Elīna teica: «Nekad nebiju redzējusi vienlaikus tik daudz automašīnu! Noteikti atceros to rokas spiediena sajūtu. Sadoties rokās ar svešiem cilvēkiem, ko agrāk nebiju piedzīvojusi, man bija kas īpašs. Bija liela paļaušanās izjūta, jo vecāki stāvēja turpat līdzās. Vēl mājup braucot autobusā, šī plauk-stu sajūta mani neatstāja. Atceļā domas joprojām bija pieredzētā iespaidā. Manā sapratnē nostiprinājās pārliecība, ka esmu bijusi liela notikuma dalībniece un lielais prieks man bija – sadošanās rokās garajā cilvēku ķēdē.»

Dumpinieces garu mantojusi no ģimenes
Vecumnieku novada Bārbeles bibliotēkas vadītāja Brigita Krauze labi atceras visu galveno Atmodas laika notikumu attīstību un kopainu, jo bijusi aktīva un bezbailīga cīnītāja Latvijas virzībā uz neatkarības atgūšanu jau krietni agrāk par «Baltijas ceļa» dienu. Brigita atzina, ka savu dumpinieces garu mantojusi no ģimenes, tēvs daudz stāstījis par Latvijas vēsturi un skaidrojis, kas ir brīva valsts. Tāpēc, parādoties pirmajām brīvības vēsmām, Brigitai šaubu par savu nostāju nav bijis. Sadarbojusies ar grupas «Helsinki 86» dalībnieku Juri Ziemeli. Vēlāk iesaistījusies LNNK nodaļas darbībā Bārbelē, kurā tolaik bija 53 cilvēki. B. Krauze atceras, ka kolhoza kompartijas sekretāre viņai brīdinoši sacījusi – «beidz tos cilvēkus musināt!». Jau 1988. gada 11. novembra rītā kopā ar bērniem uzvilkuši Latvijas valsts karogu, ko pati savām rokām darinājusi iepriekšējā naktī. Lai gan toreiz vairs īpašas represijas nedraudēja, bija cilvēki, kas uz to «rādīja ar pirkstiem».

Uz «Baltijas ceļu» 23. augustā bārbelieši devušies gan ar vieglajām automašīnām, gan kolhoza «Bārbele» atvēlētajiem autobusiem, jo personisko auto bijis nesalīdzināmi mazāk nekā tagad. Brigita Atmodas laikā uz pasākumiem allaž centusies ņemt līdzi bērnus, un arī cilvēku ķēdē bijusi kopā ar ģimeni.

B. Krauze, būdama Bārbeles bibliotēkas vadītāja, rūpīgi un ar entuziasmu joprojām gādā par Atmodas laika liecību saglabāšanu. Viņa pastāstīja, ka bibliotēkas arhīvā ir Latvijas Tautas frontes Bauskas nodaļas izveidotā un laikrakstā «Bauskas Dzīve» 22. augusta numurā publicētā karte, kurā iezīmēts konkrētais kilometrs ceļā Viļņa–Tallina, kurā cilvēku ķēdē bija plānots izvietoties Latvijas Tautas frontes (LTF) nodaļai un citiem dalībniekiem no Bārbeles.

Bibliotēkā glabājas arī Latvijas un Igaunijas karogi, kas ņemti līdzi «Baltijas ceļā» pirms 30 gadiem. Brigita pauda lielu prieku par to, ka, gatavojoties lielā notikuma trīsdesmitgades pasākumam, arhīvā atradusi arī vēsturisko LNNK nodaļas aicinājumu Bārbeles ļaudīm piedalīties «Baltijas ceļā». B. Krauze ar pārliecību atzina: «Mēs esam dzīvojuši tik bezgala skaistā laikā – ļoti emocionāli piepildītā un trauksmainā, jā – arī bīstamā.»

«Jutāmies neuzvarami»
Iecavnieks Raimonds Sietiņš Atmodas laikā bija trīsdesmitgadnieks, aktīvs LNNK biedrs, Iecavas nodaļas vadītājs. Viņš pastāstīja, ka Iecavas nodaļas biedri 23. augustā iesaistījušies mītiņā pie Brīvības pieminekļa, kas tika rīkots, lai īpaši asi akcentētu Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanas 50. gadadienu. Vienpadsmit iecavnieku grupa devās kājām uz Rīgu, pa ceļam nomainoties, rokās nesot Baltijas valstu karogus. Ģērbušies tieši šim pasākumam izgatavotos ietērpos, uz kuriem attēloti brīvības un uzvaras simboli Latvijas nacionālajās krāsās. R. Sietiņš atcerējās, ka gājiena «formas tērpus» – baltos uzsvārčus – paši darinājuši no palagiem, izmantojot krāsu pulverizatorus ilustrēšanai. Viņš uzsvēra, ka mērķis bijis iespējami vairāk pievērst ārzemnieku uzmanību; gājiena grupa nesusi arī plakātu, uz kura lieliem un nepārprotamiem burtiem rakstīts «Freedom» (angļu val. – ‘brīvība’). Šo gājienu pēc tam atspoguļojis arī kāds Austrālijas laikraksts.

Pēc mītiņa dalībnieki braukuši atpakaļ uz Iecavu, kur pievienojušies cilvēku ķēdei netālu no Iecavas stacijas. R. Sietiņš atcerējās, ka tolaik LNNK biedru vidū bijuši atšķirīgi viedokļi par LTF rīkoto pasākumu nozīmīgumu ceļā uz neatkarības atgūšanu, tostarp arī par «Baltijas ceļu». Taču pats bijis pārliecināts, ka tas nav mazāk svarīgs – ar masveidību, ar visas tautas iesaistīšanu. Atmodas laika aktīvists ar sapratni atzina, ka tolaik ne visi cilvēki jau bija gatavi ekstrēmām aktivitātēm; daudzi joprojām bija bailēs, jo paši vai iepriekšējā paaudze bija piedzīvojuši represijas.

Automašīnās garām braucošie cilvēku nebeidzamo ķēdi uzmundrinājuši ar signalizēšanu. Kādi braucēji no Moldāvijas (tagad – Moldovas) apstājušies un kā atbalstu simboliski dāvājuši savu karodziņu. Atmiņās par piedzīvoto Raimonds īpaši atceras vispārējo ļaužu emocionālo pacilātību un prieku: «Šķita, ka tur bija sanākuši visi iecavnieki! Jutāmies neuzvarami; tauta bija vienota un saliedēta kā nekad, «Baltijas ceļš» bija pasaulē iepriekš nepieredzēts un neatkārtojams notikums.» Atskatoties uz laiku pēc «Baltijas ceļa», R. Sietiņš ar nožēlu atzīst, ka ne visi no tā laika aktīviem brīvības cīnītājiem atraduši pozitīvu savas dzīves piepildījumu brīvajā Latvijā.

Kopā ar viesiem no Ukrainas
Ceraukstes pagasta pārvaldes vadītājs Bauskas novadā Viesturs Janševskis atmiņu stāstu par 23. augusta notikumu «Bauskas Dzīvei» sāka izklāstīt, braucot automašīnā tieši šosejas A7 posmā ap tagadējo Mūsas ciemu, kur ir bijusi «viņu vieta». Viņš secināja, ka šodien cilvēki maz var pateikt, kā saņēmuši informāciju par to, kur viņiem ķēdē jāstājas. Bet atceras, ka nešaubīgi zinājuši – kur jābūt, un šis notikums neraisījis diskusijas – «kāpēc jābūt?».

Tolaik V. Janševskis bija PSRS 50. gadadienas padomju saimniecības galvenais inženieris, tāpēc arī bijis iesaistīts saimniecībā strādājošo organizēšanā. Viņš atceras avenāju lauku, kura fonā dzīvo ķēdi veidojuši saimniecības administrācijas darbinieki, Mūsas ciema iedzīvotāji un jauktā kora «Ceraukste» dziedātāji, ģimenes kopā ar bērniem. Tajā laikā saimniecībā viesojusies delegācija no Nikolajevas Ukrainas PSR saistībā ar Ceraukstes un Nikolajevas koru draudzību, lai vienotos par turpmākajām apmaiņas vizītēm. Ne mirkli nebijis domas, ka viesošanās dēļ varētu nebūt «Baltijas ceļā»; aicinājuši līdzi arī ukraiņu viesus, kuri ar atsaucību piedalījušies akcijā. Viņi bijuši ļoti ieinteresēti uzzināt vēl ko vairāk par notiekošo.

Kad sadošanās rokās akcija bija noslēgusies, kopā ar ciemiņiem braukuši uz Lietuvas robežu, lai gūtu vairāk iespaidu par pasākuma patieso vērienu. Robežpunktā aiz Grenctāles bija pulcējušies milzum daudz ļaužu, pārsteidzis arī neskaitāmo Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogu mežs. Tur cilvēki bija sadevušies rokās, veidojot vairāku kārtu ķēdes. Pēc tam sabraukušie no Lietuvas un Latvijas saplūduši kopējā mītiņā, sacītas brīvības cīņām iedvesmojošas uzrunas. Pēc pasākuma pārrunājot pieredzēto, kāda no ukraiņu delegācijas pārstāvēm izteikusi apbrīnu un secinājusi, ka Latvija jau tālu tikusi ceļā uz neatkarību. Viņa arī paudusi šaubas, vai Ukrainā jelkad tik tālu tiks, jo tur pastāvošajam režīmam bija daudz spēcīgākas saknes.

UZZIŅAI

Kas bija «Baltijas ceļš»?

«Baltijas ceļš» bija akcija Baltijas valstīs, kas notika 1989. gada 23. augustā plkst. 19, kad apmēram 2 miljoni cilvēku, sadevušies rokās, vismaz 15 minūtes veidoja apmēram 600 km garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas Tallinu, Rīgu un Viļņu.

Šī demonstrācija tika sarīkota, lai pievērstu pasaules uzmanību vēsturiskajiem faktiem, no kuriem cietušas Baltijas valstis. «Baltijas ceļš» notika tieši 50 gadus pēc Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas, kas notika 1939. gada 23. augustā, kad PSRS un Vācija sadalīja ietekmes jomas Eiropas austrumu un ziemeļu daļā.
Avots: wikipedia.org.

Vecumnieku ļaudis «dzīvajā ķēdē» pirms 30 gadiem

Vecumnieku muzejā šī ir vienīgā fotogrāfija no Vecumnieku cilvēkiem «Baltijas ceļā». Muzeja vadītāja Rita Kovala centās atšifrēt dažas redzamās personas:
Viktors Teseļskis (no labās), Velta Teseļska, kuri abi jau aizsaulē, Mārīte Vītola, Ingrīda Segliņa, Anda Sproģe (Segliņa), Gaida Līdaka, Ilona Zagorska, Aiga Ozola, Ilze Jēkabsone (Ozola), Gunita Dilba, Āris Brēdiķis, Kristīne Enkure, Valters Brēdiķis utt. Mārīte Vītola atceras, ka kaut kur pirms Codes stāvējuši (braucot no Iecavas puses uz Bausku).
Foto no Vecumnieku muzeja krājuma.

Bez mobilajiem sakariem un interneta

Mūsdienu cilvēkiem diezgan grūti iztēloties, kā toreiz ļaudis spēja organizēties tik vērienīgiem pasākumiem laikā, kad nebija mobilo sakaru un interneta. Informācijas apmaiņai tika izmantoti fiksētie telefoni; liela loma bija tiešajai saziņai, daudz izmantoja pārnēsājamos radioaparātus, populārākais bija Rīgas radiorūpnīcā ražotais «Abava». Bija arī mobilie informatori ar automašīnām. Te jāpiebilst, ka vairākumam iedzīvotāju nebija personisko auto. Akcijas plānojot, noderīgi bija vēstījumi gan centrālajās avīzēs, gan «Bauskas Dzīvē», kas tika lasītas teju katrā mājā.

+ 4

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tauta bija vienota un saliedēta kā nekad

Kategorijas