Turot roku uz pulsa

2019. gada 23. augusts 00:00

462

Iecavnieki «Baltijas ceļā» bija ļoti pārliecināti un labi organizēti.

Divi miljoni cilvēku sadevās rokās un 1989. gada 23. augustā izveidoja 660 kilometru garu dzīvo ķēdi «Baltijas ceļš». Tā vijās arī caur Iecavu. Atmiņas par šiem notikumiem ir apkopotas Maksima Krutikova vēl nepublicētajā grāmatā «Kaut pastalās, bet brīvi».

«Baltijas ceļa» 426. – 429. kilometrā līdz Zorģiem izvietojās Ventspils rajona tautfrontieši, savukārt 429. – 436. kilometrā – Iecavas, Vecumnieku, Misas, Stelpes, Beibežu ciema Latvijas Tautas frontes (LTF) organizētās grupas. Tā liecina Tautas frontes grupu izvietojuma shēma 23. augusta akcijā «Baltijas ceļš», kas publicēta laikrakstā «Bauskas Dzīve» 1989. gada 22. augustā. Organizatorisko atbildību par ķēdes organizēšanu Iecavā uzņēmās Uldis Godainis, Mudīte Kalniņa un Stepans Drozdovs. Grāmatā «Kaut pastalās, bet brīvi» «Baltijas ceļa» notikumiem ir atvēlēts diezgan daudz vietas. Publicējam tikai dažus fragmentus no atmiņu stāstiem.

Palīdz ar mašīnām
Jautājumu par «Baltijas ceļa» organizēšanu Iecavā sprieda LTF Iecavas nodaļas pārstāvju sapulcē 1989. gada 11. augusta vakarā. Mudīte Kalniņa šai dienā pēc zinātniskās konferences «1939. gads un Baltijas valstis» apmeklēja LTF štābu Vecpilsētas ielā. Tur Imants Kulinsks nolasīja instruktāžu, iedeva uzskates materiālus. «Pa ceļam blociņā uzmetu sarakstu, kas Iecavai jādara,» atceras M. Kalniņa.

Tā laika LTF Iecavas nodaļas priekšsēdētājs Uldis Godainis vērtē, ka «Baltijas ceļa» organizēšana Iecavā bija labi izplānota. «No mūsu nodaļas bija atbildīgie par katru kilometra posmu, kas palīdzēja izvietot cilvēkus. Ļoti aktīvi bija tie Iecavas tautfrontieši, kuriem bija savas personiskās automašīnas. Atceros, ka tādas bija Aivaram Plasiņam, Arnim Stariņam, Aivaram Sviklim, Ivaram Krezevskim un citiem. Tolaik jau nebija tik daudz mašīnu kā tagad. Pašreiz automobilis ir gandrīz katram Latvijā, bet astoņdesmito gadu beigās tas bija katra iedzīvotāja sapnis, kurš daudziem palika arī nepiepildīts. Mēs kontrolējām situāciju. Turējām roku uz pulsa, jo zinājām, kas un kur notiek,» pauž Uldis Godainis.

Pārrāvumus aizpildīja
Viens no organizatoriem bija Stepans Drozdovs, tobrīd LTF Iecavas nodaļas priekšsēdētāja vietnieks un LTF domes loceklis. «Koordinēju «Baltijas ceļu» apkārtnē pie Jelgavas pagrieziena, kā arī lielās trases posmu Bauskas virzienā līdz Zorģiem. Vairākās vietās cilvēku sanāca vairāk, nekā vajadzēja. Cilvēkiem līdzi bija radioaparāti, skanēja mūzika,» stāsta S. Drozdovs.

«Biju pārliecināts, ka sanāks lielākā daļa Iecavas iedzīvotāju. Vienā brīdī manīju, ka Jelgavas pagrieziena virzienā veidojas nelieli pārrāvumi. Uzreiz iesēdos savā automašīnā, paņēmu ruporu un devos tajā virzienā, kur devu iecavniekiem norādījumus, kur jāstāv, jo tos pārrāvumus vajadzēja aizpildīt,» atceras Aivars Tiesnesis, tobrīd kolhoza «Iecava» priekšsēdētājs.

Dzīva cilvēku ķēde
«Ar ģimeni stāvējām pašā Iecavas centrā, Rīgas un Edvarta Virzas ielas krustojumā. Pirms noslēguma mans dēls Kristaps, kuram toreiz bija vien pieci gadi, teica: «Paņemam mašīnu un pabraucam pa Rīgas ielu, lai paskatītos, kāda šī dzīvā ķēde izskatās ārpus Iecavas!» Aizbraucām līdz Dimzukalnam – visa šoseja bija pilna ar cilvēkiem. Tas bija ļoti skaists, emocionāli piesātināts un patriotisks pasākums, par kuru tagad raksta mācību grāmatās, bet mēs bijām tā dalībnieki un aculiecinieki,» teic Edgars Šmits, Iecavas vidusskolas pedagogs.

«Stāvēju pie putnu fabrikas «Iecava». Bija neaptverama tautas vienotība. Cilvēki no visattālākajiem Latvijas reģioniem brauca uz «Baltijas ceļu», lai papildinātu trūkstošās vietas. Mēs esam unikāls gadījums, kas pārliecināja pasauli par Latvijas nevardarbīgo pretošanos,» stāsta Vanda Korbe, LTF Iecavas nodaļas aktīviste.

«Stāvēju netālu no Zorģiem. Turpat stāvēja padomju saimniecības «Progress» ļaudis, arī pats saimniecības direktors Ilmārs Bents, kurš bija atbraucis ar savu «zaporožecu». Stāvot sapratu, ka ir nepieciešams Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Iesēdos savā automašīnā, braucu uz mājām Zālītes apkārtnē, paņēmu karogu un braucu atpakaļ. «Baltijas ceļš» parādīja visai pasaulei, ka Baltijas valstis vēlas būt neatkarīgas,» atceras Uldis Lasmanis, Latvijas Tautas frontes Iecavas nodaļas aktīvists.

Par šņabja pudeli

Maksima Krutikova grāmatā «Kaut pastalās, bet brīvi» apkopotajiem stāstiem ir liela vēsturiska nozīme – tie parāda ne tikai ceļu līdz brīvībai, bet arī to, ka pat šajos tautas pacēluma brīžos un kopējā vēlmē pēc brīvības jau no pirmsākumiem parādījās sadrumstalotības iedīgļi, kas jau pirmajās Saeimas vēlēšanās sašķēla Latvijas sabiedrību. Viens no šādiem gadījumiem Iecavā aprakstīts arī «Baltijas ceļa» notikumu laikā.
Aculiecinieki atceras, ka Iecavā notika neliels incidents. No benzīntanka līdz Dzimtmisai gar cilvēkiem nobrauca vieglā automašīna ar plakātu, uz kura bija uzraksts «M. Kalniņa – politiskā prostitūta».

Mudīte Kalniņa savās atmiņās iziet ceļu, kas kļuva par iemeslu šādai akcijai un samazināja viņas lomu Iecavas LTF grupā. «11. augustā vietējo sanāksmi nokavēju. Nebija ne mazākās iespējas ar Uldi dzirdēto pārrunāt, saskaņot, tāpēc runāju ar visiem. Daži to uztvēra kā šķelšanos, kā manu mēģinājumu uzurpēt varu. Pirmo reizi jutu, ka nodaļā noskaņojums ir mainījies, ka mani atgrūž. Vēlāk viens no grupu vadītājiem man atklāti pateica: «Tavs laiks beidzies. Tagad būsim mēs!» Es to uztvēru kā vīriešu šovinismu, bija apnicis, ka kaut ko nosaka sieviete. Pie manis mājās ieradās puisis, kuru pazinu kā vienu no Bauskas reģionālās apvienības sanāksmju dalībniekiem. Izskanēja dīvains teikums, ka varbūt varot mani glābt. Nepievērsu tam uzmanību,» atceras LTF aktīviste.

Milicijā informēja, ka «varoņi» ar to plakātu braukājuši par pudeli šņabja. «Par pudeli! Patiesībā jutos un vēl tagad jūtos ļoti augstu novērtēta. Tolaik par politisku prostitūtu Latvijā bija nosaukts tikai viens cilvēks – Mavriks Vulfsons. Cilvēks, kuru pazinu personīgi, ļoti augstu vērtēju un cienīju. Pielīdzināt mani viņam – tas bija pagodinājums, apbalvojums, mana «Nobela prēmija»,» pauda M. Kalniņa.

«Būsim kā Sansavu māju ozoli»

Rasma Mažāne (1928–2017), iecavniece:

««Jāiet!» Elza Hermane no «Lejas Smēdēm» saka savai mājas kaimiņienei Līzei Robežai.

Jāiet! Tepat, uz Rīgas–Bauskas šosejas, blakus biešu laukam. Kur ir runa par Brīvību, tur mums arī ir jābūt klāt!

Baltu lakatiņu apsējušas, darbdienas priekšautu noraisījušas. Pa taisno no biešu ravēšanas, uz kaplīša atbalstījušās! Jāiet!

Nāk pa grantainu lauku ceļu Elzas tante un Līzes tante, abas 1968. gadā no Sibīrijas atgriezušās. Tās jau nu gan zināja novērtēt rokās sadošanās spēku – visa ceļa garumā.

Sanākam pretim diviem kupliem ozoliem – Sansavu māju lieciniekiem. Pati saimniecība 1944. gada septembra kaujās izkūpēja gaisā.

Mēs – trīs tantes – sadodamies rokās ar svešiem ļaudīm. Gaidām. Gan jau paspēsim gan bietes izkaplēt, gan mājas darbus apdarīt, bet šeit un tagad mums ir jābūt klāt. Kas te, šeit un tagad, īsti būs, Dievs vien zina! Bet, kur tik daudz ļaužu, tur kas uz labu vien var būt!
«Jau brauc!» tā cits caur citu. Kas brauc, īsti nepaspējam atpazīt, bet vieglā mašīna ar tajā sēdošiem, šķiet, ir laba zīme, jo sliktā jau tā ir bijis papilnam!

Mēs lēnām kā pēc labi padarīta darba uzņemam atceļu uz kolhoza biešu lauku. Abas sibīrietes atceras un pazīst gan baltos, grantētos, putekļos tītos, brīvās Latvijas laika ceļus, gan dzelžu ceļus uz Sibīriju PSRS laikā. Tagad viņām vēl jāpiedzīvojot šie lielie ceļa Brīvības svētki!

Palīdzi, Kungs, mums nenomaldīties šajā ceļā! Palīdzi mums būt stipriem kā Sansavu māju ozoliem, kuri cauri visām kara vētrām palikuši savās vietās!»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Turot roku uz pulsa

Kategorijas