Komentāri: «Baltijas ceļam» – 30

Uldis Varnevičs, Žanna Zālīte, Anita Rozentāle

2019. gada 23. augusts 00:00

Kā no gadu atstatuma vērtējat toreizējās akcijas nozīmi? Kāda bija loma šai «dzīvajai ķēdei»?

Edmunds Jakubonis, baušķenieks, Latvijas Tautas frontes biedrs

Uzrunāja pasauli
– Tāpat kā pirms 30 gadiem, 23. augusta vakaru pavadīšu pie robežas ar Lietuvu. Toreiz turp devos kopā ar mammu, sievu un diviem bērniem.

Tas bija svētīgi un vajadzīgi, lai varētu pierādīt sevi un izpaust to, ko vēlējās lielākā daļa iedzīvotāju, jo bija otra puse – Interfronte, kas gribēja palikt PSRS. «Baltijas ceļš» parādīja, ko vēlamies, – visas trīs Baltijas valstis grib būt neatkarīgas.

Toreiz vajadzēja rīkot ne tikai akciju, bet arī publiski atgādināt un parādīt, ka bija Molotova un Rībentropa vienošanās papildprotokols, ka Baltijas valstis zaudēja neatkarību tāpēc, ka vienojās PSRS ar Vāciju.

Bija jāpagaida vēl divi gadi, bet tas bija ļoti strauji, ja salīdzina ar Kataloniju, kur rīkoja līdzīgu akciju. Mums par savu brīvību jāpasakās toreizējam Krievijas ekonomiskajam vājumam. Gan 1918. gadā, gan pirms 30 gadiem tas ļāva mums diezgan viegli izsprukt cauri. Spānija pašlaik kā valsts ir spēcīga, un Katalonija netiek prom no sava «lielā brāļa». Līdzīgu akciju plāno rīkot Honkongā, bet neticu, ka tas viņiem palīdzēs. Arī mums vienmēr jārēķinās ar lielo kaimiņu, un tā ir arī citur pasaulē – ASV tagad vēlas nopirkt Grenlandi, Ķīna aizvien vairāk kontrolē Honkongu.

Aija Narbute, Vecumnieku pagasta iedzīvotāja

Brīvības izsalkuši
– Sabiedrība jau labu laiku «šūmējās», un tad nāca šis skaistais notikums – «Baltijas ceļš», kas apliecināja iedzīvotāju vienotību centienos pēc brīvības. Uzskatu, ka bija vērts piedalīties šajā demonstrācijā, jo tagad Latvija ir Latvija, cilvēki var domāt un runāt brīvi savā zemē, neviens neko nevar pavēlēt.

Tolaik abi ar vīru (Alfrēds Narbuts – red.) strādājām Vecumnieku 2. PMK, viņš bija šoferis, es – grāmatvede darbnīcās. Vīrs darbojās Latvijas Nacionālās neatkarības kustības Vecumnieku nodaļā, un es visam dzīvoju līdzi. Mājās valdīja ļoti nacionālistiska noskaņa.
Piedalīšanos «Baltijas ceļā» organizēja nacionālo kustību aktīvisti, iestādes dispečeri. PMK labākais autobuss bija ļaužu pilns, braucām dziedādami un ļoti labā noskaņojumā, jo visi bija brīvības izsalkuši. Alfrēds ar «samosvālu» no Piebalgām atveda zāģmateriālu atgriezumus ugunskuram. Stāvējām ceļa posmā no Iecavas uz Rīgas pusi, pie Dzimtmisas. Cilvēku ķēde – tas bija kas neaptverams! Mums līdzi bija meitas; Diānai tolaik bija 14 gadu, Zandai – 11. Akcija bija kā mācīb-stunda, kas parādīja, cik liels spēks ir domai un rīcībai, ja visi kopā grib un var. Šo laiku labi atceramies.

Viktors Stanislovaitis, Pasvales rajona laikraksta «Darbs» galvenais redaktors Lietuvā

Ilgi slāpētās demokrātijas triumfs
– «Baltijas ceļš»... Ļoti grūti atrast piemērotus vārdus, ar kuriem precīzi novērtēt šo notikumu. Tagad mēs sakām, ka tā bija īstenā Brīvība, atbrīvošanās, jaunas dzīves sākums, ilgi slāpētās demokrātijas triumfs, pret kuru nozīmi zaudēja padomju piespiedu režīms. Taču tādas lietas nerodas tukšā vietā. To saknes ir ievērojami dziļāk, nekā mēs spējam iztēloties.

Tajās dienās no Viļņas caur Rīgu uz Tallinu sadevās rokās 2,5 miljoni cilvēku. Tie bija Kaleva dēli un Lāčplēša meitas, tie bija Lietuvas pilskalnos guļošo milžu bērni... Cilvēki, kuriem Brīvība bija daļa no sevis, no viņu dzīves, viņu asinīs. Šī diena bija jaunas leģendas sākums. Priecājos un vēlreiz priecājos, jo mana paaudze ir šīs leģendas daļa.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Komentāri: «Baltijas ceļam» – 30

Kategorijas