Palīdz upei un zivīm izdzīvot

2019. gada 13. augusts 00:00

Bauskas mednieku un makšķernieku biedrība īsteno divus projektus Lielupes baseinā.

Aizvadītā talka Lielupē pie Ziedoņiem svētdien, 11. augustā, apliecināja, ka, brīvprātīgi kopā sanākot, attīrot upi no ūdenszāļu saknēm un paralēli veidojot piemērotu akmeņu krāvumus zivju nārsta vietām, iespējams uzlabot dzīves apstākļus ūdentilpnē mītošajām spurainēm. Lauvas tiesu pirms tam bija paveikusi tehnika, taču cilvēkam, pieliekot savu roku, rezultāts ir precīzāks un krietni labāks.

Trīs etapi
«Esam tuvu galapunktam. Kata-strofas bildi var iegūt, braucot pāri Mūsas trases tiltam un veroties ainavā, kas pavīd, lūkojoties ūdenstilpnes virzienā. Kādreiz te bija skaisti, reti zāļu pudurīši, tagad ūdens tecējums Mūsā ir vien divās šaurās josliņās, viss pārējais ir neglābjami aizaudzis. Ja neiejauksimies, upi zaudēsim,» pesimistisku ainu ieskicē Bauskas mednieku un makšķernieku biedrības priekšsēdētājs Valērijs Gabrāns. Viņš atklāj, ka biedrība pirmo ūdenskrātuves tīrīšanas projektu īstenojusi 1998. gadā. Šajā laika sprīdī kopumā realizēti 20 projekti, kas, V. Gabrāna skatījumā, neesot maz. Ar biedrības finansējumu vien šiem vērtīgajiem darbiem nepietiekot, tālab tiek meklēts atbalsts gan Zivju fondā, gan pašvaldībā. Šogad diviem biedrības iniciētiem projektiem Rundāles un Bauskas novadā piešķirts vairāk nekā 9000 eiro finansējums katram. Biedrībai no savas «kabatas» jāatvēl mazāk par desmit procentiem.

V. Gabrāns skaidro, ka darbi sadalīti trīs etapos un teju pabeigti. Izvēlēts posms, kas jau pirms desmit gadiem tīrīts, un ūdenstilpnes dziļums pieļauj agregātu atrašanos ūdenī. Pirmajā cēlienā ar traktortehnikas palīdzību izvākti lielākie sanesumi un zaļo augu masa no upes uz krastu. Otrajā piegājienā veikta minerālās grunts irdināšana, bet trešā posma darbi saistīti ar apzinātu upes gultnes veidošanu labvēlīgākam zivju nārstam, galvenokārt vimbām un upes nēģiem.

V. Gabrāns akcentē, ka tieši pirmajos dzīves brīžos no inkubētā ikra līdz acīmredzamam zvīņaines izmēram ap 95% zivju iet bojā. Lielākoties tas notiekot tamdēļ, ka dzīves apstākļi neesot piemēroti. Arī zivis pašas veidojot akmeņu krāvumus, taču, cilvēkam piepalīdzot, efekts esot labāks. «Zivij uz akmeņu kaudzes nārstojot, ikri pa spraugām krīt uz leju. Ūdens straume tiem pienes barības vielas un skābekli, ļaujot ikriem izdzīvot. Atnāk plēsējzivis, kas grib pamieloties ar tiem, bakstās, netiek klāt. Arī pieaugot mazajām zivtelēm ir, kur patverties un saglabāt dzīvotspēju, tādējādi suga dabīgi spēj atražoties. Ja šādu vietu nav, straume ikrus nes, nes, nes, kamēr tie dūņās nokrīt un iet bojā,» procesus dabā raksturo V. Gabrāns.

Gan izglītošanai, gan reālam ieguldījumam pagājušajā nedēļā tika aicināti visi interesenti uz kopīgu talku Lielupē. Pirmais aicinājums bija ceturtdien, 8. augustā, kas pēc pirmajām prognozēm vēstījusi par piemērotiem apstākļiem izvirzītajam mērķim. Taču ilgstošās lietusgāzes plānus mainīja, un sanākšana tika pārcelta uz svētdienu. Šoreiz bija trāpīts desmitniekā, saule tikai brīžiem savu vaigu slēpa mākonī, ūdens bija pietiekami komfortablā temperatūrā, lai uzturētos upē ilgāk par stundu. Ģimenes ar bērniem, dabas draugi, kā arī rūdīti makšķernieki pulcējās, lai sniegtu savu artavu zivju dzīves telpas uzprišināšanā.

Zivis izzudušas
«Sakopjam savu makšķerēšanas vietu. Mūsu upe vien ir, tikai pašsaprotami, ka tai jāpalīdz izdzīvot. Nekad šo vietu tik aizaugušu nebiju redzējis kā šos pēdējos divus gadus. Ja neko nepasāktu, drīz purvs vien būtu,» izvelkot lielu zāļu kumšķi no ūdenstilpnes dibena, teic talcinieks Zintis Zoliņš, kura mājvieta ir netālu no talkošanas plača Mežotnes pusē. Viņa paša novērotais liecina, ka daudzas zivju sugas izzudušas. Savulaik, ieejot ūdenī, sīkās, tā dēvētās mailītes pie kājām mudžēt mudžējušas, bet tagad no tām neesot ne vēsts, tāpat kā no upes grunduļiem. Visticamāk, pie vainas esot par daudz savairojušies plēsēji – asari, sapali, līdakas, kas paretinājuši šīs puses zvīņainu daudzveidību.

Zinta paustajam piebiedrojas kaimiņos dzīvojošais Vilnis Skudra, kurš makšķerējot jau no sešu gadu vecuma, bet pats gan galdā likt zivis smādējot. Negaršojot, un viss, tālab vairāk pieturoties pie principa – ķer un atlaid! «Svarīgi ir pabūt pie dabas tās dažas stundas un atpūsties. Zivis nav galvenais, taču nepārprotami ir lielāks prieks, ja loms ir vērā ņemams,» apgalvo V. Skudra. Lai arī vakarā Vilnim bija jākāpj lidmašīnā, lai dotos uz Dāniju, kur jau gadu pelna iztiku, tas neatturējis no darbiem ūdenī. Viņaprāt, upes aizaugšanu veicinot arī siltās ziemas, kad neizveidojas pietiekami bieza ledussega. «Konkrēti šajā posmā ir spēcīga straume, kas nozīmē, ka stingrs ledus līdz dibenam izveidojas vēlāk, taču, ja ir mainīgi laikapstākļi, sasalst vien virskārta, kas pie pirmajiem paliem tiek aiznesta un grunts netiek patīrīta, tādējādi, saknēm migrējot uz priekšu, turpinās aizaugšana,» pārliecināts
V. Skudra.

Viņš labprāt makšķerē arī Dānijas ezeros, kur vietējiem šis hobijs tik ļoti pie sirds neejot, dažreiz Vilnim šķietot, ka copē tikai viņš viens pats. Ūdenskrātuvju krasti gan svešzemē esot aizauguši, nekopti, bet zivju resursu toties, cik uziet. Trīs četrus kilogramus smagus brekšus piecās stundās savilcis ap 40. Visus nofotografējis un palaidis brīvībā. Vilnis talkā bija ieradies ar ģimeni, kur daiļā dzimuma pārstāves nodrošināja talciniekus ar gardu un sātīgu uz ugunskura vārītu zupu.

Piemērs bērniem
Šodien ir beztelefonu diena, paziņo upes krastā sastaptais Gatis Ģedraitis. Viņš, pieskatot mazākās atvases, uzmundrināja upes gultnes labiekārtošanas azartā iegājušo dzīvesbiedri Sigitu un vecāko meitu Paulu.

Sigita stāsta, ka pārcēlušies no Lielvārdes uz Gailīšu pagastu un augstu vērtē dabai atdarīšanu ar labu. «Caur sociālo tīklu «Facebook» uzzinājām un divreiz pat nedomājām, ar lielāko prieku devāmies šurp. Arī bērniem patīk piedalīties, un tas ir tikai atbalstāmi. Lai palīdz, lai redz, ko iespējams paveikt, lai rodas arvien vairāk tādu cilvēku. Mums, Gailīšos, arī ir peldvieta, ko, neviena lūgti, ne aicināti, sakārtojām. Uz mežu sēņot braucam ar busiņu un mājās atvedam ne tikai dabas veltes, bet arī atkritumus. Nupat divus lielus maisus ar burkām izvācām ārā. Citi ved iekšā, mēs ārā, neapstājamies arī ārzemju ceļojumos, piemēram, atpūšoties pie Vidusjūras, ķeksējām čipsu pakas no ūdens un citus mēslus,» stāsta S. Ģedraite. Viņai ir nepieņemami, ka atrodas ļaudis, turklāt vecāka gadagājuma, kas, piemēram, Rīgas jūrmalā savu mazbērnu acu priekšā, dodoties prom, ierok pudeles smiltīs. Tālab neesot jābrīnās, ka mums jūra piemēslota vai kāds upes krastā pamestā «žilkā» sapinies. Ar vīru centušies pie mājām Mūsu tīrīt, taču bez tehnikas aizaugumu tur izvākt neiespējami. Sigita ir aktīva makšķerniece, kā pati raksturo – grēks pie Daugavas dzīvojošai nemakšķerēt. Viņai tas galvenokārt sporta vietā, pagaidām pie mājas vien divas līdakas noķērusi.

Saulainietis Jānis Sirmbārdis piekrīt, ka upe ir jāattīra, taču, viņaprāt, vērtīgāk šos darbus veikt šoreiz bijis pret Lepšām, kur upe jau «džungļi vien» esot. Viņš ir pārliecināts, ka pie zemā ūdens līmeņa šāds upes tīrīšanas process bijis iespējams. Vērtējot traktortehnikas darbus, viņš teic, ka paveikts arī kaitnieciskais, dažas labas upes gultnē esošās dobes aiztraustas ciet. Kad upi pazīsti, katra bedre ir svarīga, jo, piemēram, vimbai, nākot augšā, labpatīk no straumes aiz kantes atpūsties. Savukārt makšķerniekiem zināma vieta, kur pārbaudīt to apetīti. Šajā sezonā tieši te vimbas neesot ķērušās, zelta ādere bijusi Viesturos, kur tās uznākušas līdz kanālam. Jānim mūspusē vimbu sezona ir nozīmīgākā, pārējā laikā neviena ūdenskrātuve neuzrunājot. Pat nesagaidot sudrabzvīņoto skaistuļu sezonas noslēgumu, viņš jau 1. maijā ir Daugavā, kur lūkojas pēc samiem.

Atzīst trūkumus
Jautājot V. Gabrānam, cik ilgu laiku šajā vietā ūdens būs brīvs no saaugumiem, viņš atbild ar pretjautājumu – vai, kad dārzu izravējat, ar vienu reizi pietiek, nezāles vairs neaug? Neapšaubāmi, šeit nebūšot mazdārziņa efekta, kur pēc divām nedēļām atkal jāmetas tupus un jācīnās ar nezāļu jūru, V. Gabrāns pārliecināts, ka trīs gadus esot neapstrīdams efekts. Pēc tam atkal ieguvumi mazinoties.

Tāpat tehniski dziļāk par metru divdesmit ar šo paņēmienu neesot iespējams iztīrīt upes gultni. Esot gan citi varianti, bet tie ir krietni dārgāki un komplicētāki.

V. Gabrāns nenoliedz, ka upju tīrīšanai ir arī trūkumi. Buldozeram, izstumjot ārā nezāles, iet bojā atsevišķas zivis. Šī darbība izraisa arī ūdens līmeņa pazemināšanos. «Zāles būtiski aizturēja ūdeni, kura līmenim paaugstinoties, krasta līnija papildus izskalota, veicinot tālāku eitrofikāciju,» skaidro speciālists, piebilstot, ka tagad upes mala izveidota augstāka un šis paaugstinājums pavasarī pie lielā ūdens radīs patīkamus makšķerēšanas apstākļus.

Ar šo talku bijis iecerēts arī sabiedrībai atgādināt, ka upes gultne pieder visiem, desmit metru aizsargjosla publiskos ūdeņos noteiktām darbībām pienākas ikvienam. Arī ar vienkāršiem paņēmieniem daudz ko var izdarīt. Ja liela daļa iesaistītos, aina ievērojami uzlabotos, ir pārliecināts V. Gabrāns.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Palīdz upei un zivīm izdzīvot

Kategorijas