Bagātīgākais lolojums – augi

2019. gada 13. augusts 00:00

Mājas vārds. «Birzītes» Iecavas novada Dimzukalnā.

Dimzukalns ir apdzīvota vieta Iecavas novadā. Emīlijas Rupaines ģimene viena no pirmajām ciemā sāka celt māju.

Tapis pamazām
Emīlijas vīrs Vilis māju «Birzītes» no pašiem pamatiem sācis būvēt ap 1960. gadu. Saimniece dzimusi un augusi Dobeles novadā kopā ar mammu un desmit gadu jaunāku brāli. «Iepazinos ar vīru, un dzīvojām netālu no Iecavas stacijas. Tolaik strādāju dārzniecībā, bet neklātienē izmācījos par zootehniķi. 25 gadus nostrādāju pie vistām, jo apkārt bija vairākas fermas. Vīrs strādāja par traktoristu. Sāka dzimt bērni – pirmo pasaulē laidu meitu, otru – dēlu, kurš diemžēl jau aizgājis mūžībā. Vīrs toreiz ierosināja, ka jāsāk pašiem sava māja celt, jo dzīvojām tikai nelielās divās istabās. Kad ievācāmies jaunajā miteklī, tas bija septiņdesmito gadu sākums. Pagāja vairāki gadi no mājokļa celšanas līdz ievākšanās brīdim. Sākumā mitinājāmies visi vienā istabā, kamēr tika strādāts pārējās. Viss notika pamazām, un līdz pat šodienai viena istaba vēl nav gatava,» stāsta Emīlija.

Vilis pārsvarā pats daudz ko darīja, protams, neiztika arī bez palīgiem – celtniekiem. Visas grīdas salika. Mājas saimniece atminas, kā no Vecumnieku pagasta Piebalgām tika vestas skaidas, lai uzmeistarotu skaidbetona sienas, līdz ar to miteklī ir siltāk un nekrājas mitrums. «Kādreiz bija tikai dažas mājas, tagad, paskat, kāds jau ciems! 1986. gadā ļoti īsā laikā tika uzceltas desmit Līvānu mājas. Dažādām celtniecības firmām norisinājās sacensības. Mēs no savas mājas kalna lūkojāmies, kā tās top. Atminos, ka biju devusies uz veikalu, atbraucu mājās, un priekšā jau jaunas celtnes – gluži kā pasakā. Te nebija, un te pēkšņi ir! Viena kaimiņiene stāstīja, ka aizgājusi gulēt diendusu, pamodusies, izgājusi ārā un nevarējusi saprast, kas notiek,» turpina saimniece.

No purva līdz skaistam dārzam
«Te visapkārt bija purvs un krūmi. Ārā ir saimniecības ēka un pagrabs. Kā jau kolhoza laikos, arī mēs turējām gotiņas, cūkas, vistas. Tagad tik pašu vajadzībām tiek audzēti visādi dārzeņi. Viss apkārt ir apstādīts, iekārtots pamazām. Ābelēm ir tikpat gadu, cik mājām. Lielākais stādījums ir koku rinda pie pagalma, ko dēstīja tētis, visu viņš pats veda no meža – divi bērzi, divas liepas, trīs kļavas, pīlādzis, lazda, papele. Ir bijuši gadi, kad visos stūros zied puķes, šogad tik daudz nav. Ar brāli lielākoties visas vasaras tika pavadītas pie mammas darbā, putnu fermā. Šķirojām cāļus, ķērām tos, pieskatījām. Citreiz arī pie tēva traktorā laiku pavadījām. Apkārt bija smilšu lauks, purvs un pa vidu tāds kā akacis. Varējām ziemas laikā tur iet slidināties. Uz skolu gājām caur mežu vairāk nekā pusotru kilometru. Tā kā bija dzīvnieki, grābām un vedām sienu, tad varēja gulēt šķūnī. Istabā tad teju nedzīvojām, vairāk patika pa āru ņemties. Kad uzcēla ciemā daudzdzīvokļu mājas, tad arī vairāk bērnu parādījās,» teic Emīlijas meita Daiga.

Gandrīz 20 gadu Daiga ar vīru Juri dzīvo Iecavā, pie mammas laukos pārsvarā tiek pavadīts brīvais laiks, jo darba ir daudz, zāle jāpļauj, dārza darbos jāpalīdz. Mammas lepnums noteikti ir rododendrs, kas jau vairāk nekā pārdesmit gadu priecē apkārtējo acis. Pie mājas sienas gozējas arī vīnogulājs. Daigas tētis kādreiz gribējis no tiem veidot aleju.

Daiga pabeigusi Ziemeļu astoņgadīgo skolu (Dzimtmisas pamatskolu – aut.), vidusskolu absolvējusi Iecavā. Vairākus gadus nostrādājusi Rīgā, bet pēdējos deviņus – Iecavas vidusskolā par kancelejas vadītāju.

Tradīcija cept plānās pankūkas
«Man ir trīs mazbērni. Šajā mājā dzīvojos ar jaunāko mazmeitu un četriem mīluļiem kaķiem. Agrāk mums te bija pilna māja, dēls ar ģimeni otrajā stāvā, meita ar vīru pirmajā un vēl mana mamma. Kaimiņi šeit ir ļoti draudzīgi, ja, piemēram, kādam vajag sāli, atnāks, paprasīs. Apkārt visi ir labvēlīgi un palīdzēs. Blakusmājas iemītniekiem ir liels suns, kas ir kā mūsējais, ja vajag, pieskatām viņu, pabarojam, izvedam pastaigā. Ja kāds dzīvnieks atklejojis pie mums, jau zinām, kam tas pieder. Daudzi ļaudis labāk izvēlas laukus, jo pēdējā laikā uz ciemu ir atnākuši dzīvot cilvēki no galvaspilsētas. Te tomēr ir mierīgi, un nav tālu ne Rīga, ne Iecava,» atzīst Emīlija.

Ne māte, ne meita nezinot, kādēļ mājai ir nosaukums «Birzītes», jo to izdomājis Daigas tētis. «Aptuveni sešdesmitajos gados bija lielā vētra – visi meži bija izgāzti un vajadzēja tos iztīrīt, tad baļķus varēja dabūt par lētāku naudu. Vilim visu mūžu meži bijuši tuvi, mīlējis kokus, iespējams, tāpēc mājām ir tieši tāds nosaukums. Nesen uzlikta koka plāksne, jo iepriekš nekur nebija minēts mājas vārds.

Emīlijas kvēlākais hobijs ir krustvārdu mīklu minēšana. Daudz ko ir adījusi un tamborējusi. Ļoti patīk eksperimentēt ar ēdienu, pamēģināt kaut ko jaunu. Pašai vismīļākās ir kūkas. Ģimenē ir tradīcija brīvdienās cept plānās pankūkas.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Bagātīgākais lolojums – augi

Kategorijas