Ciena un mīl valsti, kurā dzīvo

2019. gada 10. augusts 19:49

581

Jauktā latviešu-lietuviešu ģimene Kauleņi Rundāles novada Svitenē.

Rundāles novada Svitenes iedzīvotājas Gundegas Kaulenes mamma Lidija Podžunaite un tēvs Jānis Virbinsks dzimuši Lietuvā. Lidija dzīvojusi vien pāris kilometru no robežas, kur satiekas Lietuva un Latvija, skatoties no Skaistkalnes puses.

Apciemo radus
«1926. gads, vēlāk kara gadi, mammas jaunība. Tajā laikā viņa apprecējās ar krievu tautības puisi, bet pēc laiciņa izšķīrās. Zinu, ka viņa uz Latviju pārcēlās ap 1960. gadu un Vallē iepazinās ar manu tēvu. Kāpēc izlēma pārcelties uz šejieni? Tādēļ, ka Lietuvā vienmēr bijusi grūtāka dzīve, nabadzīgāka. Toreiz bērni mazi, jāizskolo, jābaro, kaut kā bija jāizdzīvo, tādēļ, manuprāt, tāds lēmums,» stāsta Gundega.

Interesanti raduraksti ir viņas tēvam. Sanāk, ka tomēr bijušas latviešu saknes. «Esmu 1962. gada bērns. Mammai bijām četras atvases – divi puikas, divas meitenes. Mans tētis aizgāja mūžībā, kad mācījos 7. klasē. Līdz tam laikam piedzīvojām mēģinājumu doties dzīvot atpakaļ uz Lietuvu. Sabijām tur kādu pusotru gadu, nepatika, tādēļ atgriezāmies Latvijā. Līdz tam lietuviešu valodu nezināju, jo ģimenē runājām latviski. Laikā, kad padzīvoju kaimiņvalstī, tiku uz mēnesi slimnīcā un tur arī iemācījos lietuviešu valodu. Vecmamma gan ar mani mēdza runāt lietuviski. Valoda nav aizmirsusies, jo mammas radi palikuši Lietuvā, Biržos, ko regulāri apciemojam, vismaz reizi gadā,» atklāj sviteniece.

Zināms, ka daži tēva radi vēl dzīvo Vallē. Gundega uzskata, ka viņai esot īstenas leišu saknes. «Vistrakākā ir sajūta, ka tu aizbrauc pie leišu radiem, sēdi tajās foršajās kompānijās, bet nevari ar viņiem brīvi parunāt. Saprast jau visu saprotu, bet nevaru forši pajokot. Ļoti ilgi tad jāpiedomā, kā to pateikt. Nepārzinu šo valodu perfekti, ir termini, ko nesaprotu. Māku lietuviski lasīt, izprotu, kā pareizi jāizrunā vārdi, zinu pareizrakstību. Kad biju maza, lasīju pat grāmatas lietuviešu valodā, tagad gan vairs ne,» teic sarunbiedre.

Gundega astoto klasi pabeigusi Elejas skolā, pēc tam absolvējusi Bauskas 1. vidusskolu. Tajā laikā iepazinusies ar svitenieku, nākamo vīru Jāni, kurš dzimis Latvijā. Izrādījās, arī viņa vecāki ir lietuvieši – Kauliņi, kas nākuši no Jonišķu puses. Pārlatviskojot uzvārdu, Jānis kļuvis par Kauleni. Latvijā ģimene ieceļojusi piecdesmito gadu beigās, bet atpakaļ uz dzimteni atgriezties neeksperimentēja. Atklājas, ka Gundegas vīratēvam rados bijuši arī latvieši. Jānis gājis Svitenes astoņgadīgajā skolā un pabeidzis Pilsrundāles vidusskolu. Pēc profesijas viņš ir virpotājs.

Kopš 2008. gada Gundega iesaistījusies folkloras kopā «Svitene». Viņai tuva dziesma un deja; iepriekš – visu vidusskolas laiku – bijusi Mežotnes jauniešu deju kolektīva dalībniece. No lietuviešu folkloras zināmi mitoloģiskie tēli Solala, Žemīna u. c. Par tiem daudz stāstījusi vecmamma, tāpat arī par lietuviešu vēsturi, karaļiem.

Muzikāls ir Gundegas vecākais brālis Vjačeslavs, kurš pašmācības ceļā apguvis akordeona spēli, viņš zināja daudz leišu dziesmu.

Lieli patrioti
Latvieši savas valsts vēsturi tā nezina, kā kaimiņiem tā iemācīta, teic sviteniece. Viņa ļoti ciena lietuviešu patriotismu, jo viņi prot pastāvēt par savu valsti, par savām saknēm un valodu: «Saka jau, ka tava dzimtā valoda ir tā, kurā tu domā. Lietuviešu valodā laikam neesmu nekad domājusi. Latviešu ir mana, manu bērnu, mazbērnu dzimtā valoda, kurā runājam. Protams, lietuviešu valodu sanāk šad tad lietot, braucot iepirkties uz kaimiņvalsti, ciemos pie radiem. Arī kopjot folkloras tradīcijas, ja ir kādi sarīkojumi, gadās parunāt leišu mēlē.»

Rundāles novada iedzīvotāja pēc vidusskolas absolvēšanas aizgājusi izglītoties uz Rīgas Uzskaites tehnikumu, bet to tā arī nesanāca pabeigt. Pirmā darbavieta bijusi Bauskas pirmsskolas izglītības iestādē «Saulīte». 1983. gadā sākusi strādāt Svitenes saieta nama mākslinieciskajā nodaļā, tur darbojusies līdz 1998. gadam. Tad 15 gadi pagājuši Valsts robežsardzē, kur ar kolēģiem varēja praktizēties gan lietuviešu, gan krievu valodā. Pēcāk pieci gadi tika pavadīti Bauskas sabiedriskās kārtības nodaļā. Izmēģināts arī deju skolotājas arods Sesavas pamatskolā.

Gundegas un Jāņa kopā būšanas gados dzimuši trīs dēli. Ģimenes pulku papildina seši mazbērni. Vecākā atvase Jānis apsver domu doties uz ārzemēm, Gundars dzīvo turpat Svitenē, savukārt jaunākais, Jāzeps, mitinās Iecavā. Lietuviešu valodu bērni zinot, jo to viņi mācījušies visu mūžu, ik pa laikam braucot ciemos pie radiem uz kaimiņzemi.

Valodas barjera
Jaukta latviešu-lietuviešu ģimene ir Gundaram Kaulenim, kurš divpadsmit gadu precējies ar latvieti Marutu. Viņa nākusi no Jelgavas novada Vilces pagasta; tēva saknes meklējamas Auces pusē, bet mātes – Ainažu.

«Ar vīru iepazinos 2006. gada Jāņos. Atbraucu draudzenei līdzi uz ballīti Svitenē. Pa dienu izstaigājām ciemu, un tur pie skolas sēdēja divi puiši, viens no viņiem – Gundars. Sanāk, ka tad jau viņš mani ievēroja. Vakarā norisinājās zaļumballe, un kopš tās reizes sākām satikties un esam līdz šim kopā. Nebiju domājusi, ka viena nakts spēs manu dzīvi izmainīt uz palikšanu Svitenē,» atklāj Maruta. «Rudenī sāku mācības Saulaines profesionālajā vidusskolā, un izlēmām, ka ar draudzeni dzīvosim Svitenē pie viņas radiem, toties sanāca tā, ka palēnām ziemas laikā jau sāku pārvākties pie Gundara. Nākamajā vasarā pēc iepazīšanās viņš mani bildināja. To, ka viņš ir lietuvietis, uzzināju tikai tad, kad devāmies rakstīt pieteikumu laulībām. Tas bija pārsteigums.» Maruta pašlaik strādā Jelgavā valsts apmaksātā darbā, vīrs pagaidām ir bezdarbnieks.

Viņu ģimenē dzimuši divi bērni – Kārlis un Keita. «Aizbraucot ciemos pie vīra radiem uz Lietuvu, no sākuma man bija drausmīgi grūti, jo pilnībā nesapratu, ko viņi tur runā. Vienīgi zināju vārdu «mergaite», kas latviski nozīmē ‘meitene’; tad bija skaidrs, ka runā par mani. Tagad kaut cik esmu apguvusi šo valodu, pateicoties apciemojumiem; braucam arī iepirkties uz leišiem. Speciāli mācījusies neesmu, bet elementārus vārdus saprotu. Vienīgais iemesls, kādēļ nevēlos doties uz Lietuvu, ir valodas barjera. Man liekas, ka nevarēšu normāli sarunāties. Lasot lietuviešu valodu uztveru vieglāk nekā tad, kad to dzirdu. Vismaz tik daudz saprotu, par ko runā, lai gan izloksne mēdz būt atšķirīga. Nezinu, kāpēc, bet vīrs katru nedēļu piepeši sāk ar mums mājās runāt lietuviski. Iespējams, lai pakaitinātu, nezinu,» pauž Maruta.

Arī viņa pamanījusi lietuviešu lielo patriotismu. Kā piemēru var minēt tirdzniecības centrā «Akropole» Šauļos piedzīvoto. Gundara draugs apģērbu pārdevējam vaicājis pēc T-krekliem, jo nekur veikalā tos nebija pamanījis. Pārdevējs atbildēja, ka neviens neesot pieejams. Tiklīdz vīrs lietuviski pajautājis, tirgotājs atvēris plauktu un visus kreklus izlicis priekšā. «Līdzko sāc runāt viņu valodā, lietuvieši atmaigst,» piemetina Gundega.

Iepērkas Lietuvā
Marutas un Gundara ģimene vismaz reizi mēnesī brauc iepirkties uz Jonišķiem, tur preces esot izdevīgāk iegādāties, arī degvielu. Viņu bērniem arī nav sveša lietuviešu valoda, jo regulāri ciemojas ar radiem. «Kārlis ļoti daudz makšķerēšanas video internetā skatās gan krievu, gan lietuviešu valodā. Kā viņš tos ir sameklējis, nav ne jausmas, bet viņš patiešām saprot, ko tur saka. Dēls ir liels makšķerēšanas fans. Pagājušā vasarā neviena copēšanas diena netika palaista garām, nosēdēt pie ūdens viņš var vairākas stundas no vietas. Bērni pat uz preču etiķetēm uzdrukāto lasa lietuviski,» teic Maruta.

Ģimene ik pa laikam dodas uz Lietuvu nodot plastmasas pudeles. Atvases arī seko līdzi tam, kuru iepakojumu pieņem. Pudeles apzīmētas ar diviem simboliem – viens izskatās kā D burts, otrā attēlota pudelīte, kam apkārt ir divas bultas katra savā virzienā. Svarīgi ir etiķetes nenoplēst, arī plastmasu nevar saplacināt. Nodot izlietoto taru var jebkurā Lietuvas veikalā. Tā tiek atgūta daļa iztērētās naudas.

Kārlim un Keitai Lietuva noteikti asociējas ar zoodārzu deviņpadsmitajā kilometrā, tā viņiem ir iemīļota vieta.

«Leiši nesvin vārdadienas. Mums ir Jāņi, viņiem šie svētki tikai pēdējā laikā atdzimuši. Es tā īsti tradicionālos lietuviešu godus nemaz nezinu, jo esam pilnībā pārgājuši uz latviešu tradīcijām. Es mīlu šo zemi. Uzskatu, ka cilvēkam ir jāciena valsts, kurā dzīvo un strādā, lai kā tur būtu ar politiku. Latvija man devusi mājas, izglītību, darbu, draugus, radi man ir gan te, gan kaimiņvalstī. Māsa un brālis joprojām dzīvo Latvijā. Gundaram bijusi «grūta bērnība» – daudz dziedājis, dejojis, tagad spēlē Svitenes amatierteātrī «Šurumburums». Pārējie dēli gan ne. Toties jaunā paaudze apmeklē bērnu deju kolektīvu,» stāsta Gundara mamma Gundega.

Gatavo tradicionālos ēdienus
No tradicionālajiem lietuviešu ēdieniem Maruta pamēģinājusi kuģeli. Tas esot rīvētu kartupeļu sacepums ar gaļu, kas netop vis uz pannas, bet cepeškrāsnī. Vislaikietilpīgākā ir virteņu gatavošana, kad parastā mīklā iepilda biezpienu, var likt arī cauraudzi, zaļumus. Šos «pīrāgus» necep krāsnī, bet izvāra sālsūdenī. Gundegas tētis bija iecienījis bieži taisīt cepelīnus. Ik pa laikam no lietuviešu virtuves kaut kas tiekot uzmeistarots. «Šakotis – lietuviešu medus kūka – man negaršo, bet pārējiem gan labi iet pie sirds. Pīrāgus necepu. Zinu, ka mana vīramāte pie tiem lika klāt magoņu sēklas, citādāk nekā latviešiem pierasts. Mammas daudz ko mācīja, tad arī vairāk leišu ēdieni tika gatavoti,» teic Gundega.

Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem

+ 1

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ciena un mīl valsti, kurā dzīvo

Kategorijas