Tiltiņš pagalmā – simbols, kas visus vieno

2019. gada 6. augusts 00:00

106

Tiltiņš pagalmā – simbols, kas visus vieno

Mājas vārds «Rīti» jaunsauliešiem dod spēku un iedvesmo labiem darbiem.

Vecsaules pagasta Jaunsaules ciemā, kur vēsturiskās krustcelēs ceļš no muižas šķiras uz kapsētu un baznīcu, tagad atrodas Guntas un Agra Spuru mājas «Rīti». Iespējams, ka daudzsološais nosaukums dod spēku dzīvei un iedvesmo labiem darbiem tās iemītniekus jau ceturtajā paaudzē.

Kamēr saimnieks Agris rosījās darbos pagalmā un dārzā, «Rītu» saimniece Gunta izrādīja «Bauskas Dzīvei» dzimtas namu un zemi; atklāja stāstus par mājas cēlējiem, pagātni, tagadni un savu misiju no vecākiem mantotā īpašumā.

Rīts labāks par vakaru
Mājai vārdu devusi pirmā «Rītu» saimniece – Guntas mamma Lilija, sacīdama: «Rīts vienmēr ir labāks par vakaru.» Gunta atklāj, ka top jauns mājas nosaukuma uzraksts, kur būs lasāmi arī šie mammas sacītie vārdi. Nama pirmie saimnieki skolotāja Lilija un kolhoza brigadieris Teodors Mucenieki to uzbūvēja 1962. gadā. Saprotams, ka tolaik projektu varēja izvēlēties tikai tādu, kāds bija atļauts kolhozniekam. Mājas plānojumam raksturīga iezīme – visas pamatstāva telpas ir savienotas un caurstaigājamas; karstā laikā istabās glabājas vēsums.

Tajos laikos bijusi zināma pretimnākšana no varas puses tiem, kas cēla sev mitekļus – mājas būvēšanas laikā atļauts neiet kolhoza darbos un ņemt arī palīgus. Taču četru bērnu ģimenei ar skolotājas un brigadiera algu ne tuvu nepieticis, lai uzslietu savu māju. Gunta atceras vecāku stāstus, kā pelnīta nauda, audzējot piemājas zemē dārzeņus, īpaši – gurķus. Kad raža ienākusies, papus kopā ar brāli Artūru un citiem uzņēmīgiem kaimiņiem piekrāvuši smagās automašīnas kravas kasti ar gurķu maisiem, uz kuriem sasēduši arī paši, un, turēdamies kravas stiprinājuma auklās, devušies uz Rīgas tirgu. To atceroties un šodienā lūkojoties, Gunta atzīst, ka māja vienmēr nozīmē darbu, smagu ikdienas darbu.

Divi – valstij, divi – lai paliek pēc mums
Guntas vecāki sastapušies un ģimeni veidojuši tepat Jaunsaulē. Papus bijis dzimis jaunsaulietis, audzis piecu bērnu ģimenē, kara laikā pabijis leģionāros; pēckara gados nācies slēpties un piedzīvot bailes no represijām. Ielūkojoties savās atmiņās par mammu, Gunta pastāstīja par rīdzinieces Lilijas ceļu uz Jaunsauli. Ar lielu pietāti un lepnumu izrādīja dokumentu, kas apliecina, ka Lilija Saulīte 1939. gadā beigusi sešu gadu kursu Cēsu Valsts skolotāju institūtā. Pēc institūta beigšanas mamma strādājusi skolā Paņemūnē, pēc tam – mūža darbs Jaunsaules skolā.
Pirms uzcelta māja, ģimene ar četriem bērniem mitinājusies kādā nelielā namiņā skolas teritorijā vienas istabas dzīvoklī. Mamma Lilija ļoti mīlējusi bērnus un vēlējusies arī pati savu pulciņu. Viņa sacījusi: «Ja ir četri, tad divi – valstij, divi – lai paliek pēc mums.»

Uz stingras zemes
Gunta bijusi jaunākais bērns ģimenē. Atceras, ka uz jauno māju pārcēlušies, kad viņai bijuši seši gadi. Pirmās atmiņas saistās ar grants un māla kaudzēm. Viņa atzīst, ka gan tiešā nozīmē, gan simboliski māja būvēta uz stingras zemes – bērnībā jutusies mīlēts bērns, un vārds «mājas» asociējas ar mīlestību.

Gunta atceras pirmo svaigi skābēto kāpostu zupu «Rītos», ko gatavojis papus, jo mamma bijusi skolotāju seminārā. Galda vietā izmantota muca, uz kuras uzlikti dēļi, pārklāti ar galdautu – tā ģimene sagaidījusi mājās mammu. Maltītes bieži gatavojis papus, jo skolotāja nereti strādājusi arī vakaros ar internāta bērniem. Taču mamma lutinājusi ar desertiem svētdienās – neaizmirstamas bērnības garšas saistās ar mannas biezputru un ķīseļiem, ogu uzputeni, un svētku reizēs gatavots arī buberts. Brāļi bijuši nepārspējami ievārījuma ēdāji, tas vārīts un glabāts ziemai spaiņiem.

Puķu dobes priekam
Gan pati, gan māsa Inta arī izvēlējušās mūžu veltīt skolotāja profesijai. Nu jau arī trešajā paaudzē Guntas meitas Eva un Dina ir skolotājas. «Rītos» mēdz ciemoties un klausīties vecvecāku atmiņu stāstus saimnieku seši mazbērni – Ivo, Aleta, Rodrigo, Rebeka, Keita un Deina.

Mazmeita Keita, mācoties 5. klasē, sarakstījusi eseju, kurā atklājusi vairāku dzimtas paaudžu piedzīvoto saistībā ar mājai blakus esošo ozolu. Keita kopā ar māsīcu Aletu, 6. klases skolnieci, ir aprakstījušas savas omītes dzīvi un atmiņas stāstos «Omītes mūžs kā dzīpars». Tur mazmeitas lepojas ar vecvecāku veikumu «Rītu» māju kopšanā: «Laukos ir daudz puķu dobju. Ome saka, ka tās veidotas priekam, tāpēc ļauj mums kāpt puķu dobēs fotografēties.»

Mazmeitas lepojas ar bērzu aleju, ko pirms gadiem divdesmit stādījis opis Agris kopā ar znotu un mazdēlu Ivo. Bērzu aleja ieskauj ceļu no «Rītu» mājām līdz Alejas kapiem, kur atdusas arī «Rītu» pirmie saimnieki Lilija un Teodors, arī viņu dēls Andris.

Gunta māju saņēmusi mantojumā no vecākiem, viņiem vēl dzīviem esot. Pašai ar ģimeni dzīvesvieta un darbs bija Bauskā, taču regulāri braukuši nedēļas nogalēs un atvaļinājumu laikā uz «Rītiem». Gunta atceras, ka pēc vecāku aiziešanas viņsaulē nevarējusi iedomāties, ka varētu iztikt bez šīm mājām. Tā nu jau vairāk nekā 20 gadus «Rīti» ir ģimenes brīvdienu māja, kuras iemītnieki brīvo laiku vada, kopjot dārzu, audzējot dārzeņus, ogas un augļus sev un meitu ģimenēm – «kā visi latvieši», noteic Gunta. Ap māju ir daudz zemes – jāpļauj, jāstāda un jāravē. Saimniecei īpaši patīk ziedi, viņa smej, ka labprāt audzētu tikai puķes. Dārzā izveidots baseiniņš un rotājošs tiltiņš, par ko mazmeitas raksta: «Vecmāmiņa gribēja, lai pagalmā ir tilts, tas esot kā simbols, kas visus vieno.»

100. dzimšanas dienā – 100 bērzu birzi
«Rītos» ik pa laikam uzņem tuvos cilvēkus ciemos, kā arī sasauc uz kartupeļu novākšanas talku, taču lielāki dzimtas saieti notiek retāk. Gunta atzīst, ka lauku māja arvien vairāk sniedz veldzi ar mieru un klusumu, nevis ar pulcēšanos, kā tas bijis pirms pārdesmit un vairāk gadiem. Kad aizsaulē devies brālis Andris, nolēmuši lielākās tikšanās reizes rīkot dienās, ko sabiedrībā sauc par kapu svētkiem, bet Guntas ģimenē tās atzīmē kā mirušo tuvinieku piemiņas dienas.

Pagājušajā gadā, Latvijas simtgadē, dzimta atzīmējusi arī Guntas mammas Lilijas 100. dzimšanas dienu, iestādot 100 bērzu birzi zemesgabalā starp «Rītiem» un vecāku atdusas vietu – Alejas kapiem.

Par savas ģimenes nozīmīgāko veikumu viņa uzskata izveidoto lielo dīķi savā zemes īpašumā netālu no mājas. Gunta ar pārliecību atzīst, ka mājai nav pārdošanas vērtības, jo tā ir nenovērtējama, un saka: «Katrai paaudzei ir kaut kas aiz sevis jāatstāj nākamajām.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tiltiņš pagalmā – simbols, kas visus vieno

Kategorijas