Dzīvot laikam līdzi

2019. gada 2. augusts 00:00

65 gadu jubileju svin Vija Meiere Iecavā.

Vakar 65. dzimšanas dienu svinēja Vija Meiere Iecavā. «Esmu prasīga pret citiem. Protams, jābūt prasīgai arī pašai pret sevi, lai to lūgtu no citiem. Jūtos laimīga – man ir viss, ko esmu vēlējusies, dzīvoju saskaņā ar savu «es», un visa man pietiek,» atzīst jubilāre.

No mežkopes – uz dzelzceļu
Vija dzimusi un augusi Tukuma novadā. Tēvs savulaik bijis ceļa strādnieks, mamma – kolhozniece. «Mums bija lopi, nācās daudz strādāt. Joprojām atminos patīkamo tikko izmazgātas dēļu grīdas smaržu. Taču visspilgtākās bērnības atmiņas man saistās ar brāli. Viņš bija trīs gadus vecāks, ļoti lutināja un žēloja mani, es viņu dievināju. Ja mamma lika slaukt govis, brālis to dažreiz izdarīja manā vietā. Atceros, kā viņš man mācīja braukt ar riteni,» stāsta iecavniece.

Tukuma vidusskolu Vija absolvējusi 1973. gadā. Pēc tam iestājusies Aizupes meža tehnikumā un izmācījusies par mežkopi, lai gan bijusi vēlme kļūt par krievu valodas skolotāju, taču nobijusies no iestājeksāmena angļu valodā.

Pēc tehnikuma absolvēšanas apprecējusies, ģimenē piedzimis dēls Gints, kas pašlaik dzīvo Tukumā. Meita Aiga mitinās un strādā Jelgavā. Vīrs bijis dzelzceļa mehāniķis, arī Vijai piedāvāts darbs dzelzceļā Slampē. Kopš 1978. gada četrdesmit gadu tur pildīti dežurantes pienākumi.

Dzimšanas dienās dodas izbraukumos
Pērn jubilāre devusies pelnītā atpūtā. «Kad izšķīros ar vīru, meitai bija tikai trīs mēneši. Jutu, ka nevaru vairs tajā vietā dzīvot, tāpēc lūdzu darba devējam, lai sūta uz citu vietu. Tā 1982. gadā nonācu Iecavas pusē. Kādi 15 gadi pagāja, kamēr pieradu pie jaunās mītnes. Regulāri devos pie vecākiem uz Tukumu un vienā jaukā dienā, kad devos atpakaļ uz Iecavu, jutu, ka beidzot braucu uz mājām. Te ir mazliet citādāki cilvēki un vide. Bērnus esmu uzaudzinājusi viena pati. Man ir laimējies – allaž apkārt bijuši labi, sirsnīgi, atsaucīgi, atbalstoši un pretimnākoši cilvēki. Dežurantes darbs dzelzceļa sistēmā man ļoti patika. Vienu brīdi iestājos dzelzceļa institūtā, apguvu divarpus kursus un studijas pametu veselības dēļ,» stāsta jubilāre.

Lielāko daļu brīvā laika Vija pavada dārzā, jo viņas vaļasprieks ir puķu audzēšana. Kādreiz bijusi arī pilna kūts ar lopiem. Ikdiena tagad tiek veltīta četriem mazbērniem. Iecavniecei patīk ceļot – bijusi Grieķijā, Horvātijā, Čehijā un Vācijā. Patīkami pārsteigusi Austrija – jutusies tur ļoti iederīga. Jubilāres sapnis ir apskatīt Spāniju. Latvijā vēl neesot izzināta Latgale. Šovasar paspējusi izbraukāt Talsus, izstaigājusi Šlo-kenbekas muižu, Jaunpili un citas vietas. Jubilāre ļoti daudz lasa, īpaši tuva esot vēstures tēma. Viņa iesaka katram izlasīt Juri Lina grāmatu «Zem skorpiona zīmes».

«Dzimšanas dienas mēs svinam bez dāvanām – tā ģimenē esam sarunājuši. Mums ir izveidojusies tradīcija nevis sēdēt pie galda, bet kaut kur aizbraukt. Manā jubilejā devāmies uz Pakrojas muižu Lietuvā. Citus gadus esam braukuši uz rodeļu trasi, Vecmoku pili, baskāju taku,» atklāj Vija Meiere.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīvot laikam līdzi

Kategorijas