Romantika solī ar pragmatismu

2019. gada 2. augusts 00:00

280

Ceļosim! Veļičkas raktuves ar sāli izdzīvošanai, kultūras baudīšanai un garīgumam.

Krakovas romantiskais skaistums, drošības sajūta pilsētā, pat vienai naktī uz ielas esot, autovadītāji, kas pie katra krustojuma stājas pat tad, kad gājējs pats vēl nezina, vai ielu šķērsos. Vēsture, kultūra... Tas viss ir tur – senajā Polijas pilsētā Krakovā.

Bet šoreiz – par lielāko neparastību, ko gadiem jau ilgojos skatīt – par Veļičkas sāls raktuvēm. Tā kā Krakovā valdīja +33 grādu karstums, nokļūšana pazemē, kur tiek solīti pat zem +16 grādiem, šķita sapnis. No Krakovas autoostas ar vietējās satiksmes mazliet grabošu autobusu, kam durvis visu ceļu tika turētas atvērtas, citādi pasažieri un šoferis laikam sadegtu, jo kondicionieris autobusa ražošanas gadā nebija vēl zināms, devāmies uz desmit kilometru tuvo Veļičku. Bija amizants brauciens. Bet, protams, uz sāls raktuvju pilsētiņu un no tās uz Krakovu pārsvarā kursē jauni pilsētas autobusi, mēs bijām izvēlējušies lauku maršruta busu, «pēdējo mohikāni».

Ceļu šahtās zina vienīgi gide
Raktuves var apskatīt tikai grupās kopā ar gidu. Pazemes trase tūristiem ir divus kilometrus gara (kopumā esot ap 350 km) un atrodas 64 – 125 metru dziļumā. Ekskursija aizņem divas stundas. Pirmais pārbaudījums jau ir došanās lejup pa trepēm, kam 800 pakāpienu. Ja saņem dūšu un paskaties pāri margām uz leju, – galu neredzi, viens vienīgs bezdibenis.

Raktuvju sistēmā ir ejas jeb šahtas, kas ved uz kambariem – telpām, kas iztukšotas no sāls; ejas starp kambariem noslēdz durvis, kas darbojušās arī kā šķērslis uguns tālākai izplatībai ugunsgrēka gadījumos. Gide mūs uzmana un pārskaita, atgādinot, ka ceļu šajos koridoros zina tikai viņa. Šahtu sienas, protams, ir sālsakmens, tūristiem ļauts nobraukt ar pirkstiem pa tām un pagaršot – tiešām sāls. Sienas, griesti, grīda – šeit viss ir sāls. Gide aicina kārtīgi elpot, jo tūres laikā tādējādi mūsu bronhi un plaušas saņems tik labvēlīgo sāls terapiju.

Tā pa ejām dodamies no kambara uz kambari, kam katram dots savs nosaukums un pats apbrīnojamākais – to sienas klāj bareljefi, dekorējumi, tajos ir skulptūras, pat lustras – no sāls. Blāvi, noslēpumaini un maģiski lāsmojošās gaismās paveras sāls klinšu velves ar neparastām skulptūrām. Izrādās, atelpas brīžos pēc dienas darba racējiem vēl pieticis spēka, lai radītu šo skaistumu un saglabātu cauri gadsimtiem – pazemes kapelas, baznīcu ar Bībeles tēliem, Polijas vēsturē nozīmīgu cilvēku skulptūras un leģendu atveidojumus sālī. Piemēram, Kopernika kambarī atrodas 4,5 metru augstā no sāls veidotā astronoma figūra. Svētās Kingas kapela ir tik plaša kā īsta baznīca, vienlaikus tur var satilpt 500 cilvēku, nezinu, vai vēl lielāks pazemes dievnams ir kur rodams.

Pazemē – teicami mobilie sakari
Sāls racējs šajā Polijas pilsētā bijis prestižs arods un tradīcija, kas nodota no tēva dēlam. Atalgojums saņemts sāls riekšavās, kas bija savulaik sudraba vērtē, dzīvoja pārtikuši, lai arī darbs bīstams un smags.

Vienā no pazemes kambariem izveidota tumsā skatāma ekspozīcija, kurā rodas priekšstats par sāls racēju ikdienu senatnē. Iedegas lāpas pieredzējušu veco vīru turētos garu pīķu galos, kurus viņi bīdīja sev pa priekšu, lai atklātu gāzes koncentrēšanās vietu. Vecie sāls racēji ķermeni notinuši daudzās mitrās lupatās. Pēc mirkļa – uzliesmojums un sprādziena dārds... diezgan baismīgi. Kad gāze šādi izdedzināta, varēja nākt strādnieki turpināt rakšanu.

Protams, tūres gaitā var iepazīt sāls iegūšanas vēsturi, raktuvju aprīkojumu, ģeoloģiju, minerālu kolekciju. Var tikai apbrīnot poļu izdomu un uzņēmību, kā viņi pratuši raktuves iekļaut tūrisma biznesā, jo ne jau tikai dažādas ekskursijas un piedzīvojumu pārgājieni ceļotājiem tiek piedāvāti, pazemē iespējams gan kāzas svinēt, gan koncertus klausīties un Jaungada balles rīkot, kā arī apmesties viesnīcā vai paārstēties sāls sanatorijā. Kad savam ceļabiedram jautāju, vai pusdienas pēc tūres ēdīsim Krakovā, viņš sacīja – jāēd taču sāls raktuvju restorānā! Reta iespēja šādā vietā maltīti ieturēt! Bija gana labs ēdiens, tik man šķita... par sāļu.

Un vēl kāds raktuvju pārsteigums – vairāk nekā simt metru dziļā pazemē visas divas un vairāk stundas nevainojami darbojās mobilais telefons un internets.

INTERESANTI UN NODERĪGI

Veļičkas sāls raktuves Polijā darbojušās kopš 13. gadsimta, apgādājot ar vērtīgo garšvielu vareno valsti līdz pat 2007. gadam.

Mūsdienās gan šajā vietā sāli vairs neiegūst, populārs ir muzejs – ik gadu vairāk nekā 1,2 miljoni ceļotāju apmeklē šo pazemes valstību, tūristus apkalpo 500 gidu, taču joprojām nodarbināti arī strādnieki raktuvēs – viņi aizpilda ar smiltīm dziļākajos līmeņos esošās vairs nelietotās šahtas un kambarus, tādējādi stabilizējot raktuvju drošību.

Raktuves jau 1978. gadā iekļautas UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Ja izvēlamies ekskursiju grupā ar gidu, kas runā kādā svešvalodā, ne poliski, tad jāmaksā 89 poļu zloti, kas ir ap 21 eiro.

Vecajās sāls raktuvēs ir gan pazemes ezers, gan SPA komplekss, gan viesnīca un restorāns; atsevišķos kambaros, piemēram Varšavas vārdā nosauktajā, iespējas rīkot banketus, klausīties koncertus, Sv. Kingas kapelā pazemē iespēja laulāties.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Romantika solī ar pragmatismu

Kategorijas