Ko nozīmē mūža ieguldījums?

2019. gada 19. jūlijs 00:00

894

Taiga Skane atklāj: darbs muzejā izrādījies interesants, dinamisks un kaismīgs.

Vairākus gadus esot saskarsmē ar Bauskas pili un sadarbībā ar pils muzeju, esmu pierakstījusi turpinājumu kādai senai teikai, kas vēsta, kā Bauskas pils sagrauta, – tas noticis, kad karotājs šāvis ar zelta pogu un trāpījis acī torņa sargātājai – raganai. «Un tāda sagrauta pils stāvēja ap 270 gadu, bet zelta poga paslēpta zem drupām. Tā nāca un gāja sals, lietus un sniegs, un pamazām zelta poga nokļuva virszemē... Kā vien poga sastapās ar pirmo saules staru, tā pils sāka augšāmcelties no drupām. Taču poga nokļuva virszemē ne bez viedu ļaužu palīdzības». Un noteikti viena no šiem viedajiem, nenogurstošajiem, mērķtiecīgajiem, pašaizliedzīgajiem cilvēkiem bijusi Bauskas pils muzeja galvenā speciāliste Taiga Skane. Tieši viņa, neizlaižot no gara acīm vīziju, kādai pilij būt nākotnē, burvju pogu pret sauli griezusi ik dienu, ik gadu, ik gadu desmitu – ieguldījusi savu sirdi, prātu un zināšanas. Pils šodienas veidolu, gaisotni un muzeja reputāciju nozīmīgi ietekmējis Taigas Skanes darba rokraksts.

Strādāt kopā ar dzīvesbiedru
Taigas dzimtā vieta ir Jaunsvirlauka Jelgavas novadā, kur dzīvojuši vecvecāki, vecāki un viņa pati bērnībā. Skolas un studiju laikā mitusi Rīgā, tur arī sākušās dzīves lielās izvēles. Kopš bērnības aizrāvis sports – peldēšana, slēpošana; vēlāk par nopietnāko aizraušanos izvērtusies akadēmiskā airēšana. Jau skolas laikā ļoti patikusi vēsture un literatūra. Kad pienākusi izvēle studijām, domājusi – tikai ne vēstures skolotāja! Nevarējusi arī iztēloties sevi strādājam muzejā. Izvēle kritusi uz mācībām toreizējā Fiziskās kultūras institūtā, jo zinājusi – tas nozīmēs dinamisku dzīves ritmu – sportošanu, izbraukumus uz nometnēm un sacensībām, kas jau bija pārbaudītas patikas.

Taiga smej – tolaik nav domājusi, ka ne visu mūžu tāds dzīvesveids būs ērtākais, piemēram, ģimenes dzīvei. Studiju laikā iepazinusies ar vīru Māri, kurš studējis arhitektūru. Tāpēc bijusi ciešā saistībā ar topošajiem arhitektiem, līdz ar to «pielipušas» zināšanas un pirmā sapratne par šo nozari. Pēc studijām Taiga kopā ar Māri nonāca Bauskā, kur viņa strādāja rajona izpildkomitejā par fiziskās kultūras un sporta komitejas instruktori. Tur sapratusi, ka šādā veidā viņai sports maz interesē. Dēla Māra piedzimšana veicināja aiziešanu no pirmās darbavietas. Kad pienācis laiks atgriezties darbā, izvēlējusies toreizējo Bauskas novadpētniecības un mākslas muzeju, un izvēli ietekmējusi vēlme strādāt kopā ar vīru, toreizējo muzeja direktoru M. Skani.

Izrādījies, ka darbs muzejā ir ļoti interesants, dinamisks un kaismīgs. Tas Taigai kļuva par aizraujošu mūža nodarbošanos 40 gadu garumā. Speciāliste atceras, ka galvenais, kas viņai šajā profesijā bija atradums, – tur darbiniekam bija iespēja izpausties personīgi un radoši, izvēloties darīt tās lietas, kuras pats saskata kā svarīgākās. Taiga gan atzina, ka toreizējās politiskās varas prasības, protams, bijis jāre-spektē. Taču tās uztvēruši kā nodevas varai, par kurām nereti arī pasmaidījuši, bet izpildījuši: «Kad vajadzēja, saspraudām karodziņus un zvaigznītes; respektējām, kuri ieroči jāeksponē augšējā plauktā, kuri – pašā apakšā». Speciālistes pienākumos bijis pārzināt muzeja krājumu, ko Taiga atceras kā ļoti saturīgu darbu. Atklājusi, ka krājumā valda liels haoss. Lai to sakārtotu, nācies paturēt savās rokās teju katru no 50 tūkstošiem priekšmetu, kas ļāvis iedziļināties to būtībā. Paveiktais bijis nozīmīgs, lai kļūtu par muzejnieci. Paralēli pienākumiem muzeja krājumos bija sācies darbs pie pils atjaunošanas ieceres.

Ļaut pieskarties laikmetam
Atceroties Bauskas pils izpētes un atjaunošanas pirmsākumus, Taiga atkārtoti uzsvēra, cik nozīmīgi profesionālajā ziņā bijis strādāt kopā ar vīru Māri Skani un pastāvīga kopā būšana ar arhitektiem; to viņa sauc par savu otro izglītību, ko devusi dzīve. Līdz ar to, kad 1990. gadā izveidojās Bauskas pils muzejs un viņas pienākumi jau bija koncentrēti tikai uz darbu pilī, tas nešķitis svešs, bet tuvs un saprotams – pratusi lasīt plānus, projektus un shēmas. Jau no paša sākuma darbs pilī bijis aizraujošs. Amata pienākumos galvenokārt ietilpa pils restaurācijas un pētniecības lietas.

Taiga pamatoti lepojas, ka tagad, ielūkojoties pirms vairākiem gadiem rakstītajos dokumentos par pils atjaunošanas koncepciju, var redzēt, ka galvenais mērķis un pamatnostādnes par Bauskas pils atdzimšanas misiju tiek saglabātas, attīstītas un virzītas uz priekšu. Tas nozīmē, ka muzejam galvenais eksponāts ir pati pils. Viss pārējais – ekspozīcijas, programmas, izstādes un pasākumi – tikai papildina un atklāj pili; tie mērķēti uz to, lai cilvēki varētu labāk izprast pils vēsturisko jēgu un attiecīgā laika dzīvi.

Speciāliste atceras, ka līdz Bauskas pils atjaunošanai Latvijas cilvēkiem renesanses perioda pieminekļi lielākoties bija «tumša bilde». Tas devis pārliecību, ka ar būves atjaunošanu un ekspozīciju izveidošanu būs par maz. Bija vēlme pili iedzīvināt un ieinteresēt apmeklētājus, ļaujot pieskarties laikmetam un sajust to ar maņām. Iesākums tam bija senās mūzikas festivāli, tad – vēsturiskie kostīmi, seno deju grupas izveidošana, tematiskas programmas un pasākumi, koncerti.

Bez Taigas padoma nav tapis neviens vēsturiskais kostīms arī deju grupas «Galms» dalībniekiem. Ar saviem ieteikumiem veicinājusi, ka tiek radīti iespējami dažādi kostīmi – gan pēc tērpa tipa, gan lai ar kostīmiem parādītu iespējami plašāku hercogu Ketleru dzimtas un viņu radu personāžu loku, kā arī dažādu sabiedrības kārtu ģērbšanās kultūru attiecīgajā vēstures periodā. Taiga desmit gadus bija arī aktīva deju grupas dalībniece. Viņa atzīst, ka iesaistīšanās dejošanā bija pamatota ar muzeja misijas īstenošanu – iedzīvināt renesanses laikmetu pilī, nevis ar vēlmi dejot.

Taiga uzsver, ka, muzeju veidojot, svarīgi ir redzēt, kāds tas būs nākotnē. Viņa atceras, ka tikai paši muzeja veidotāji savulaik gara acīm skatījuši, kāda pils būs šodien: «Tev vīzija ir galvā, un tu visu laiku turies pie mērķa». Svarīgi bija noticēt, ka izdosies novest ideju līdz īstenībai. Vēl 90. gados to neviens nevarēja paredzēt, kā viss izvērtīsies; pils atjaunošanas projekts bija milzīga uzdrīkstēšanās.

Kā azartisks detektīvs
Pētniecības darbs prasa piepūli, pacietību, laiku un nenogurstošu mērķtiecību. Nereti esmu sastapusi Taigu darba kabinetā, kur viss galds noklāts atvērtām grāmatām vienlaikus vairākās valodās, pašas zīmētām skicēm; datorā aktivizētas vairākas interneta vietnes par kādu tēmu, lai iedziļinātos un meklētu sakarības vai – novērstu šaubas. Pētīti renesanses arhitektūras un būvniecības vēstures smalkumi, interjeru iekārtojuma, vēsturisko kostīmu darināšanas noslēpumi un meklēts skaidrojums tā laika modes izlēcieniem un daudz kam citam. Par pētnieka darbu Taiga sacīja: «Jābūt kā detektīvam, vajadzīgs azarts, svarīgi uzķert īsto diega galu, tad viss sāk risināties. Un tad aiziet!».

Viņa atceras, ka bijis diezgan sarežģīti izzināt, kā īstenojama pils fasāžu sgrafito rotāšana, un saprast šo īpašo apmetuma tehniku. Brīžam šķitis jau diezgan bezcerīgi, jo nepietika par to izlasīt tikai teorētiski, bet vajadzējis praktiski saprast, kā to «uzlikt uz sienas». Sgrafito pieredzes tobrīd Latvijā praktiski nebijis. Izdevies sameklēt kādu 500 lappušu grāmatu par vēsturiskajiem apmetumiem, izdotu agrīnajā padomju laikā, 1946. gadā. Taiga sacīja: «Sāku «rakt»!» Tās autors grāmatas saturu bija smēlies vēsturiskos avotos – pētījis un citējis renesanses laika lielo arhitektūras meistaru dokumentus. Izstudējot šo grāmatu, Taiga jutusies kā augstskolu izgājusi. Tā devusi arī sapratni par to, ka sgrafito projekta īstenošanai jāmeklē meistars, kam šis amats jau «ir rokās», kas to ir darījis kā ikdienas darbu. Tas bija ceļa sākums pie čehu meistariem – restauratoriem, ar kuriem izveidojās cieša un ilgstoša sadarbība Bauskas pils atjaunošanā.

«Ieiet otrā dzīves istabā»
Esmu novērojusi, ka muzeja darbinieki ir kā cilvēki «orķestris», arī Taiga – vienlaikus strādā ar nopietniem projektiem, pētniecības un ekspozīciju iekārtošanu, izklaidē arī tūristus, «pārvēršas vēsturiskā personā», gludina, pārnes krēslus un vēl daudz ko citu. Taiga atzīst, ka viņai patīk šāds darba ritms un satura maiņa, tas raksturīgi vairumā muzeju Latvijā. Speciāliste stāstīja, ka ir valstis, kur muzejus iekārto speciālas institūcijas; muzejā strādājošie ir tikai tādi izpildītāji – viņi nerada neko jaunu, bet atrāda apmeklētājiem to, kas nodots viņu ziņā. Taiga uzskata, ka tādā muzejā būtu neinteresanti un garlaicīgi strādāt. «Šeit darbs ir kaismīgs un aizraujošs neatkarīgi no profesionālās izglītības, ar kādu esi ienācis muzejā; tas atkarīgs no cilvēka dotumiem, intelekta, aizrautības un iespējām nodoties šim darbam, cik liktenis ļauj. Ja tas viss cilvēkam ir, tad darbs muzejā dod ļoti pilnasinīgu profesionālo dzīvi».

Taigai īpaši patīk tas, ka vienlaikus vari būt gan atbildīgais par kādu projektu vai uzdevumu, gan arī izpildītājs: «Es izvirzu tēmu, meklēju līdzekļus, rakstu projektu, izraugos izpildītāju, uzraugu īstenošanu vai daru arī pati atkarībā no uzdevuma satura. Es esmu tajā iedziļinājusies, man tas jānoved no idejas līdz rezultātam». Taiga arī atzīst, ka lielajos projektos jāmobilizējas speciālistu komandas darbam. Viņa uzskata, ka visi darbinieki – no sētnieka līdz direktoram – ir vienlīdz svarīgi, lai sasniegtu muzeja mērķus. T. Skane augstu vērtē abu muzeju kolektīvus, kuros nācies strādāt, un jūtas dzīvei par to pateicīga. Darbā valdījis domubiedru attiecību klimats, un tas nebija kā iet uz darbu, bet it kā «ieiet otrā dzīves istabā».

Misija un piedzīvojums
Pērnajā rudenī ne aiz paguruma, bet vecvecāku misijas dēļ T. Skane izbeidza darbu Bauskas pils muzejā, lai vadītu dienas ar mazmeitiņu. Kopā ar vīru izaudzināti trīs bērni – Māris, Anna un Maija. Tagad prieku dzīvē ienesuši arī mazbērni Lauma un Kristers. Taiga ir pārliecināta, ka pašlaik viņas dzīvē galvenais ir atbalsts meitas Maijas ģimenei. Tāpēc pieņemtais lēmums – kardināli mainīt savu ierasto dzīves kārtību – nav kā smags uzdevums, bet gan liels prieks. Varot izbaudīt savu atdzimšanu, redzot ik dienu pieaugam mazo Laumiņu. Taiga sacīja: «Bērni ir manas dzīves misija, vēlos to īstenot iespējami pilnīgi. Esmu atdzimusi savos bērnos, un tagad es vēl varu pieredzēt savu atdzimšanu mazbērnos, jūtos sajūsmināta. Nevēlos sev atņemt vecmāmiņas piedzīvojumu. Kādu vēl atdzimšanu cilvēks var vēlēties?! Savus bērnus tādēļ vien jāaudzina, lai piedzīvotu mazbērnus».

Nejūtas nekur aizgājusi
Jau vairāk nekā pusgadu esot prom no darba pienākumiem, Taiga tomēr nereti ir satiekama pilī – kopā ar speciālistiem lūkojot, kā sokas vecās pils torņa pārbūves darbi, apmeklējot muzeja rīkotos pasākumus, kā arī konsultējot kolēģus. Viņa atzīst, ka tagad pili redz pavisam citām acīm, ik reizi izbaudot un kā ieejot pirmo reizi, un īpaši lepojas ar redzēto. Tagad tā pa īstam, kā no malas, speciāliste var novērtēt muzejā paveikto un ir sajūsmināta. Viņu priecē, ka ekspozīcijās viss ir savā vietā, mērķtiecīgs un kārtīgs. Īpaši gandarī dzīvā gaisotne, ko nozīmīgi papildina zāļu uzraudzes – tik ļoti iedzīvojušās vēsturiskajos kostīmos. Šie dzīvie tēli rada patiesas vīzijas apmeklētājam.

Taiga jūtas droša par sava ieguldītā darba veiksmīgu turpinājumu, ir pārliecināta, ka muzejs ir kā vienots organisms, kas veidojas atbilstoši muzeja attīstības plānam. Tāpēc viena darbinieka aizvietošana ar citu nevar to satricināt, jo reizē ar muzeju ir izaudzis vesels kolektīvs. Taiga sacīja: «Es arī nejūtos nekur aizgājusi, joprojām esmu kopā ar pili».

Muzeja speciāliste, deju grupas «Galms» vadītāja Ilona Ozola, raksturojot ilggadējo kolēģi, teic: «Taiga man ir dzīves skolotāja. Strādāju muzejā jau 13 gadus, ļoti daudz esmu no viņas mācījusies, esam arī savstarpēji bagātinājušās, jo īpaši seno deju apguvē. Viņa ir atbalsts gan priekos, gan bēdās. Ir kā paraugs darba kultūrā un atdevē mērķa sasniegšanai».

Muzeja kasiere Tamāra Petrovska te strādā desmito gadu, viņas vērtējums: «Taiga ir apbrīnojami zinoša savā jomā. Kad viņa stāsta par pili un vēsturi, var klausīties apbrīnā. Izcils cilvēks gan savā jomā, gan kā līdzcilvēks – neraugoties uz savu aizņemtību, allaž gatava dalīties zināšanās, ļoti atsaucīga un izpalīdzīga kolēģe».

Profesionālais devums no 1993. gada līdz 2018. gadam

Kurzemes hercogu Ketleru portretu galerijas koncepcijas autore;

Monteverdi operas «Orfejs» kostīmu projekta autore Kurzemes-Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivālā «Vivat Curlandia!»;

pētniecības tēma «Gaismas ķermeņi 15. – 17. gs. piļu interjeros», lustru un kroņlukturu iekārtojuma koncepcija;

Bauskas pils interjeru ekspozīciju iekārtojuma koncepcija;

Bauskas pils dekoratīvo akmens kalumu kolekcijas izstāde;

kultūras vēstures eksperte ERAF (Eiropas Reģionālās attīstības fonds) projektā «Bauskas pils – sociālekonomiski nozīmīga kultūras mantojuma objekta atjaunošanas II kārta»;

izstādes «Tērps un rotas Kurzemes hercogistē 1561–1620» koncepcijas un kurpju, tērpu rekonstrukciju koncepcijas un izglītojošās programmas «Ģērbšanās kultūra Kurzemes hercogistē» autore;

kultūras vēstures eksperte ERAF projektā «Bauskas pils iekļaušana kultūrtūrisma apritē»;

Bauskas pils sgrafito apdares konservācijas, restaurācijas un rekonstrukcijas uzraudzība;

projekta «Bauskas pilsdrupu ziemeļu sienas sektora konservācija» vadītāja;

Eiropas Komisijas programmas «Culture 2000» projekta līdzautore «Vēsturisko amatu renesanse un moderno tehnoloģiju sintēze 15. gs. Bauskas cietokšņa drupu konservācijā» u. c.

Zinātniskās publikācijas

2012. g. – izstādes «Tērps un rotas Kurzemes hercogistē 1561 – 1620» katalogs;

2002. g. – raksts «Dekoratīvais apmetums sgrafito Bauskas pils 16. gs. beigu fasāžu apdarē» krājumā «Latvijas viduslaiku pilis III».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ko nozīmē mūža ieguldījums?

Kategorijas