Sūtība – rūpēties par kokiem

2019. gada 5. jūlijs 00:00

514

Arborists Guntars Dūmiņš aicina: «Padari, ko vari, bet saproti, ko nevari».

Bauskas novada Brunavas pagasta iedzīvotājs Guntars Dūmiņš par savu nodarbošanos izvēlējies retu un visai riskantu profesiju – kokkopis jeb arborists, kas bieži saistīta ar bīstamu koku zāģēšanu un darbu lielā augstumā.

Brīnums, ka vēl dzīvs
Kopš bērnības paticis darboties ar dažādiem instrumentiem. Ar zāģi sācis strādāt, kad bijis vien divpadsmit gadus vecs zēns. Tas tik ļoti paticis, ka bijis gatavs strādāt pat bez simboliskas atlīdzības – ka tikai pazāģēt! Strādāt ar kokiem sācis, palīdzot citam peļņas darbos, kur viņam uzticēta galvenā darītāja loma koka virsotnē. Toreiz Guntars atklājis, ka darbs tīri labi padodas, lai gan bijis vēl bez speciālām zināšanām arborista profesijā. To atcerēdamies, speciālists teica: «Šodien brīnos, ka vēl esmu dzīvs.» Pamazām sācis nodarboties ar bīstamo koku zāģēšanu patstāvīgi, izmantojot gan atbilstošu, gan tikai pielāgotu aprīkojumu.

Vēlāk radusies doma, ka to visu droši vien var izdarīt vieglāk un mazāk riskanti – ir vajadzīgas zināšanas. Speciālists arborista profesiju apguvis, gadu mācoties Ērgļu profesionālajā vidusskolā, kur 2017. gadā saņēmis sertifikātu specialitātē «Kokkopis (arborists)». Gūstot jaunas zināšanas, Guntara interese par profesiju kļuvusi vēl dziļāka. Viņš atzīst, ka koku kopšana patiesi aizrauj. Ceļš līdz šai specialitātei metis arī līkločus – ir mēģināts strādāt celtniecībā un auto remontā, pabijis darbos Īrijā un Dānijā – gan restorānā, gan stiklšķiedras apstrādē. Bet tad sapratis – «tas nav priekš manis, es gribu mājās».

Par koku glābšanu, nevis likvidēšanu
Speciālists skaidro, ka arborista sūtība nav tikai nozāģēt kokus, bet arī rūpēties par tiem – stādīt, dzīv-žogus cirpt, veidot vainagus, kā arī novērtēt koka stāvokli. Guntars uzsver, ka viņš iestājas par koku glābšanu, nevis nozāģēšanu. Ja vien ir tāda iespēja, jāmeklē varianti, kā saglabāt koku, likvidējot tā bīstamību. Ir sugas, kuru kokiem var iedot otru dzīvi, piemēram, tos saīsinot vai reducējot (samazinot, pārveidojot) vainagu. Tā koks turpinās dot paēnu vasarā un tik vajadzīgo skābekli. Vispirms ir svarīgi izvērtēt iespējas šo koku saglabāt, nevis likvidēt.

Arborists ir sašutis par redzēto Bauskā, kur koku vietā palikuši tikai «telefona stabi» – pilnībā nogalotņoti bērzi un pat egles. Viņš zina – bērzi, kuriem nozāģēta visa lapotne, nolemti bojāejai. Cilvēkiem, kas ķeras klāt kokiem, ir jāzina koku bioloģija. Tad arī būs sapratne, ka, piemēram, bērzam galotni nedrīkst aiztikt, citādi tas nespēj izdzīt jaunās atvases, un sākas koka trupe.

Koka vainags jāveido jau jaunam kokam, nevis tad, kad tas sasniedzis lielu augstumu un sācis traucēt. Šāda pieeja palīdzētu ietaupīt arī resursus. Darot to laikus, kokam jāpievēršas apmēram reizi desmit gados, turpretim lielam, pilnībā nogalotņotam kokam pēc tam ik gadu nepieciešama aprūpe.

Vēl Guntaru sāpina redzēt kokus, kuri apgriezti, neievērojot pareizu griezumu. Ja kāds zars jānoņem, tad tas jādara skaistā griezumā, nevis atstājot zaru galus kā tādus «pakaramos». Zars jānogriež pie stumbra pa zara valnīti, kas īpaši svarīgi augļu koku kopšanā. Tādējādi koks šo rētu aizdziedēs daudz ātrāk, zara gals nesāks trupēt. Trupe no viena zara var sabojāt pat visu koku.

Arborists uzskata, ka īpaši brutāli pret kokiem izturas, kad tos apzāģē elektrolīniju aizsargāšanai. Viņš cer, ka Latvijas Arboristu biedrība sāks iejaukties, lai sargātu kokus no sakropļošanas. Guntars ir pārliecināts, ka skaists zaru vainaga griezums ir laba arborista rokraksts.

Ikdiena – zāģēt zaru, uz kura pats sēž
Vērotājam no malas arboristu darbs milzīgu koku galotnēs atgādina filmu supervaroņu priekšnesumu, kas prasa drosmi, veiklību, meistarību un fizisku spēku. Guntars atzīst, ka tas viss patiešām nepieciešams, bet galvenais ir – nebaidīties, tomēr nebaidīties nenozīmē būt pārgalvīgam. Speciālists atklāj, ka nedaudz spriedzes tomēr vajag, lai koncentrētos un mērķtiecīgi saplānotu savu rīcību. Svarīgi ir uzticēties inventāram, pašam sev un tam, ko dari, nervi «jātur rokās». Turklāt, atrodoties augstu koka zaros, jāpārredz viss lejā – ēkas, citi koki un cilvēki; jārūpējas, lai nekas neciestu no krītošā lejup; tā ir liela atbildība. Pirms kāpšanas kokā svarīgi ir sagatavot instrumentus, pārbaudīt visu inventāru un izplānot darba secību. Latviešiem ir teiciens «nezāģē zaru, uz kura sēdi», bet arboristam tieši tas ir jādara. «Un es to varu,» pārliecinoši piebilda Guntars.

Speciālists stāsta, ka šim darbam nepieciešams palīgs, kurš asistē uz zemes. Un tam neder jebkurš palīgstrādnieks; jābūt apmācītam un abu sadarbībai teicami saskaņotai. Ja, atrodoties koka virsotnē, jāsāk skaidrot un mācīt, tas jau var būt bīstami.

Lielo koku likvidēšanas darbs un arī vainagu redukcija prasa fizisku piepūli un sasprindzinājumu gan muskuļiem, gan prātam. Guntars pastāstīja, ka pēc piecu stundu darba liela ozola zaros nereti sākas krampji. Svarīgi ieplānot atpūtu – ja trīs dienas no vietas darīts smags darbs augstumā, pāris dienas jāatpūšas.

Speciālista pieredzē netrūkst stāstu gan par dramatiskiem gadījumiem, gan interesantām situācijām ar klientiem. Viņš atzīst, ka, saņemot telefona zvanu vētras laikā, parasti ir gatavs, ka būs sauciens pēc ātrās palīdzības. Gadījies, ka, beidzot darbu nedēļas nogalē, galveno zāģi nodevis remontā. Taču sestdienas vakarā ap vienpadsmitiem, kad plosījies negaiss, pienācis palīgā sauciens – «vējš plosās, izskatās, ka pagalmā ozols teju, teju pāršķelsies uz pusēm, glābiet mani!». Tā kā zāģa nebijis, tad, lai novērstu tuvojošos postu, ar siksnām savilkuši lūstošo koku. Tāds tas pārcietis vētru, un cilvēki bija paglābti no nelaimes.

Jāpieņem zibenīgi lēmumi
Guntars piedzīvojis vairākus patiesi ekstrēmi bīstamus darba uzdevumus, ko veiksmīgi izdevies paveikt. Bija jālikvidē pilnībā sausa priede, kuru bija jāzāģē pa gabalam, taču tajā kāpt nebija iespējams. Nācies priedē ielaisties no blakuskoka, un situācija bijusi tik bīstama, ka galvā pazibējušas šaubas «kāpēc es to daru?». Pilnīgi apzinājies, ka vienā mirklī var nākties atlaist koku un tad var sekot ķermeņa trieciens pret stumbru... Bijis jāpieņem zibenīgi lēmumi, lai sevi paglābtu. Speciālists atcerējās, ka tobrīd palīdzējušas zināšanas, ko guvis Ērgļu profesionālajā skolā, kuru ļoti augstu novērtē. Par iegūto kokkopja izglītību Guntars īpaši ir pateicīgs savam skolotājam Andrim Spailem, kurš ir sertificēts Eiropas Arboristu padomes kokkopis.

Speciālista pieredzē ir arī atsevišķi interesanti gadījumi par klientu vēlmēm. Kāds saimnieks lūdzis, lai, koku zāģējot, to nogāž uz šķūnīša, kas gaida nojaukšanu, bet pašam žēl to bijis sagraut. Klienta vēlmes tika izpildītas. Cita kliente lūgusi nozāģēt nokaltušu gobu. To darot, zāģis ik pa laikam atsities pret kaut ko metālisku. Kad koks beidzot bija nogāzts, ieraudzījis, ka stumbrs ir kā piesēts ar lodēm. Tad arī saimniece atklājusi, ka, būdama medniece, koku izmantojusi bises piešaušanai.

Lai gan pats sācis profesijā darboties kā amatieris, ar pašreizējām zināšanām un pieredzi Guntars uzsver, ka svarīgi, lai ar lielu, bīstamu koku zāģēšanu nenodarbojas paši koku saimnieki – cilvēki bez speciālām zināšanām. Ļaudis neapzinās, cik ļoti apdraud savu veselību un dzīvību. It īpaši pārgalvīgi ir vecāka gadagājuma cilvēki, kas paļaujas uz savu lielo dzīves pieredzi. Bet reizēm ar to ir par maz – ir vajadzīgas konkrētas zināšanas un pietiekama fiziskā varēšana. Savukārt jaunie neprofesionāļi satrauc ar to, ka, koku likvidējot, mēdz sabojāt ēku apdares un notekcaurules, kapos – kapu pieminekļus; uzvedas kā tādi «kaktu dakteri». Speciālists sacīja, ka vēlētos katram, kurš gatavojas kāpt kokā ar zāģi, pateikt «nepārvērtē savus spēkus, padari, ko vari, bet saproti, ko nevari».

Ātri, profesionāli un akurāti
Mūsdienās kokkopja profesija kļuvusi pieprasīta un tai ir prestižs. Arī Guntars Dūmiņš atzina, ka kvalitatīvu arboristu pakalpojumu pieprasījums pārsniedz piedāvājumu; speciālistu trūkst. Viņš lepojas, ka klienti uzticas. Guntara prasmes ir pieprasītas Bauskas un apkārtējos novados, ir strādājis arī citur Latvijā un arī Igaunijā.
Brunavas pagasta pārvalde arī ir izmantojusi Guntara Dūmiņa pakalpojumus. Pārvaldes vadītāja Baiba Marčenkova viņa darbu raksturoja kodolīgi: «Guntars strādā ātri, veikli, kārtīgi. Prasmīgi tiek galā ar bīstamajiem kokiem; darba zona pēc darba veikšanas ir sakārtota».
Mājas īpašnieks Jaunsaulē Zigurds Ūdris arī ir izmantojis Guntara palīdzību, kurš par viņa darbu sacīja: «Strādā profesionāli, akurāti un darba procesā rūpējas par drošību. Speciālistam izdevās atrisināt ļoti sarežģītu situāciju un novērst apdraudējumu ēkām».

UZZIŅAI

Pašlaik kokkopja (arborista) profesiju Latvijā var apgūt tikai Bulduru dārzkopības vidusskolā:
klātienē pēc 9. klases (no 17 gadu vecuma), pēc 12. klases, mācību ilgums 1,5 gadi; neklātienē – 1 gads. Kvalifikācija – 2. kvalifikācijas līmenis: kokkopis (arborists) – kvalificēts strādnieks, kas praktiski un patstāvīgi izpilda darba uzdevumus koku kopšanā gan privātajā, gan publiskajā ārtelpā.

Avots: www.bulduri.lv.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Sūtība – rūpēties par kokiem

Kategorijas