Pie sengrieķu dieviem olīvu dārzos

2019. gada 5. jūlijs 00:00

899

Ceļosim! No mītiem līdz Egejas jūras siltajiem, sāļajiem piesitieniem.

Ceļojumu firmas organizētās ekskursijas «Dievu zeme Grieķija» nosaukums bija tik intriģējošs, ka bez lielām pārdomām pieteicos šim braucienam un «pavilku» līdzi vēl četras ceļabiedres – māsu Mārīti, savu bērnības draudzeni Maldu un vēl pāris ceļotājas. 10. klases literatūras mācību grāmatā bija iepazīti apraksti par zeltmati Apollonu, spēkavīru Hēraklu, Delfu orākulu u. c. Visu izlēmu skatīt savām acīm, kā saka, lasot grieķu mītus, pieauga spārni, gribējās redzēt, kas no tālās senatnes saglabājies līdz mūsdienām.

Ūdenskritumi un klosteri
Septiņas dienas Dievu zemē bija karstas (kaut arī Latvijā esot bijis līdzīgi), ne mazāk par 30 un 40 grādiem. Saule glāstīja, cepināja, svilināja. Arī naktis bija tīkami mīlīgas. Varēja baudīt Grieķijas nakts dzīvi, jo vietējie tur pa dienu maz redzami. Pie suvenīru veikaliņiem gan – ekskursanti jāapkalpo, iepirkšanās prieks jāizbauda. Visur jautāja, kas esam mēs, kas ir Latvija. Tādu valsti nebija dzirdējuši. Vairāk zināma bija Lietuva.

Mūsu grupa iepazina otru lielāko Grieķijas pilsētu Saloniki, kas ir Maķedonijas reģiona galvaspilsēta. Šī pilsēta ir slavena ar unikālajām dabisko akmentiņu mozaīkām. Grandioza izvērtās pastaiga pa Edesu – ūdenskritumu pilsētu. Kāpām pa taku, priecājoties par Dvīņu ūdenskritumu, kas ir 70 metru augsts, veidojies, saplūstot divām upītēm. Bija iespēja paslēpties arī aiz tā un baudīt ūdens vareno spēku.

Manā skatījumā, ļoti iespaidīga bija apmeklētā Meteoras klosteru kolonija, kas atrodas uz stāvām ap 600 metru augstām klintīm. Klosteri sniedz nelielu ieskatu Bizantijas kultūrā un Grieķijas ortodoksālās baznīcas tradīcijās. Vērojām dievnamu, ikonas, satikām kādu mūku, mūķeni. Intriģējošs bija stāsts par to, kā ilgu laiku vienīgais ceļš, kā nokļūt klosteros, bijis sēsties virves galā iesietā pītā kurvī un ar trīša palīdzību pacelties līdz kalna virsotnei.

Pasaules nabā
Delfi – tā ir otra nozīmīgākā svētvieta Grieķijā pēc Olimpijas. Centos iztēloties gaismas dieva Apollona templi, kur uz trijkāja sēdējusi Pītija un pareģojusi. Tad kāpiens garām amfiteātrim uz augšu līdz kalna virsotnei, t. s. Pasaules nabai. Tur atrodas milzīgs stadions. Iespaidīgs bija brauciens ar kalnu vilcienu pa klintīs izcirstu ceļu. Leģenda vēsta, ka šo kanjonu izveidojis pats stiprinieks, kultūrvaronis Hērakls, pārplēšot klintis.

Ikvienam ekskursantam būtu jāizstaigā arī noslēpumainās Kastrijas ezeralas – rets dabas veidojums, kur kilometru garā pazemes upes gultnē izveidojušies 13 ezeriņi. Stalaktītu un stalagmītu veidojumi pārkārušies kā daiļas mežģīnes senā grieķu rakstā.

Nākamā ceļojuma diena aizveda līdz vienai no vispazīstamākajām svētvietām – uz Epidauras arheoloģisko ansambli, kur vēl saglabājušās drupas, kas saistītas ar ārstniecības dieva Asklēpija kultu (4. – 3. gs. pirms Kristus). Dziedniecības telpas, grieķu teātra atliekas ieveda ļoti senā vēsturē. Mikēnās izgājām cauri slavenajiem Lauvu vārtiem un vērojām apļveida apbedījuma krāvumus. Protama lieta, jāapskata muzejs, kas vēl glabā Agamemnona masku zeltā un citas antīkas lietas.

Dienas kruīzs ar kuģīti uz Hidras un Spetses salām bija brīnišķīgs. Hidra ir sala, ko uzskata par mūslaiku modernā stila nesabojātu veidojumu, jo tur nepārvietojas ar automašīnām, gan tikai kājām vai... ēzelīša mugurā. Tālab, ka citādi nav iespējams, visapkārt kalns, kas apbūvēts. Spetses sala lepojas ar kapteiņu muižas tipa mājām, bizantiešu baznīcām, no oļiem bruģētiem ceļiem. Tālākajā ceļojumā bija iespēja vērot Korintas kanālu, kas savieno Jonijas un Egejas jūru (būvēts 19. gs. 90. gados, 23 metrus plats).

Atēnas un nacionālie ēdieni
Sapņu pilsēta Atēnas – pēdējās dienas varenākie iespaidi. Senā Akropole, Panteons, dievietes Atēnas templis, Atēnas Nīkes templis, varenie vārti Propileji, Akropoles muzejs. Akropoles varenumu nav iespējams izstāstīt, jo radīja ļoti spilgtu iespaidu, tas skats, kāda tā bija naktī un dienā, izraisīja apbrīnu.

Pirms dažu gadu ceļojuma uz Krētas salu grieķu kultūra un etniskās īpatnības uz mani atstāja lielu iespaidu. Tādēļ šajā braucienā pa valsts iekšzemi pārliecība nemainījās. Olīvu birzis atgādināja seno ceļojumu, cikāžu trakulīgās dziesmas rosināja uz romantiskām pārdomām. Bija jāizbauda Egejas jūras siltie, sāļie piesitieni, jānogaršo grieķu nacionālie ēdieni, piemēram, musaka, baklažāni. Karstajās dienās īpaši veldzējoša un uzmundrinoša bija auksta kafija, ko sauc par frapē. Kafija, aplieta ar aukstu ūdeni, ledus gabaliņiem.

Dievu zeme Grieķija droši vien ir katra ceļotāja sapnis, jo šeit, manā skatījumā, ir cilvēces sākums. Cilvēks, kurš ir jūtīgs, iedvesmu meklējošs, tur var atrast senatnes elpu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pie sengrieķu dieviem olīvu dārzos

Kategorijas