Ar laiku pierod pie visa

2019. gada 3. jūlijs 12:23

905

Iedzīvotāju ikdiena šosejas A7 malā Iecavas novadā nav medusmaize.

Pētījumu par dzīves kvalitāti mūspuses novados «Bauskas Dzīve» sāk ar iedzīvotāju stāstu uzklausīšanu par to, kā viņi jūtas, dzīvojot tik tuvu starptautiskajai maģistrālei A7. Ikdiena šī lielceļa malā katram ir citādāka, taču tā nav nekāda medus maize. Par to «Bauskas Dzīve» pārliecinājās Iecavā, apmeklējot vietējos iedzīvotājus Rīgas ielā (A7), Skolas ielā, uzklausot viņu viedokļus.

«Rūc visi logi»
Pensionārs Ojārs Āboliņš un viņa sieva Skaidrīte jau ilgus gadus dzīvo Iecavā, līdzās autoceļam A7. Troksnis pie mājas manāms uzreiz, tas tiešām ir traucējošs, jo sarunāties normālā skaļumā nav iespējams. Visi aptaujātie vietējie iedzīvotāji atzīst, ka troksnis trases malā ir ļoti liels, bet ar laiku pie tā pierod un nākas samierināties. «Ir jau pierasts te dzīvot, bet karstajā laikā, kad attaisa logus, gulēt nav iespējams. Kādreiz bija klusāk, arī pats ceļš bija zemāks. Agrāk nebija tik lielas satiksmes. Kad veica pēdējo Rīgas ielas rekonstrukciju, vibrāciju nejutām. Kad spēkrati brauca uz akām, skaņa bija tik liela, it kā vilciens trauktos garām, logos šļakstījās dubļi. Logu uz ceļa pusi gandrīz nav iespējams atvērt, nāk putekļi, liels troksnis un tvans no izpūtējiem. Pierasts ir, bet tāpat traucē lielā mašīnu plūsma, sevišķi skaļi ir, kad motociklisti braukā, – tad bezmaz vai rūc visi logi. Kamēr nebija luksofora Skolas un Rīgas ielas krustojumā, mašīnas nestājās un bija daudz mierīgāka dzīvošana arī apkārtējiem,» stāsta O. Āboliņš.

Viņš atzīst, ka labāk būtu dzīvot mežā, kur neviens netraucē, ir miers un klusums. Vīrs ievērojis, ka lielās kravas mašīnas visaktīvāk sāk braukt ap pulksten sešiem no rīta un tā visu dienu – vienā laidā, naktī, protams, mazāk. Ojārs uzskata, ka smagajam transportam ciemā vajadzētu slēgt satiksmi, vismaz Iecavas centrā. Plānotais apvedceļš būtu ideāls variants – ērtāk pašiem braucējiem, labāka dzīves kvalitāte vietējiem ļaudīm.

Troksni mazina ar apstādījumiem
«Man traucē smagās mašīnas un putekļi, kas citreiz nāk no Mazās ielas. Kad ir mitrs, tad ir labi, bet, ja sauss, tad viss ir tīts lielā putekļu mākonī. Dzīvoju šeit jau 14 gadus. Man vajadzēja divus gadus, lai pierastu pie lielā trokšņa, jo iepriekš mitinājos Dimzukalnā, kādu puskilometru no lielās šosejas, tur nekas netraucēja. Nopirkām māju šeit, jo steidzami vajadzēja pārdot Dimzukalnā esošo, labi, ka trāpījās kāds variants, jo tajā laikā Iecavā bija grūti kaut ko nopirkt. Kamēr nenomainījām logus, bija trakāk ar trokšņiem. Jāsamierinās, ko citu izdarīs,» stāsta Vladislavs Lukša, Skolas ielas 15. mājas īpašnieks.

Pa nakti visi logi esot ciet, jo citādi gulēt neesot iespējams. Telpas vēdinot pa dienu. Vibrācijas mājā mazliet manāmas tikai tad, ja mašīnas pa A7 traucoties cita pēc citas. Smakas reti jūtamas – vien tad, ja ved garām mēslus. Vladislavam, neņemot vērā traucējošos spēkratus, tomēr patīk dzīvot ciemā, jo viss pieejams rokas stiepiena attālumā, klusums viņam nebūtu tuvs. Lai kaut cik aizturētu troksni un putekļus, iecavnieks ap savu teritoriju sastādījis dažādus kokus. Kā pats atzīst, tas palīdzot: «No ceļa nāk putekļi, atgāzes no mašīnām. Labi, ka vismaz siltumnīca mums ir un kaut cik aizsedz netīrumu piekļuvi dārzeņiem. Ķiršiem un plūmēm gan paliek nosēdumi, ogas neizaug īpaši kvalitatīvas. Domāju, ka jāiestāda vēl kāds ceriņš, un tad jau būs puslīdz normāli. Skatos, ka citi saimnieki, kuri dzīvo ceļa malā, sastādījuši tūjas. Pērn tās bija skaisti zaļas, bet šogad jau brūnas nokaltušas.»

Pasākumus ārā rīkot neiespējami
Iecavniece Rita Šidova saka, ka diez ko laba dzīves kvalitāte A7 malā neesot. Viņa mīt daudzdzīvokļu mājā. Esot īpaši jādomā, kad vērt vaļā balkonu, jo dzīvoklī nāk putekļi un izplūdes gāzes, ko nav veselīgi elpot. Putekļi mājās jāslauka divreiz dienā. Turklāt vēl blakus dzīvo smēķējoši kaimiņi. «Mašīnas nepārtraukti braukā šurpu turpu. Logu atveru naktīs. Dzīvoju šeit sešus gadus, iepriekš mitinājos deviņstāvu mājā, tad tik lielu troksni nejutu. Un vēl pirms tam dzīvoju Rīgas ielas malā, pie ceļa, diez ko patīkami nebija. Bet man patīk te – dzīvoklis ir labs, patīkama aura, esam, varētu teikt, gandrīz pašā ciema centrā, viss vajadzīgais ir pie rokas,» vērtē Rita. Viņa izdomājusi alternatīvu – lai atvēsinātos vasaras karstajās dienās, kad logs ciet, istabā uzstādījusi ventilatoru.

Iecavas kultūras nama ēka arī atrodas maģistrālās ielas malā. Kultūras nama vadītāja Alma Spale stāsta: «Iekšā ir labi, bet ārā nav tik patīkami. Pasākumu laikā troksnis īpaši netraucē, vienīgi logus tad nevar taisīt vaļā, jo dzirdamība ir apgrūtinoša. Otra negatīvā lieta ir tāda, ka logi ļoti ātri kļūst netīri. Notīri, paiet īss laiks, un atkal izskatās, it kā mūžam nebūtu mazgāti. Tie jau arī nav atveramie logi, no āra jāmazgā ar optisko kātu vai jāņem talkā pacēlājs. Vibrācijas jūtamas tikai tad, kad brauc garām fūre ar ļoti smagu kravu. Kad gribam ārā uz Ziemsvētkiem iedegt egli, tad saprotam, ka no runātā pilnīgi neko nevar dzirdēt, līdz ar to pasākumu rīkošana pagalmā jāaizmirst. Esmu dzirdējusi ciemiņu viedokli. Izrādās, daudzi nemaz nebija iedomājušies, cik patiesībā Iecava ir skaista, jo vienmēr sanācis ciemam tikai cauri braukt.» A. Spalei patiktu, ja kultūras ie-stāde atrastos Iecavas mūzikas un mākslas skolas telpās. Tas būtu liels ieguvums, jo labos laikap-stākļos varētu kaut ko ārā sarīkot. Maģistrāle to tagad liedz.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar laiku pierod pie visa

Kategorijas