Pārvarot karu, badu, noziedzību

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2019. gada 2. jūlijs 00:00

Notikumi Bauskas apriņķī pirms simt gadiem – 1919. gada vasarā.

Raitis Ābelnieks

Turpinot rakstu sēriju par 100 gadus seniem notikumiem, šoreiz vēstīšu par norisēm Bauskas apriņķī 1919. gada vasarā.

Trīs dažādas valdības
Kopumā ņemot, viss 1919. gads jaunajai Latvijas valstij bija pārpilns ar pārbaudījumiem. Mūsu zemi pārstaigāja dažādu valstu un visādu avantūristu karapūļi, vasaras sākumā darbojās trīs dažādas valdības, kuras pretendēja uz varu visā Latvijā: 1918. gada 19. novembrī izveidotā Latvijas Pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā, 1918. gada 4. decembrī Krievijā izveidotā un Pētera Stučkas vadītā Padomju Latvijas valdība un 1919. gada 10. maijā izveidotā provāciskā Latvijas Pagaidu valdība Andrieva Niedras vadībā. Vienkāršajam cilvēkam bija grūti izsekot līdzi visām politiskajām un militārajām norisēm, dzirdēt dažādus skaistus solījumus par turpmāko dzīvi un piedzīvot vilšanos.

Politiskās simpātijas mainījās, kad reālos darbus nācās izbaudīt uz savas ādas. Tā Krievijas komunistu atbalstītā P. Stučkas valdība dažu mēnešu laikā izsaimniekoja sākotnējo uzticības kredītu, bet A. Niedras valdība nekad neieguva latviešu vairākuma simpātijas, jo tā cieši sadarbojās ar vāciešiem. Līdz ar to pamazām pieauga tautas atbalsts K. Ulmaņa vadītajai valdībai, kura centās vairāk sadarboties ar Angliju, Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un Franciju. Šīs valdības jau februārī izdotais rīkojums par bezzemnieku apgādāšanu ar zemi vairoja simpātijas laukos dzīvojošo bezzemnieku vidū, jo citas valdības neko tādu nepiedāvāja. Vēlāk, īstenojot agrārreformu, bezzemnieki tik tiešām kļuva par zemes īpašniekiem.

Amerikas milti
Kara postījumi un kauju laikā bojā gājušie bija tikai daļa no tā laika zaudējumiem. Lielinieku izraisītais bads un slimības paņēma vairāk upuru mūsu zemē nekā kritušo kaujas laukā. Visvairāk cilvēku nomira no «spāņu gripas» un tīfa epidēmijām, bet arī citas slimības paņēma daudzas dzīvības, jo cilvēku organismi bija novājināti, bet medicīniskā aprūpe šajos juku laikos bija krietni pasliktinājusies: trūka zāļu un ārstu, bet slimnīcu medicīniskās iekārtas bija konfiscētas un aizvestas prom dažādu armiju vajadzībām.

Trūkstošās pārtikas sagādāšana pilsētu iedzīvotājiem bija viens no svarīgākajiem Pagaidu valdības uzdevumiem. Pamatprodukts tolaik bija labība, bet 1918. gada neraža, vācu okupācijas laika realizētā pārtikas izvešana uz Vāciju, kur arī pilsētnieki sāka ciest badu, kā arī lielinieku veiktās rekvizīcijas bija iztukšojušas Latvijas laukus, un iekšzemē vajadzīgo labības daudzumu nevarēja sagādāt. Šajā smagajā situācijā īpaši vērtīga bija ASV sniegtā palīdzība. 1919. gada aprīlī Liepājā pienāca pirmais amerikāņu tvaikonis ar miltu kravu. ASV misijas vadītājs Vorviks Grīns no Liepājas ziņoja savai priekšniecībai un aicināja pārtikas piegādes turpināt, uzsverot, ka ir ārkārtīgi svarīgi no lieliniekiem atbrīvotajās teritorijās iedzīvotājus apgādāt ar pārtiku, citādi lielinieku idejas atkal var gūt virsroku: «bezdarbnieki un bezzemnieki uzskata – ja jau viņiem jācieš bads, tad labāk boļševiku varas apstākļos, kuros tie var aplaupīt buržuāziju un bagātos».

Arī Bauskas pilsētas iedzīvotāji tika pie Amerikas miltiem. 28. maijā pilsētas valde pilnvaroja sekretāru Kinstleru doties uz Liepāju pēc pārtikas 3000 baušķeniekiem un to pa dzelzceļu atgādāt šurp. Vēlāk katrs pilsētnieks saņēma pa divām mārciņām kviešu un trīs mārciņām rudzu miltu.

Cēsu kauju nozīme
1919. gada jūnijā turpmāko Latvijas likteni lielā mērā ietekmēja Cēsu kaujas, kurās Igaunijas armija un K. Ulmaņa valdību atbalstošais 2. Cēsu kājnieku pulks sakāva A. Niedras valdību atbalstošās vācu landesvēra un Dzelzsdivīzijas vienības. Jāpiebilst, ka 2. Cēsu kājnieku pulku tobrīd komandēja mūsu novadnieks – pulkvedis-leitnants Krišjānis Berķis.

Pēc šīm kaujām A. Niedras valdība beidza pastāvēt, bet no vietējiem vāciešiem sastāvošais landesvērs pārgāja K. Ulmaņa valdības pakļautībā un tika nosūtīts uz fronti pret lieliniekiem. Jūlijā tika izveidota vienota Latvijas armija un atsevišķais Bauskas bataljons, kas aprīlī un maijā piedalījās mūsu pilsētas aizstāvēšanā pret lieliniekiem, tika iekļauts jaunveidojamā 3. Jelgavas kājnieku pulka sastāvā. Savukārt no vācu algotņiem sastāvošā Dzelzsdivīzija pēc Cēsu kaujām bija spiesta atstāt Vidzemi un Rīgu, lai pagaidām novietotos Jelgavas apkaimē, bet vēlāk dotos atpakaļ uz Vāciju. Tas gan netika izpildīts, jo septembrī Dzelzsdivīzija iekļāvās krievu dēkaiņa Pāvela Bermonta-Avalova komandētās Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas sastāvā un sāka jaunu avantūru pret Latvijas valsti.

Bauskas dome un valde
Visi šie notikumi ietekmēja arī Bausku. Pēc lielinieku padzīšanas no Bauskas marta beigās mūsu pilsētā atkal par noteicējiem bija kļuvuši vācieši – par pilsētas vadītāju ar vācu komandanta palīdzību kļuva 1918. gada novembrī Bauskas pagaidu domē ievēlētais vācu uzņēmējs Bruno Lodings. Pilsētas izpildvarā jeb valdē darbojās divi vācieši – iepriekšminētais Lodings un Drengers, divi ebreji – Hofšovics un Judelovičs, kā arī trīs latvieši – Vilumsons, Baumans un Varenais. Juris Varenais bija pilsētas galvas B. Lodinga vietnieks jeb, kā toreiz teica, biedrs.

Visi pilsētas domes un valdes sēžu protokoli trīs mēnešus tika rakstīti vācu valodā, un tad pēkšņi 30. jūnija valdes sēdes protokols jau ir lasāms skaidrā latviešu valodā! Nevajag īpašu atjautību, lai izprastu šādas pārmaiņas, jo dažas dienas iepriekš, pēc sakāves Cēsu kaujās, beidza pastāvēt provāciskā A. Niedras valdība.

Policistu darbs lielinieku «pieskatīšanā»
Lai gan Bauskas apriņķis bija visai tālu no aktīvās karadarbības zonas, tomēr iedzīvotāji vēl nevarēja mierīgi uzelpot. Apkārt siroja noziedznieku bandas, bažas sagādāja arī lielinieku valdīšanas laika zemākā ranga amatpersonas, kuras centās atgriezties savās mājās. Latviešu policistiem nācās šādas personas «pieskatīt», ievākt par tām informāciju un vajadzības gadījumā arī apcietināt.

Piemēram, Bauskas apriņķa policijas priekšnieka palīgs devis rakstisku pavēli saviem padotajiem: «Slepeni. No Bauskas apriņķa priekšnieka 19.06.1919. Rundāles pagastā pārgriezušies mājās šā pagasta lielinieku komitejas vīri, kuri ņēmuši dalību pie Hintšeļa noslepkavošanas, kāpēc uzdodu jums minētās personas arestēt un izdarīt izmeklēšanu, noklaušinot Hintšeļ kundzi un Štrauhman kungu, dzīvojošus Rundālē.»

Ar 30. jūniju datēts cits dokuments, ko parakstījis Vecsaules pagasta vecākais policijas kārtībnieks R. Kronbergs: «Nolēmums. Tā kā pēc J. Kundziņa izteiciena redzams, ka Lūcija Liepiņ ved slepenu aģitāciju atraut Pagaidu Valdībai darbiniekus, viņas atrašanās uz brīvām kājām pagastā var būt kaitīga. Nolēmu Lūciju Liepiņ apcietināt (...)»

Protams, ne vienmēr aizdomas apstiprinājās, bet policistiem vajadzēja informāciju pārbaudīt, arī tad, ja bija tikai anonīms ziņojums. Piemēram, «Codes pagasta sekretārs pirms lieliniekiem un lielinieku laikā Johans Jēkabsons pēc daudzām liecībām neko sliktu nav darījis. Policijas uzraudzību noņemt 1919. gada jūnijā.» Nebija vairs tā, kā lielinieku varas laikos, kad cilvēku varēja pat nogalināt tikai uz anonīma ziņojuma pamata, informāciju nemaz nepārbaudot.

Pašaizsardzības vienības
Policistiem darba netrūka arī krimināllietās. Piemēram, Jaunjelgavas policijas priekšnieks augusta beigās sūtīja Bauskas apriņķa priekšniekam šādu ziņu: «Pēc ienākošām ziņām man zināms, ka 4. septembrī uz Šenbergas (Skaistkalnes) tirgu ieradīsies pazīstamais zirgu zagļu bandas vadonis Joskis Guts. Pazīšanas zīmes: ap 35 gadi vecs, vidēja auguma, pilnīgs, ar pilnīgu ģīmi, ūsas iebrūni dzeltenas, bez bārdas. Līdz ar viņu darbojas arī kāds Naruška, ap 30 gadi vecs, zema auguma, paresnis, ar ūsām, bez bārdas. Lūdzu spert attiecīgos soļus minētā Guta un Naruškas apcietināšanai, nogādājot zem stingras apsardzības manā rīcībā.»

Tā kā policistu pagastos bija maz, bet noziedznieku daudz un lielākā daļa vīru spēka gados bija iesaukti armijā, tad Latvijas Pagaidu valdība jau pavasarī izdeva noteikumus par aizsargu nodaļām pagastos, kas uzlika par obligātu pienākumu visiem 18 – 60 gadus veciem lauku mantīgo šķiru vīriešiem veidot pašaizsardzības vienības. Tā tika likts pamats Aizsargu organizācijai. Pagaidu valdības noteikumus Bauskas apriņķī varēja sākt pildīt tikai pēc tam, kad šeit bija iestājies miers.

Aizsargu vienība Bauskas pagastā, kam bija uzdevums nodrošināt mieru un kārtību Bauskas pagastā un palīdzēt arī pilsētas policistiem, izveidojās 1919. gada 13. augustā. Aizsargi turpmāk patrulēja uz ceļiem, izvietojās posteņos pie tiltiem, noliktavām un citiem svarīgiem objektiem. Jāpiebilst, ka Bauskas aizsargiem 1919. gada nogalē bija tikai piecas šautenes, lai gan vīru skaits pārsniedza simtu. Aizsargu rindās tolaik bija ne tikai latvieši, bet arī vācieši un ebreji, kas deva savu artavu Latvijas valsts nostiprināšanā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pārvarot karu, badu, noziedzību

Kategorijas