Dārznieces rezidence

2019. gada 21. jūnijs 00:00

637

Sarmīte Avota vēlas Iecavu vērst vēl skaistāku.

Informatīvais stends pie vēsturiskā Iecavas parka sarga namiņa vēsta, ka tas renovēts 2014. gadā un tagad ir Iecavas dārznieces rezidence. Sarmīte Avota, Iecavas pašvaldības dārzkopības speciāliste, aicinot savā «rezidencē», smaidot teic, ka šeit ir viss, kas viņai nepieciešams, – stādu materiāls, dārza kopšanas instrumenti un piederumi, arī dokumentiem apkrauts rakstāmgalds.
S. Avota dārznieces amatā pašvaldībā ir astoto gadu, un viņai šķiet, ka tas ir pavisam maz. Lai gan darba dzīves ceļš metis dažādus līkločus, tas tomēr mērķtiecīgi tuvinājis šī brīža varēšanai būt atbildīgai par plašām parka teritorijām, pievilcīgas vides veidošanu novada centrā, 14 kapsētu uzturēšanu, darbu plānošanu un vadīšanu. Ceļš pretī profesijai bijis izšķirošiem izaicinājumiem «kaisīts».

Jaunas iepazīšanās iemāca uzdrīkstēties
Jau kopš bērnības Sarmīte bijusi saistīta ar dzīvi laukos – lopiem un dārzu, un ciešā saiknē ar dabu. Mamma strādājusi par lopkopēju, arī meitenei darbs ar lopiem gājis pie sirds – izvēlējusies apgūt zootehniķes specialitāti. Taču profesijā strādājusi pavisam neilgi, jo izveidojusi ģimeni, bija jāaudzina bērni – trīs meitas.

Sarmīte atceras 90. gadus, kad arī meitas jau kopš mazotnes piedalījušās lauku mājas darbos, lai gādātu ģimenei iztikšanu – ar lopiem, ar dārzeņu lauku. Tad pienācis laiks, kad vēlējusies kaut ko mainīt. Nozīmīga personības attīstībā un spējā uzdrīkstēties iecavniecei bijusi iesaistīšanās tolaik nesen izveidotā sieviešu kluba «Liepas» aktivitātēs. Tur, pateicoties Agitai Haukai un Eleonorai Maisakai, tika organizēti kursi par biznesa sākšanu un to, kā būt līderei. Sākt savu biznesu gan neesot bijis viņas mērķis, bet, lai kaut ko mainītu, bija nepieciešams kāds pamudinājums. Sarmīte tolaik bijusi klusa, kautrīga un sevī noslēgta, vienmēr nopietna. Kursu treniņos iemācījusies vairāk runāt publikas priekšā, un tas bijis kā atspēriena punkts. Tur arī iepazinusies ar vairākām jaukām sievietēm, veidojies jauns paziņu loks, kas dzīvei sniedzis citu pagriezienu.

Pēc tam radusies iespēja veikt sezonas strādnieces pienākumus kokaudzētavā «Skujenieki», kur guvusi pieredzi gan koku, gan košumkrūmu kopšanā – ravējusi, stādījusi, piķējusi. Savukārt cita iepazīšanās kursos palīdzēja atrast darbu ziemas sezonā – Sarmīte kafejnīcā apkalpojusi klientus. Tur uztrenējusies smaidīt, jo bijusi prasība: «Vienmēr smaidi, rādi zobus!» Pamēģināts arī pārdevējas darbs veikalā. Kad «Skujeniekos» meklēts dārznieks pastāvīgam darbam, Sarmīte neuzdrošinājās pieteikties, jo bijusi bez atbilstīgas izglītības. Strādājot kokaudzētavā par sezonas strādnieci, viņas darba tikums bija pamanīts, tāpēc saņēmusi ieteikumu no uzņēmuma vadības pieņemt šo darbu. Tas bija pamudinājums iegūt zināšanas, kas saistītas ar nodarbošanos.

Ciena un allaž vēlas palīdzēt
Trīs gadus mācījusies neklātienē Bulduru dārzkopības tehnikumā, lai apgūtu parka dārznieces specialitāti. Par savu ceļu uz to Sarmīte ir ļoti pateicīga «Skujenieku» tā laika vadītājai Ritai Daš-čiorai, kura iedrošināja, un uzņēmuma īpašniekam Aigaram Veģim, kurš mācības atbalstīja finansiāli. Speciāliste atzīst, ka studiju laikā ieguvusi ļoti daudzpusīgas zināšanas par agronomiju, audzēšanu, vidi, dārzu projektēšanu un apzaļumošanu.

Jau ar speciālistes diplomu kabatā Sarmīte strādājusi par dārznieci bērnudārzā «Cālītis». Gan neilgu laiku, jo toreizējā ilggadējā pašvaldības dārzkopības speciāliste Daina Rudzīte bija pamanījusi viņas darba tikumu, mīlestību uz dabu, augiem un spēju saprasties ar cilvēkiem. D. Rudzīte ieteica Sarmīti kā sava darba turpinātāju.

Dārznieces priekšgājējas atbalsts, sākot gaitas šajā amatā, bijis ļoti nozīmīgs. Palīdzējusi gan ar padomu, gan praktiski.

Parka kopšanā, pilsētvides apzaļumošanā un uzturēšanā darbs ir visai apjomīgs, tāpēc bez palīgiem neiztikt. S. Avotas vadībā strādā vairāki cilvēki, kurus viņa atzinīgi novērtē kā atbalstošu komandu. Varot paļauties uz Oksanu, Olitu, Zitu, kuras ravē, stāda, laista, un puišiem Gunti, Aigaru, Edgaru, Normundu, Vladimiru, kuri pļauj, tīra celiņus, rok, griež un dara daudz cita, ko nu darbs ik dienu prasa. Speciāliste kautrīgi spriež, ka viņa gan neesot tāda īsta priekšniece, kas prot stingri uzdot un atprasīt. Pati ir strādājusi dārzniecībā pašus vienkāršākos darbus, tāpēc ļoti ciena strādnieku veikumu un allaž vēlas palīdzēt saviem darbiniekiem.

Īpašas attiecības ar dabu
Vasarā pašvaldība algo skolēnus parka uzturēšanas un vides kopšanas darbos, tad Sarmītes rīcībā ir arī jaunie palīgi. Dārzniece ar sapratni atzīst, ka jauniešiem jādod šāda iespēja. Neattiecinot spriedumu uz visiem, Sarmīte tomēr pauž vispārīgu atziņu, ka bērniem mūsdienās no mazotnes netiek ieaudzināts darba tikums. Tāpēc – ātri apnīk, «ir grūti» utt. Speciāliste ir pārliecināta, ka viņai darba tikumu ieaudzinājusi mamma un vecmāmiņa, un tas palīdz, veicot jebkuru pienākumu. Viņa citē arī sava vectēva vārdus: «Ne no viena darba nav jākaunas, visi ir vienlīdz vajadzīgi.»

Sarmītei ir īpašas attiecības ar augiem un dabu. Viņai ļoti patīk ar savām rokām iestādīt puķes, ar kurām mēdzot pat sarunāties un dot tām vēlējumus: «Nu, manas mīlules, audziet skaistas!» Dārzniece par sevi teic, ka viņai ir «zaļie pirkstiņi», bet vienlaikus atzīst, ka jebkurš darbs, ko cilvēks veic ar mīlestību, dod prieku. Viņa to apstiprina ar vārdiem par dārznieka darbu: «Ja tu dod mīlestību, tad tu saņem mīlestību pretī no cilvēkiem un augiem.» Viņa ar prieku vēro, kā puķes aug, un izbauda rezultātu, kad ziedi ir pilnā plaukumā. Tas gandarī un iedvesmo, tāpat kā krāsas Latvijas dabā un to pastāvīgā mainība gadalaikos. Lai arī cik spilgti iespaidi gūti ārzemēs, pēc tur pavadītām sešām dienām dārzniece jau ilgojas pēc Latvijas ainavas.

Ne mazāk svarīgs speciālistei ir novada cilvēku pozitīvais vērtējums par paveikto skaistas vides veidošanā, arī tas motivē. Taču ne vienmēr izdodas izpatikt visiem, jo cilvēku gaume, vēlmes un attieksme pret dabu un vidi ir tik atšķirīgas. Vienus, piemēram, satrauc, ka nozāģē savu mūžu nodzīvojušus kokus, kas kļuvuši bīstami cilvēkiem un namiem, citiem koki traucē, jo tie piegružo ar lapām. Speciāliste teic, ka no nozāģētajiem ozoliem un ošiem izgatavo materiālu, ko izmanto dažādu vides objektu veidošanā. Citus sanikno melnie krauķi, kuri pieķēzot vidi. Lai saprastu, kurš lielāks ķēzītājs, Sarmīte iesaka – vajadzētu tikai dažas dienas nesavākt to, ko piegružojis cilvēks... Tomēr iecavniece secinājusi, ka iedzīvotāju attieksme pret vidi mainās uz labu – stādījumus arvien mazāk izposta, izbradā un izzog.

Sāpina cilvēku bezatbildība
Dārznieces pārraudzībā ir arī pašvaldības kapsētas, kur jārūpējas par lieko koku izzāģēšanu, celiņu kopšanu un teritorijas appļaušanu, atkritumu savākšanu. Sarmīte atzīst, ka grūti pārliecināt un pieradināt kapu kopējus pie atkritumu dalīšanas. Kapsētās īpaši pārsteidz iedzīvotāju bezatbildīgā attieksme pret dabu. Tur cilvēks izdaiļo un sakopj tuvinieku atdusas vietu, un turpat blakus ir gatavs visu piesārņot. Speciāliste atklāj, ka sāpina cilvēku radītās vides problēmas visos mērogos – gan tepat, gan visā pasaulē. Viņa saka: «Mums jārespektē daba, bet cilvēks joprojām grib visu tikai sev un aizmirst, ka pats ir dabas sastāvdaļa.»

Sarmītei vienmēr galva ir pilna ar idejām. Ziemas laikā viņa daudz strādā ar apzaļumošanas plānošanu, taču nereti pavasarī, ieraugot augus, gribas daudz ko veidot un iekārtot citādi. Viņa atzīst, ka ne visas ieceres izdodas uzreiz īstenot, bet pakāpeniski viss attīstās un arvien var paveikt ko jaunu, lai Iecavas vidi vērstu skaistāku. Speciāliste regulāri dodas pieredzes braucienos – izzina, kā citviet kopj parkus un apzaļumo pilsētas. Dārzniece pastāvīgi attīsta savas zināšanas un pieredzi dažādos kursos un semināros, kas saistīti ar profesiju. Tas ļauj padziļināti apgūt specifiskas zināšanas un dod pieredzi, satiekoties ar citiem dārzniekiem.

VIEDOKLIS

Agita Hauka, Iecavas sieviešu kluba «Liepas» vadītāja:
– Par Sarmīti var teikt tikai tos labākos vārdus – ļoti strādīga, darbīga un nepagurstoša. Viņa ir apbrīnojami mērķtiecīga. Ir priecīga, ja viņai palīdz, bet, ja ne, – gatava iecerēto sasniegt, kaut «zobus sakodusi». Neskatoties uz savu kautrīgo dabu, viņa, kā latvieši mēdz teikt, burtiski «urbj», ja kaut ko vēlas panākt, lai izceltu un darītu labāku dzīvi sabiedrībai. Viņa ir ļoti vispusīga un radoša gan profesionālajā jomā, gan dažādās sabiedriskajās aktivitātēs, jo īpaši – savā dzīves-vietā Zorģu ciemā. Sarmīte prot relaksēties, mainot nodarbes, – patīk deklamēt dzeju un gleznot, savā dvēselē ir māksliniece.

Aina Ezergaile, Zorģu bibliotēkas vadītāja, vietējās radošās kopas pārstāve:
– Ļoti jauka, dāsna, izpalīdzīga un vienmēr radoši izpaužas – tāda ir Sarmīte. Viņa dzird un jūt visu apkārtējo, pamana, ko citi neredz. Allaž pati nojauš, kur var pielikt savu roku un palīdzēt visdažādāko sabiedrisko pasākumu rīkošanā. Viņa ir cilvēks, kas dara, turklāt – kārtīgi un precīzi; izies cauri visam, lai pabeigtu iesākto. Sajūsmina viņas rūpīgi sakoptie puķu stādījumi Iecavā – tik skaisti! Var rožu ziedos redzēt, ka tur ieguldīta cilvēka lielā mīlestība. Viņa pieder pie tiem, kuri prot dot, negaidot neko pretī. Sarmīte ir pastāvīga gleznošanas nodarbību dalībniece, darbos viņai patīk atainot ziedus. Apkārtējos īpaši sajūsmināja viņas zīmētais dadzītis.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dārznieces rezidence

Kategorijas