Ar nozagtas bērnības zīmogu

2019. gada 14. jūnijs 00:00

1941. gada 14. jūnija rīts Kalēju ģimeni pārsteidzis pilsētā.

Pirms sāku pierakstīt Vecumnieku iedzīvotāja Jāņa Kalēja atmiņas par Sibīrijā pavadīto bērnību un atgriešanos Latvijā, brīdi vēroju zēnu fotogrāfijā, kas tapusi neilgi pirms 1941. gada 14. jūnija deportācijām. Cilvēkbērns nostājies uz kājām, lai droši spertu pirmos soļus. Līdzās ir mīloši vecāki Veronika un Andrejs Kalēji, un Jānis ar sirsnības pilnu skatienu var paļāvīgi raudzīties pasaulē. Šodien mēs zinām, kā vienā jūnija rītā šī pasaule pārvērtās...

Kalēji dzīvojuši Bārbelē
Jāni un Gaidu Kalējus sastopam viņu mājas pagalmā Vecumniekos, lai iztaujātu, ko Jānis atceras no 40. – 50. gadiem un par ko būtu ar mieru pastāstīt «Bauskas Dzīves» lasītājiem. Vāzē uz kafijas galdiņa tvan pojenes. Jānis ir smaidīgs un mierīgi laipns. Ap māju skaists, iekopts dārzs. Šķiet, saimnieki to mīl, jo saruna vispirms ievirzās par dārzu. «Rau, sakura pavasarī tik skaisti uzzied, bēda tikai, ja agros pumpurus noēd sarkankrūtīšu bars, kā tas reizēm notiek,» saka Jānis, «bet pojenes mums no slavena kolekcionāra.»

Bārbeles bibliotēkas vadītāja un pagasta vēstures pētniece Brigita Krauze pastāstīja par Jāņa vecāku darbošanos un veikumu Bārbelē. B. Krauzei bijusi iespēja padomju gados Veroniku Kalēju tuvāk iepazīt. No 1923. līdz 1940. gadam Andrejs Kalējs bijis Bārbeles pagasta sekretārs un arī Veronika, viņa sieva, strādājusi pagastmājā, tagadējos «Zemitānos», kur ģimene dzīvojusi. A. Kalējs bijis vietējās lauksaimnieku biedrības «Tīrums» priekšsēdētājs, ieņēmis vairākus amatus dažādās pagasta organizācijās. «Tīrums» bijusi turīgākā, un pēc Andreja Kalēja iniciatīvas 1926. gadā Bārbelē uzcelts biedrību nams, tagadējais tautas nams. Pēc viņa ierosinājuma uzbūvēta arī doktorāta māja. Jāņa mamma Veronika Kalēja bijusi aizsardze, aktīva sabiedriskās dzīves organizētāja un rosinātāja, bet Jāņa vecaimammai piederējusi vidēji liela saimniecība «Kalnenieki» Vecsaules pagastā. Andrejam Kalējam arī Vecsaulē bijušas jau izpirktas mājas «Lejas». Tikai saimnieki tajās nepaguva iedzīvoties.

Brālis vienmēr aizstāvēja
1940. gadā tēvs pārcelts darbā uz Bausku, tur iekārtojusies arī Veronika, bet astoņus gadus vecajam Zigurdam klāt skolas gaitas. 1941. gada 14. jūnija rīts ģimeni pārsteidzis pilsētā. Apcietināti un vesti uz Iecavu, taču stacijā pie lopu vagoniem pārskaitīti un secināts, ka no Kalēju ģimenes visi nav atvesti. Tad čekisti norīkojuši Bārbeles šķūtniekus, lai meklē rokā ceturto. Grūti iedomāties, kas notika «Kalnenieku» pagalmā, kad vecaimammai mazais puisēns bija jāatdod... Kalējiem mokošā un pazemojošā ceļa galapunkts bija Krasnojarskas apgabala Ačinskas rajona Timošinas sādža. Tēvu Andreju sieva un vecākais dēls pēdējoreiz redzējuši Iecavā. Jānis Kalējs vēlāk sarunā atklāja, ka pēc atgriešanās Latvijā mamma ļoti maz ko bērniem gribējusi stāstīt par tolaik pārdzīvoto.

«Timošinas sādža atradās tuvu taigai, ar lauksaimniecību tur nenodarbojās. Vairāk smaguma tika vecākajam brālim Zigurdam. Viņam 11 gadu vecumā vajadzēja taigas malā zirgu aploku no vilkiem sargāt. Tas bija šaušalīgs darbs, tomēr diezgan bieži tikām pie gaļas,» atceras Jānis, «man bija vieglāk, jo mani vienmēr aizstāvēja Zigurds.» Tie bērni, kuri garo ceļu un pusbadu izturēja, Sibīrijā pārslimoja vai visas bērnu infekcijas slimības. Arī Jānis. Pat visnejaukākajos apstākļos bērni tomēr atrod jautras nodarbes. «Bija taču aizraujoši kristāltīrajā upē šaudīt zivis, un kas par zivīm! Vai makšķerēt no ciedrām riekstus... Tās ir manas spilgtākās pirmās atmiņas no Sibīrijas,» saka Jānis. Mamma strādājusi par uzskaitvedi, jo labi zinājusi krievu valodu, pratusi šūt un sādžā bijusi lielā cieņā.

Novēršas pat savējie
Kad beidzās karš, dzīve nedaudz mainījās, taču izsalkuma sajūta nekad nepameta. Iemācījušies ēst balandu zupu, kam reizēm pielēja pienu. 1947. gadā ar Maskavas rīkojumu sāka organizēt to bērnu atgriešanos, kuri bija bērnunamos. Jānis atceras, ka ziņa nonākusi arī līdz Timošinai. Mamma ar abiem puikām devās ceļā kājām uz 50 kilometru attālo Ačin-sku. Vilcienā būtu iespējams iekļūt tikai paslepšus. Stacijā tas pienācis pārpildīts un... neapstājās, bet, samazinot gaitu, turpināja ripot. Brālis nezaudēja drosmi, ielauzās ejošā vilciena vagonā, bet Jāni mamma stūmusi pa logu, un Zigurds viņu ievilcis sev līdzi. Kamēr vien varēja savējiem māt ar roku, kliedzienu un sasaukšanās troksnis bijis neaprakstāms.

Latviju Jānis pa īstam ieraudzīja deviņu gadu vecumā. Patiesībā abi brāļi izbēga no Sibīrijas, un pastāvēja liela varbūtība, ka viņus var uzmeklēt un nosūtīt atpakaļ. Bailes un šausmas puiši pārdzīvoja 1949. gadā. Zigurds, Vecumniekos uzzinājis, ka notiek jaunas izvešanas, naktī ar neapsedlotu zirgu pa mežu traucies uz Jaunsauli, lai redzētu, kas notiek ar brāli. Abiem laimējies...

Tas bija laiks, kas daudzus pret viņu pašu gribu pārvērta līdz nepazīšanai. No bijušajiem izsūtītajiem dažkārt novērsās pat savējie. Jānis atceras, ka vecāmamma bija ļoti pārvērtusies un diemžēl neuzņēma viņu savās mājās. Bet atradās labi cilvēki, kas pieņēma abus zēnus. Sākumā tā bija Tadenaku ģimene. Vēlāk arī citi palīdzēja ar skološanos. Pabeidzis Jaunsaules pamatskolu, Jānis turpināja mācības Skaistkalnes vidusskolā.

Viņš stāsta: «Pamatskolā vislabāk gāja krievu valodā un matemātikā, bet latviešu valodā gan bija vasaras darbi. Pienāca izlaiduma diena Skaistkalnē. Nezināju, ka no Sibīrijas atgriezusies mana māte... Jauniešu pulkā pēc desmit neredzēšanās gadiem viņa mani nepazina un lūdza, lai parādot, kurš ir Jānis Kalējs...»

Aizrauj šaha spēle
Saulaines lauksaimniecības tehnikumā Jānis ieguva agronoma izglītību un sāka strādāt meliorācijā. Atšķirīgs bija brāļa gājums. Zigurds pieteicies un iekļuvis virsnieku skolā Petrozavodskā. No otrreizējas izsūtīšanas paglābusi labā reputācija un sasniegumi sportā. Pēc atgriešanās civilajā dzīvē bijis augstā amatā Latvijas Patērētāju savienībā un bijis atbildīgais par Maskavas viesu uzņemšanu restorānā «Sēnīte». Zigurds ģimenei neko neesot stāstījis par sastaptajiem cilvēkiem, tikai skarbi noteicis: «Nejautājiet man neko!» Daudzus gadus vēlāk atzinies, ka izdevies uzzināt, kā organizētas izvešanas un kā spriedumus parakstījušas «troikas», kuru sastāvā bijis arī Vecsaules mācītājs... Brālis nomiris 72 gadu vecumā pēkšņi, ar infarktu.

Kopš skolas gadiem Jānis aizrāvies ar šaha spēli, bet visvairāk ar dambreti. Sporta meistara normu izpildījis vienlaikus ar tehnikuma beigšanu un iekļuvis PSRS dambretes sacensību finālā, kur izcīnījis PSRS sporta meistara titulu.

Vēlāk, kad 70. gadu sākumā Vecumnieku pārvietojamā mehanizētajā kolonnā (PMK) iecelts par iecirkņa priekšnieku, sportu nācies atlikt malā. Vecumniekos bijusi aktīva sabiedriskā dzīve, tur iepazinies ar darbīgo Gaidu. Abiem jau bijuši atsevišķi dzīvokļi, un varēja pieņemt tuvumā arī Jāņa mammu. Vēlāk uzbūvēta māja – bez kredītiem, tikai strādāts un godīgi pelnīts. Ar mīlestību uzaudzināti divi Gaidas bērni. Abiem tā bijusi otrā laulība, kopdzīve veidojusies saskanīga. Pensijā Jānis devās 90. gadu vidū. Viņš joprojām piedalās veterānu sacensībās gan šahā, gan dambretē.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar nozagtas bērnības zīmogu

Kategorijas