Parastā latvieša stāsts

2019. gada 14. jūnijs 00:00

1941. gada 14. jūnijā no Aizputes apriņķa Kalvenes pagasta Kalvenes skolas izsūtīti Alberts Klabis, Kalvenes pamatskolas pārzinis, aizsargu rotas komandieris, sieva Lūcija, dēls Jānis (dzim. 1940. gadā). Sieva un dēls nometināti Krasnojarskas novada Manas rajonā. Atbrīvoti 1946. gada jūlijā. Alberts Klabis miris Kirovas apgabala Vjatlagā 1942. gada decembrī.

Jānis Klabis darba mūža lielāko daļu aizvadījis Bauskā, pazīstams sporta entuziasts.

2015. gadā novada sporta sarīkojumā sumināts kā sporta laureāts-jubilārs.
Kā noprotams, par izsūtījuma gadiem Sibīrijā tolaik mazulim Jānim Klabim nekādu sevišķu atmiņu nevar būt, bet neaizmirstams ir cits notikums pirms 60 gadiem Kazahstānā (arī daudzu latviešu nometinājuma vieta), kā tika vākta raža Hruščova jaunapgūtajās zemēs.

Pagājuši 60 gadi, kopš manas došanās uz «ceļinu» – jaunapgūtajām jeb neskartajām zemēm Kazahstānā, lai novāktu milzīgo ražu un nopelnītu «lielo rubli».

Ņikita Hruščovs bija liels reformators, izdomāja neskartajās zemēs sēt un vākt neredzētas graudaugu ražas. Zeme nostāvējusies deva tādu ražu, «lai kapitālisti saturas, pēc divdesmit gadiem mūsu jaunatne dzīvos komunismā». Tā tika rakstīts visās avīzēs. Pat «Sports» šos vārdus lika pirmajās slejās. Jā, bija jautri, un cerība dzīvot labāk mums tiešām bija...

Ceļš nezināmajā
1958. gada jūlijā pie manis Olainē ieradās divi paralēlās klases džeki. Viņi pateica īsi un skaidri: «Janka, braucam uz «ceļinu»! Tu esi komjaunietis, atļauju dabūsi. Paskaidrojumi nebija vajadzīgi. Saposos, taksī iekšā, un projām uz Rīgu. Māte nepretojās, saprata, ka tas būtu veltīgi. Atļauju ieguvu, un otrā dienā devāmies ceļā. Vilciens pārpildīts ar tādiem pašiem komjauniešiem kā mēs. Braucām lopu vagonos, puiši gulēja vienā malā, meitenes – otrā. Sēdējām pie vaļējām durvīm, dziedājām jautras ziņģes un sitām kārtis. Apstājāmies pie lielākām ūdenskrātuvēm, lai atsvaidzinātos, jo laiks bija ļoti karsts. Lielās pilsētās stāvējām vairākas stundas, lai nedaudz sakoptos un paēstu pusdienas. Baroja ļoti labi. Gorkijā stāvējām četras stundas. Zēni gāja dzert alu, es meklēju parku, kur varētu spēlēt pingpongu, ar ko pēdējos gados biju aizrāvies. Atradu milzīgu parku, kur stāvēja vairāki galdi no betona. Visur rindas, spēle notika uz naudu. Sagaidīju savu rindu. Ārā nebiju radis spēlēt, zaudēju.

Iebraucām Urālos. Vilciens locījās garš, vagonus nepaspēju pat saskaitīt. Kad iebraucām Kazahstānā, jau manījām lielos plašumus. Kovčetovā mūs sadalīja pa mašīnām. Bijām vairāk nekā 20 vīriešu. Vecākais bija «biedrs». Viņš dūšīgi komandēja, lika atklāti manīt, kas viņš te būs. Pie darba viņu gan neredzēja. Būšot mūsu interešu pārstāvis. Staigāja sārtiem vaigiem un sasmaržojies. Grupā bijām četri, kas draudzējāmies arī vēlāk.

Katrs ņem savu tiesu
Jūlijs bija tukšais mēnesis, jo labība vēl gatavojās. Kazahi jāja ar zirdziņiem, bija noģērbušies, lai mazāk justu karstos vējus, kas plosījās stepē. Draugi atpūtās pie kalnu upes, gāja uz ballēm pie baltkrievu studentiem, dzēra vīnu. Viņiem mēnesis pagāja kā sanatorijā. Es pieteicos piegādāt mūsu pavārēm žagarus. Man iedeva divus milzīgus buļļus, kuri klausīja pēc teiciena «cob-cobē». Pēc mēneša biju sovhozam parādā 60 rubļu par ēšanu. To atskaitīja graudos.

Darbs sākās pēkšņi. Puiši tika sadalīti pa kombainiem darbā pie salmiem. Putekļi un karstums! Mani aizsūtīja uz «toku» – klonu, kur sievietes mīcījās pa milzīgām graudu kaudzēm. Skats satraucoši skaists. Desmitiem 30 metru augstu kaudžu. Viss dun un rūc. Es biju nolikts pie maisu siešanas. Nostrādāju tikai vienu dienu. Mani ievēroja uzskaitvede. Teica, lai nākamajā rītā atnāku agrāk. Stāvēja graudu vedamā smagā mašīna «ZIS». Šoferis aicināja sēdēt blakus. Braucām pie kombaina pēc graudiem. Kabīnē aizmugurē stāvēja Staļina bilde un liels tutenis. Kad braucām atpakaļ no kombaina, šoferis strauji pagriezās. Ceļi visur noblietēti kā šoseja. Braucām kādus 30 kilometrus. Jautāju – uz kurieni. Viņš atteica – dziedi savas dziesmas! – likdams manīt, ka jāklusē. Tā arī darīju. Iebraucām mājā viensētā. Lika attaisīt bortus, lai krava birtu norādītajā vietā. Braucām atkal pie kombaina. Tā kursējām vairākas reizes. Uz «toku» vienu kravu aizvedām ap plkst. 10, pāris kravu – pēcpusdienā. Tā katru dienu divarpus mēnešu. Pirmajā vakarā šoferis uzaicināja pie sevis. Galds pilns ar ēdamo, viena «čačas» pudele. Es nedzēru, bet paprasīju pudeli draugam. Viņš iedeva trīs rubļus, ļāva arī paņemt stipro pudeli un pats aizveda uz nometni. Nākamā rītā viss sākās no gala...

Visa peļņa – kazai
Ražas novākšanas laikā veikalos alkoholisko dzērienu nebija, nebija pat odekolona. Manējie aizrāvās ar dzeršanu. Tika izlietots viss, kur drusku ir spirts, pat zobu pasta. Ražas vākšana ieilga, uznāca sniegs, kombaini strādāja dienu un nakti, vācot ražu no vāliem, kas gulēja sausi ar sniegu. Oktobra vidū braucām mājās. Šoreiz mūs kā darba varoņus veda kupejās. Rīgā sagaidīja ar puķēm un uzrunām. Pacilāti un svinīgi. Viens jaunības cēliens beidzās ar pateicības diplomu un balvu. Naudu nemaksāja, to pēc trim gadiem kompensēja ar 20 maisiem graudu. Ar tiem māte 25 gadus baroja savu kaziņu, kas uzlaboja viņas, skolotājas, veselību.

Izvēle jebkurā situācijā ir kā koks ar diviem galiem. Neskarto zemju apsaimniekotāju vidū bija arī represētie ukraiņi. Viņi tur bija labi iedzīvojušies un atpakaļ negrasījās braukt. Es izvēlējos pareizo ceļu. Sveiks un vesels redzēju savu mīļo Latviju. Atkalredzēšanās prieks atmiņā dzīvs pat pēc 60 gadiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Parastā latvieša stāsts

Kategorijas