Baznīcu nakts pamatideja – atvērt durvis un sirsnībā uzņemt ikvienu

2019. gada 11. jūnijs 00:00

519

Baznīcu nakts pamatideja – atvērt durvis un sirsnībā uzņemt ikvienu

Vecumnieku dievnamā «cepina» mācītājus

Vecumnieku novadā trīs lūgšanu namos – Skaistkalnes Romas katoļu baznīcā un luterāņu dievnamos Vallē un Vecumniekos – piektdien, 7. jūnijā, norisinājās Baznīcu nakts.

Kristīgās kultūras notikuma šīgada vienojošā tēma – draudzība, tāpēc ikviens tika aicināts sastapties ar «dievišķo draudzību, ko cilvēkam dāvā Dieva mīlestība un klātbūtne», pavadīt laiku garīgā apcerē, baudīt muzikālus priekšnesumus, iesaistīties sarunās, vienoties kopīgā lūgšanā un dvēseles izgaismošanā.

Draugs – Jēzus Kristus
«Bauskas Dzīve» apmeklēja Baznīcu nakti Vecumniekos un pārliecinājās, ka interesentu atsaucība bija pavisam neliela. Tikai daži ar evaņģēliski luterisko draudzi nesaistīti ļaudis bija uzdrošinājušies vērt dievnama durvis.

Mācītājs Roberts Otomers, atklājot rūpīgi gatavoto sarīkojumu, aicināja kopīgi piedzīvot daudz skaista un piebilda, ka Vecumnieku baznīca jau trešo gadu iesaistās neparastajā akcijā. Tā kā šī sarīkojuma caurviju tēma ir draudzība, viņš klātesošajiem pastāstīja par savu īpašo draugu, kurš dzīvē daudz devis un dāvinājis. «Viņš ir labs mācītājs un skolotājs, prot uzklausīt, dot padomu, vienmēr dzīvespriecīgs un sasniedzams, nekad nav pievīlis, uz viņu var paļauties, uzticēt visas raizes. Viņš ir ietekmējis domas un mainījis tās, nesis uz savām rokām,» – tā savu draugu – Jēzu Kristu – raksturoja R. Otomers.

Nedalīt cilvēkus apcirkņos
Pārdomās par draudzību dalījās sabiedriski aktīvā Vecumnieku iedzīvotāja, pensionētā skolotāja un bijusī pagasta muzeja vadītāja Aloida Baķe. Lai gan viņa pēc kristības ir katoliete, ar luterāņu diev-namu saistās daudz jauku atmiņu. «Kad pēc 1990. gada 4. maija Latvijā no Amerikas Savienotajām Valstīm atgriezās pasaules platleņķa skatījuma cilvēks, profesors Visvaldis Varnesis Klīve, kura mājas bija Umpārtes pusē, Klīvos, apmeklēju dievkalpojumu, kurā filozofs un teologs dalījās savās pārdomās. Klausījos, un man bira asaras, jo viņš runāja tādā Dieva spēkā, ka tīrījās dvēsele. Vēlāk, kad viņš te vadīja draudzi (no 1992. līdz 2000. gadam – aut.), nācu uz dievkalpojumiem un pierakstīju viņa atziņas, jo tolaik mācīju vidusskolēniem filozofiju. Viņš domāja nedzirdēti, un tas bija brīnišķīgs mācību materiāls,» atklāja A. Baķe.

Interesants bija arī stāsts par to, kā viņa, katoliete, iesaistījusies ansamblītī un kopā ar luterāņu draudzes pārstāvēm Ditu Startu un Dainuvīti Ābeli braukušas sveikt seniorus Ziemassvētkos. Vēlāk bariņam piepulcējušies arī viņu dēli. Ansamblis pastāvējis piecus gadus, nelielais kolektīvs pat dziedājis ceremonijā Rīgas pilī, kad V. V. Klīvem pasniedza Triju Zvaigžņu ordeni, jo viņš tā bija vēlējies.

«Klīve mācīja, ka Dievs nedala cilvēkus apcirkņos jeb konfesijās, jo visi ir viena Dieva bērni. Viņš atvēra mūs ekumenismam, un mēs viņam ticējām,» uzsver A. Baķe. «Vecumniekos kopš Atmodas laika nekad nav bijušas problēmas starp katoļu un luterāņu draudzēm, esam gājuši Krusta ceļā, darījuši daudz kopīga, tāpēc – paldies par draudzību vārda patiesākajā nozīmē.»

Atbildes uz tiešiem un neērtiem jautājumiem
Interesanta bija programmas daļa, kas nodēvēta par «mācītāju cepināšanu», kad uz vienkāršiem, tiešiem un arī neērtiem jautājumiem atbildēja katoļu priesteris Andrejs Mediņš un luterāņu mācītājs Roberts Otomers.

Aicināts izstāstīt savu dzīvi vienā minūtē, R. Otomers, kuram maijā palika 35 gadi, atbildēja, ka pusi dzīves baudījis kā neticīgs, bet jau 18 gadu – kā ticīgs cilvēks. Dzīvi izmainījušas kristīgās nometnes. «Pirmajā iepazinos ar Dievu, otrajā – ar savu sievu,» sacīja mācītājs. Savukārt tēvs Andrejs pauda: «Esmu neprātīgs, esmu pārstājis baidīties, gremdējos labestībā, manā dzīvē ir daudz cilvēkmīlestības. Man patīk sapņot un sapņus piepildīt.»

Mācītājs un priesteris atklāja savu mīļāko Bībeles stāstu, smieklīgāko lietu, ko izdarījuši, lielākās blēņas bērnībā; dalījās pārdomās par bailēm, cilvēkmīlestību, ģimeni un vērtībām, par to, kā meklēt atbildes uz savām lūgšanām.

A. Mediņam, kurš daudzina tēva lomu ģimenē, tika vaicāts, kā viņš var spriest par šiem jautājumiem, ja pašam nav bērnu. «Galvenais nav taisīt, bet izaudzināt bērnus,» kā allaž, tiešs bija priesteris. «Man ir ģimenes pieredze, esmu audzis astoņu bērnu ģimenē, un mums bija fantastisks tēvs.»

R. Otomeram bija jāatbild uz jautājumu, kāpēc baznīca ir tukša un kā iedvesmot cilvēkus pievērsties ticībai. «Es nerunāju cilvēkiem pa spalvai, negribu būt liekulis, mēģinu būt patiess. Ja tāds nebūtu, iespējams, piepulcinātu vairāk cilvēku, taču tad es nebūtu labs Dieva kalps,» viņš sacīja. Savukārt A. Mediņam bija jāatklāj, kā viņam izdodas aizraut sev līdzi tik lielu sekotāju pulku, arī sabiedrībā populārus cilvēkus. «Es nezinu, kāpēc viņi skrien pakaļ,» jokoja priesteris un tad aizdomājās: «Cilvēkiem patīk īstas lietas, dzīvi cilvēki. Esmu dzirdējis par sevi «klaču», ka «ar Mediņu ir vērts parunāt, jo viņš ir īsts cilvēks, īsts priesteris».»

Kas dzīvē ir vissvarīgākais? «Miers, nebaidīties no sevis, nebaidīties no vientulības, būt Dieva tuvumā» – tā uzskata A. Mediņš. Savukārt R. Otomers domā, ka tas ir prieks: «Ja prieks ir īsts, tas ir lipīgs.»

Izdzītu visus no Rīgas
Mācītājam un priesterim bija jāpaskaidro, kā viņi izprot Dieva mīlestību un no kurienes nāk ticība. «Tas nav bla-bla-bla, tā ir pilnīga sevis došana visādos veidos. Lielākā daļa dievnamā nejūtas gaidīti, nesajūt to, ka te viņus mīl, un mans darba uzdevums ir radīt šo cieņu, uzturošo dzīvību, izsargāties no rutīnas, lai vienmēr būtu durvis vaļā, tīrs ūdens, ar ko veldzēties, un maizes šķēle, ar ko stiprināties,» runājot līdzībās, sacīja A. Mediņš. «Ja man nebūtu ticības uz Dievu, es būtu štruntīgs tēvs, slikts vīrs. Dieva mīlestība palīdz sakārtot attiecības,» uzsvēra R. Otomers.

Publika saviļņojās, kad izskanēja jautājums, ko Dieva kalpi pasāktu, ja būtu iespēja kļūt par Valsts prezidentu. «Pirmais – izdzītu visus no Rīgas ārā, atgrieztu latviešiem darba tikumu, mīlestību pret zemi. Otrais – mācītu tautai pieticību,» atklāja A. Mediņš. Savukārt R. Otomers uzskata, ka viņa galvenās rūpes būtu par Latvijas ģimenēm.

A. Mediņam bija jāapcer, ko vajadzētu izdarīt šodien, ja rīt būtu pasaules gals. Viņa pārliecība ir šāda: «Izlīgt, izlīgt, izlīgt. Piedot un lūgt piedošanu.»

Muzikālie priekšnesumi un kāpiens tornī
Ar brīnišķīgiem muzikāliem priekšnesumiem iepriecināja draudzes locekļi, arī mācītāja Roberta Otomera ģimene. Šo programmas daļu noslēdza Ivetas Lavrinovičas un viņas meitas Katrīnas sagatavotais skanīgais sveiciens. I. Lavrinoviča pateicās Dievam par mīlestību, pacietību un spēku: «Paldies, ka esi klāt brīžos, kad pakrītam, kad grūti pieņemt lēmumus. Tu dod spēku un palīdzi atvērt sirdis.»

Koncertu sniedza Bauskas kultūras centra jauktais vokālais ansamblis «Adoramus» (vadītāja Diāna Siliņa) un instrumentāli vokālā mūzikas grupa «Lux sonus» (Anita Brīdaka). Omulīgu noskaņu radīja sarūpētais tējas galds, bet piedzīvojumu – iespēja uzkāpt baznīcas tornī.

Draudzes loceklis Alvis Vītols, kurš septiņus gadus bijis kapu pārzinis, atzinīgi novērtēja «Adoramus» daudzveidīgo un plašo programmu, kvalitatīvo un niansēto izpildījumu, taču piebilda, ka lūgšanu namā cilvēku gan varēja būt vairāk. Vietējā iedzīvotāja Biruta Enkure ar prieku klausījusies, kā abi mācītāji atbild uz jautājumiem, jo īpaši viņu uzrunājis tēva Andreja sacītais.

Bērnu klātbūtne Bauskas katoļu dievnamu piepilda ar prieku, sirsnību un siltumu

Tikai daži gadi bija vajadzīgi, lai Baznīcu nakts Bauskas katoļu dievnamā attaisnotu ierosmes pamatideju. Tā ir pavisam vienkārša – atvērt durvis un sirsnībā uzņemt ikvienu.

Siltais piektdienas vakars katoļu baznīcā un skaistajā dārzā, kas ir īsta vecpilsētas pērle, atstāja ļoti patīkamu pēcgaršu.

Maina kopējo noskaņu
Visvairāk gribas ticēt, ka cilvēkiem, kuri šajā dievnamā ienāca pirmo reizi, mainīsies priekšstats par baznīcu kā nepieejamu, saltu institūciju, kas nemīl svešos.

Baznīcu naktī Bauskas katoļu draudzē galvenokārt pulcējās ģimenes ar dažāda vecuma bērniem. Tie bija Māras Filipovičas vokālās studijas «Miljons» dalībnieki, viņu skolasbiedri un vecāki. Studijai pat nav vajadzīga īpaša reklāma, jo daudzi baušķenieki ir apmeklējuši koncertus un zina, cik pārdomātas, emocionāli izjustas programmas Māra allaž iestudē. Jau trešo reizi studija sadarbojas ar Bauskas katoļu draudzi. Baznīcu nakts koncertā šķita apbrīnojami, kā bērnu klātbūtne maina kopējo noskaņu, dievnamu piepildot ar prieku, sirsnību un siltumu.

Uzstājās arī Rundāles novada mūzikas un mākslas skolas pedagoģes Inese Lavrinoviča un Irēna Saltā, kura ir arī Pilsrundāles vidusskolas mūzikas skolotāja. Inese dziedāja solo. Viņa stāsta: «Monsinjors Jānis Zviedrāns lūdza, lai programmā būtu arī laicīgā mūzika. Viņam ļoti patīk latviešu komponistu senās dziesmas, kas savulaik bija tenora Jāņa Zābera repertuārā. Mums bija prieks viņa vēlmi īstenot.»

Dziļa satura programma
Arī studijas «Miljons» dalībnieku programma bija daudzpusīga. Bērni un jaunieši izpildīja dziesmas latviešu, krievu, angļu un latīņu valodā. Koncertā piedalījās brunaviešu Straģu ģimenes trejmeitiņas – Luīze, Agate un Elīza. Ārkārtīgi saviļņojošs bija Luīzes izpildītais Maikla Džeksona hits «Zemes dziesma». Meitene pastāstīja par savu dziesmas izjūtu: «Es ļoti vēlos, lai cilvēki būtu saudzīgāki pret mūsu planētu – zemi, augiem, dzīvajām radībām. Manuprāt, šī dziesma ir aicinājums būt cilvēcīgiem.»

Brīnišķīgs bija mazās meitenes Sofijas Annas Strazdiņas priekšnesums. Viņa spēlēja bērnu ģitāru un izpildīja dziesmu angļu valodā. Studijas ilggadējā dalībniece Madara Pole, kuras izkopto, dziļo balss tembru ikviens spēj novērtēt, klausītājus aizkustināja ar iemīļoto, populāro «Balto dziesmu».

Noslēgumā uzstājās divi jauni reperi – Nakts un Ervīns. Tā bija pirmā reize, kad katoļu dievnamā skanēja šāda stila mūzika, taču monsinjors Jānis Zviedrāns ir atvērts jaunām idejām un prot tās novērtēt.

Mazmeitai patīk viss
Pulksten 21 koncertā iestājās pauze, jo šajā stundā visos Latvijas dievnamos, kas iesaistījās Baznīcu naktī, cilvēki sadevās rokās un skaitīja tēvreizi. Pēc tam visi kopīgi nodziedāja Latvijas himnu.

Septiņus gadus vecā rīdziniece Aleksa, kura Bauskā pavada brīvlaiku pie vecmāmiņas Ingas, himnu dziedāja ar tādu pārliecību un degsmi, ko pavisam reti gadās novērot pieaugušu cilvēku auditorijā. Vēlāk Aleksa līksmi pavēstīja, ka bērnu koncerts ļoti paticis, un atklāja, ka pati dejojot baleta studijā.

Meitenes omīte Inga atzīst: «Bauskas katoļu draudzes rīkoto Baznīcu nakti apmeklēju ne jau pirmo reizi. Šoreiz ar divkāršu prieku, jo mazmeitai viss šķita interesanti, viņa ne mirkli negarlaikojās. Esmu luterāne, bet mūsu Bauskas dievnams šajā vakarā ir slēgts, toties lieliskais Diānas Siliņas ansamblis «Adoramus» muzicē Vecumnieku baznīcā. Skumji, protams. Pagājusī nedēļa Aleksai un man bija intensīvs ļoti labu kultūras pasākumu apmeklēšanas laiks. Ceturtdien Bauskas kultūras centrā vērojām Bauskas mūzikas un mākslas skolas labāko audzēkņu godināšanas sarīkojumu un noklausījāmies perkusionistu grupas «Perpetuum Ritmico» izcilu koncertu. Sestdien bijām adītāju pasākumā Bauskas muzejā un paspējām noklausīties arī jauno diriģentu vadīto pūtēju orķestru koncertu.»

Baznīcas dārzā bērniem bija arī citi vilinājumi – lielais, draudzīgais monsinjora suns, kaķi un pīles. Šogad tās nopirktas, lai pasaudzētu dārzu no gliemežiem.

Stāsta par lūgšanu vairogu
Pusaudze Anastasija Baznīcu naktī bija kopā ar mammu, citiem ģimenes locekļiem un draudzeni. Meitene atklāj: «Mūsu ģimenē valda reliģiju līdzsvars. Katru gadu Lieldienās kopā ar tēti apmeklēju liturģiju Bauskas pareizticīgo baznīcā, bet svētdienās bieži vien ar mammu ejam uz Svēto misi katoļu baznīcā. Baznīcu nakts programma bija ļoti jauka. Sevišķi labi bija, ka ikviens pēc brīvas izvēles varēja vai nu pievienoties lūgšanām dievnamā, vai pavadīt laiku dārzā. Jau vēlā novakarē mēs nolēmām piedalīties kopīgā Rožukroņa lūgšanā.»

Draudzes locekle Aiga Ludviga iepazīstināja ar daudziem vēl nezināmo Tautas rožukroņa nemitīgo lūgšanu, kas turpinās 25 gadus. Aiga skaidro: «Tā nav lūgšana par cilvēku individuālām vajadzībām, bet par savu valsti Latviju. Katrā draudzē, kas ir nemitīgajai lūgšanai pievienojusies, izstrādāts noteikts grafiks. Cilvēki visā Latvijā brīvprātīgi piesakās lūgt vienu stundu diennaktī, arī naktīs. Sistēma tiek nevainojami koordinēta. Varbūt kādreiz mūsu pēcnācējiem izdosies noskaidrot, no kādiem riskiem un nelaimēm valsti izdevies pasargāt sargājošā lūgšanu vairoga dēļ.»

Daudzi Baznīcu nakts apmeklētāji pateicās monsinjoram Jānim Zviedrānam par jauneklīgo, elastīgo domāšanu, humora izjūtu un draudzīgumu. Protams, pateicība arī pasākuma neredzamajiem gariņiem – draudzes loceklēm Aijai Ušerovskai, Anitai Bužeriņai, Aigai Ludvigai, cienasta gatavotājai Daigai Druseikai, monsinjora saimniecības prasmīgajai vadītajai Dacei un citiem brīvprātīgā darba veicējiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Baznīcu nakts pamatideja – atvērt durvis un sirsnībā uzņemt ikvienu

Kategorijas