Kaujas par Bausku 1919. gada pavasarī

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2019. gada 31. maijs 00:00

175

Lielinieku «sarkano teroru» pilsētā nomaina vācu «baltais terors».

Turpinājums 23. aprīļa publikācijai «Divarpus mēneši Bauskā lielinieku varā».

Ritinot tālāk stāstu par varas maiņām un citām politiskajām peripetijām Bauskā pirms 100 gadiem, šoreiz vēstījums par lielinieku padzīšanu un Latvijas Republikas pamatu stiprināšanu.

Sarkanās armijas ugunspozīcijas
1919. gada marta pirmajās dienās no Ventas upes līnijas sākās pretlieliniecisko spēku uzbrukums, lai visu Latviju atbrīvotu no lielinieku režīma. Ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadīto apvienoto vācu un latviešu spēku pirmais lielais uzdevums bija sasniegt Lielupes līniju. Atsevišķais latviešu bataljons, kuru komandēja pulkvedis Oskars Kalpaks, bet pēc viņa nāves – Jānis Balodis, sāka uzbrukumu no Skrundas, atbrīvoja Saldu, Jaunpili un nonāca pie Lielupes Kalnciema apvidū.

Savukārt vācu Landesvēra vienības 18. martā ieņēma Jelgavu, bet pa Ziemeļlietuvas teritoriju Bauskai tuvojās vācu armijas kapteiņa Korda fon Brandisa komandētā vienība, kuru dēvēja par fon Brandisa brīvkorpusu. Šī vienība uz mūsu pilsētu virzījās pa Žeimes ceļu un 21. martā ieņēma Bauskas Pilsmuižu (tā atradās pie tagadējās Īslīces ielas). Pieredzējušais komandieris pats veica izlūkošanu un konstatēja, ka Mūsa pilsētas pievārtē nebija pilnībā aizsalusi – gar malām bija ledus, bet vidū pletās vaļēja straume. Savukārt Mūsas tiltu sedza pretējā krastā izvietotās ar ložmetējiem nodrošinātas Sarkanās armijas ugunspozīcijas, bet pilsdrupu tornī atradies lielinieku artilērijas uguns koriģētājs. Tāpēc fon Brandiss deva pavēli saviem artilēristiem šaut pa Bauskas pilsdrupu centrālo torni, bet sarkanarmieši atbildējuši ar tādu lielgabalu pretuguni, kādu vācu komandieris atminējās no savulaik pieredzētā Pirmā pasaules kara laika Rietumu frontē. Pats fon Brandiss izvairījās no nāves par mata tiesu, ielecot kādā grāvī, pirms kāds lielgabala šāviņš eksplodēja pāris metrus no viņa atrašanās vietas.

Secinājumi bija tādi, ka tiešs uzbrukums pilsētai būtu neprātīgs un tas līdzinātos pašnāvībai. Vajadzēja izdomāt citu veidu, kā padzīt lieliniekus no Bauskas. Fon Brandisa memuāros minēts, ka vakarā brīvkorpusa štābā, kurš bija izvietojies Īslīces pagasta Bērzu muižā, ieradies kāds bēglis no pilsētas un lūdzis uzbrukt Bauskai pēc iespējas ātrāk, lai pārtrauktu lielinieku veiktās slepkavības. Viņš stāstījis, ka jau nogalināti 12 cienījami baušķenieki, tostarp – latviešu draudzes mācītājs.

Pārsvaru pieveic ar viltīgu taktiku
Tobrīd Bauskā lielinieku rīcībā bija visai ievērojami spēki – Sarkanās armijas 99. kājnieku pulks un 3. Padomju Latvijas strēlnieku pulks, kam vēl jāpieskaita aptuveni 100 apbruņotu vietējo komunistu un padomju varas aktīvistu. Lai gan skaitliskais pārsvars bija lielinieku pusē, tomēr fon Brandisa izvēlētā stratēģija un taktika izrādījās veiksmīga. Vācu vienība 22. martā pārcēlās pār Mūsu pie Pamūšas, un to lielinieki nepamanīja. Pēc tam fon Brandisa vadītie kareivji veica plašu apiešanas manevru, lai sarkanarmiešiem uzbruktu no tās puses, no kuras neviens vāciešus negaidīja. Pārsteigums izdevās, kad naktī uz 23. martu vācu vienības ienāca Bauskā no ziemeļaustrumu puses.
Par lielinieku apjukumu un haosu var izlasīt Lauras Tauriņas atmiņās: «Tad redzējām, ka ārā no pilsētas skrēja apakšveļā mūsu kareivji un visapkārt dārdēja šāviņi, gaisā sprāga dumdumlodes (sprāgstošās lodes).» Apjukušie sarkanarmieši un padomju varas aktīvisti centās aizbēgt no pilsētas pa Rīgas ielu un pāri Plosta tiltam Vecsaules virzienā, bet tas Rīgas ielas gals jau bija vācu rokās, un bēgļus sagaidīja ložu šaltis. Ne velti vēlākajā padomju okupācijas periodā pie daudzām mājām Rīgas ielā bija piestiprinātas piemiņas plāksnes, kas vēstīja par kādas lielinieku amatpersonas nāvi pie attiecīgā nama liktenīgajā naktī. Kritušo bija daudz, viņus pēc vairākām dienām apglabāja Šarlotes kapos. Aptuveni 400 sarkanarmieši padevās gūstā, vācu rokās nonāca liels daudzums ieroču, munīcijas un vairāki desmiti pajūgu.

Pārvaldē noteicošā loma vāciešiem
23. martā visiem pieaugušajiem Bauskas vīriešiem bija jāierodas uz pārbaudi Rātslaukumā, kur viņi tika nostādīti ierindā. Lielinieku valdīšanas laikā cietušie uzrādīja vāciešiem padomju varas aktīvistus, kuri nebija paspējuši aizbēgt. Viņus meklēja arī dzīvokļos. Daudzi tika arestēti, tostarp arī tādi, kas bija latviešu nacionālisti, nevis lielinieki. Vairākus arestantus vēlāk nošāva, lielinieku «sarkano teroru» bija nomainījis vācu «baltais terors». Turpmāk vairākus mēnešus pilsētas pārvaldē noteicošo lomu spēlēja vācieši. Vācu militārais komandants pilsētas galvas amatā iecēla domes deputātu un uzņēmēju Bruno Lodingu. Pamazām savu darbību atjaunoja arī Latvijas Pagaidu valdībai uzticamas iestādes, piemēram, policija.

Bijušās lielinieku amatpersonas, kurām izdevās aizbēgt no pilsētas, atlikušo Bauskas apriņķa daļu pārvaldīja no Vecumniekiem vēl divus mēnešus. No lielinieku varas bija atbrīvoti tikai tie pagasti, kas atradās Mūsas un Lielupes kreisajā krastā. Sarkanās armijas vienības no pilsētas bija atspiestas tikai pāris kilometru attālumā un ik pa brītiņam mēģināja Bausku atgūt, bet baušķenieki vēl daudzas reizes pieredzēja pilsētā krītošus artilērijas šāviņus un to izraisītās eksplozijas, kā arī lielinieku lidmašīnas, no kurām tika kaisītas skrejlapas un apšaudīta pilsēta ar ložmetējiem. Jau 28. martā Padomju Latvijas armijas virspavēlniecība deva pavēli atgūt Bausku, Jelgavu un Tukumu, bet Sarkanā armija nespēja šo uzdevumu izpildīt.

Atsevišķā Bauskas bataljona formēšana
Marta beigās un aprīļa sākumā Bauskā ieradās daudzi latviešu karavīri – pārbēdzēji no frontes pretējās puses. Daudzi bēga no «sarkanā terora» un mobilizācijas Sarkanajā armijā, citi bija vīlušies padomju varā. Starp tiem bija daudzi strēlnieku pulkos pieredzējuši virsnieki, kuri vēlējās izveidot latviešu karavīru vienību un cīnīties pret lieliniekiem par neatkarīgu Latviju. Lai gan vietējā vācu muižniecība kategoriski pretojās šādai iecerei, tomēr fon Brandiss to atbalstīja.

No 22. līdz 24. aprīlim tagadējās Plūdoņa ielas 18. namā notika Atsevišķā Bauskas bataljona formēšana, par to joprojām liecina 1929. gadā atklātā piemiņas plāksne. Mobilizācijai bija pakļauti vīrieši vecumā no 19 līdz 49 gadiem. Mobilizācijas komisijā darbojās trīs latviešu un divi vācu virsnieki. Bataljonā lielākoties ieskaitīja mantīgāko aprindu pārstāvjus, bet trūcīgākos izbrāķēja, baidoties no lieliniecisko ideju izplatīšanās kareivju vidū. Nevienam jau neteica, ka viņu izbrāķē politisku iemeslu dēļ, to delikāti izdarīja komisijas ārsts, kurš it kā konstatēja sirds nepietiekamību vai kādu citu kaiti.

Jāpiebilst, ka daudzi pieteicās brīvprātīgi, dažs pat ieradās ar savu zirgu un pajūgu un nodeva tos savas vienības rīcībā. Atsevišķajā Bauskas bataljonā bija vairāk nekā 300 vīru, tos vadīja vietējie latviešu virsnieki, no kuriem daudzi vēlāk saņēma Lāčplēša Kara ordeni, un viņu vārdi ir iegravēti piemiņas stēlās pie Bauskas Brīvības pieminekļa – Valdemārs Ērmanis, Leons Krafts, Juris Kristiņš, Jānis Birznieks un Tālivaldis Lepše.

Zaudē Rīgu un atkāpjas
Naktī uz 27. aprīli Sarkanā armija apšaudīja Bausku ar lielgabaliem, lai izraisītu paniku, bet no rīta uzbruka pilsētai gan no Codes, gan Vecsaules puses. Lieliniekiem izdevās ieņemt Derpeles muižu un nonākt abu Mēmeles tiltu tuvumā. Kaujā iesaistījās jaunveidotā Bauskas bataljona vīri, kuri īsu brīdi pirms tam bija saņēmuši šautenes. Tobrīd apbruņoti bija tikai 50 latvieši, jo vācieši vēl mūsu vīriem pilnībā neuzticējās un vilcinājās latviešus apbruņot.
Latviešu kareivji sevi pierādīja kaujā un prettriecienā sarkanarmiešus no Derpeles padzina. Turpmāk vācu virsnieki latviešiem uzticējās, un visi vīri saņēma šautenes, savukārt ložmetējus mūsu kareivji vēlāk ieguva kā kaujas trofejas no pretinieka. Maija sākumā Atsevišķā Bauskas bataljona vīri atsita vairākus Sarkanās armijas mēģinājumus ieņemt Bausku no dienvidu puses – pārceļoties pār Mūsu Lietuvas teritorijā pie Salātiem (Saločiem)un pa kreiso krastu dodoties Bauskas virzienā. Mūsu karavīri atsita šo uzbrukumu, atbrīvoja Birzgaļus un Krievgaļus (šīs sādžas tolaik ietilpa Lietuvā), saņemot gūstā 41 sarkanarmieti un iegūstot pirmos divus ložmetējus.

18. maijā sākās pēdējais nesekmīgais Sarkanās armijas mēģinājums atgūt Bausku, taču tuvāk par trim kilometriem mūsu pilsētai viņi netika. 22. maijā lielinieki zaudēja Rīgu, pēc šīs ziņas Sarkanā armija atkāpās arī no Bauskas pievārtes, un šeit uz pusgadu iestājās miers.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kaujas par Bausku 1919. gada pavasarī

Kategorijas