Viļa dienā atceramies Plūdoņa daiļradi

2019. gada 28. maijs 00:00

Ieskats Bauskas novada skolēnu literāri radošo darbu konkursa veikumā.

Bauskas novada skolēnu literāri radošo darbu konkurss, kas šogad bija veltīts Viļa Plūdoņa 145. dzimšanas dienai, noslēdzās dzejnieka jubilejas mēnesī – 25. martā. Darbi lielākoties veltīti bērnības atmiņu saistījumam ar Plūdoņa daiļradi, un ne velti – bērnības apdziedājumam mūsu novadnieka darbos ir īpaša vieta.

Šodien, 28. maijā, ir Viļa diena. Suminot dižo zemgalieti vārdadienā, publicējam dažu konkursa darbu fragmentus, kas atklāj skolēnu literārās spējas un latviešu valodas un literatūras skolotāju nopietno ieguldījumu jauno talantu veidošanā.

Miniatūra «Baltais laimes laiks, bērnība!» – Keita Kokina, Bauskas Valsts ģimnāzijas 7.a klases skolniece:
«Uh... kas par putekļu mākoni! Pareizi bibliotekārīte teica – vecās grāmatas – vieta, kur dzīvot putekļu ērcītei. Tās mani biedē, un, visticamāk, daudzas no manām grāmatām tāpat nav vajadzīgas, mūsdienās visu var atrast internetā. Hm... kā rīkoties? Kur tās likt? Beidzot es gribu savu istabu pārkārtot. Es gribu brīvību, plašumu! «Vai tad grāmatas var tevi nomākt?» jau savā iztēlē dzirdu mammu nosodoši sakām. Tā jau nu gluži nav, bet tomēr esmu nolēmusi vairs neatkāpties, putekļu ērcīte būs mans labākais arguments. Ar ko sākt?

Pāršķirstīju grāmatas citu pēc citas. Daļa tomēr izrādījās noderīgas. Nē, nedrīkstu sevi iežēlināt! Beidzot mans grāmatu skapis sāka nedaudz atbrīvoties, tas tāpat bija pārāk pilns. Pēkšņi ieraudzīju ļoti vecu grāmatu. Uzreiz nodomāju, ka tā jāmet ārā sava vecuma dēļ, taču zinātkāre bija liela, tādēļ ieskatījos tajā. Grāmatai bija īpatnējs nosaukums «Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas». Es nezināju, par ko šī grāmata ir. Parādot to vecākiem, uzzināju, ka grāmata ir par Vili Plūdoni un tā saglabājusies no manas vecāsmātes. Tas mani ļoti ieinteresēja, un es sāku to lasīt.

Vilis Plūdons jeb mazais Andulis savu bērnību atceras kā balto laimes laiku. Laiku ar skaļām klaigām, nebeidzamiem smiekliem, jautrām gavilēm. Mazā Anduļa mamma vakaros zīlē, ka Andulis būs spīdeklis rakstniecības debesīs. Esmu nedaudz izbrīnīta par to, ka Plūdons jau agrā bērnība sapratis, ka viņa nākotne saistās ar rakstniecību. Plūdoņa dienas paiet upmalā. Peldēšanās, sacensības ar kaimiņu puikām. Plūdons ienirst un vēro krāšņo zemūdens pasauli ar īpatnējo, bet skaisto smaržu. Lasot par šo, saistu to ar sevi, jo liela daļa mana laika paiet upmalā, tāpat kā Plūdonim. Atnāk vētra, un Plūdons taisa kuģīšus, laiž tos Mēmelē ar siltu cerību, ka reiz tie nonāks Bauskā. Andulis ar mammu iet griezt dzirnakmeņus, tie dīvaini rūc un dreb, uz visām pusēm birst smalki milti kā nelielas, spīdīgas zvaigznes tumšajās nakts debesīs. Plūdoņa māte – vienmēr ar svētās cietējas sejas izteiksmi, tēvs – kaislīgs zvejnieks un vēl kaislīgāks kāršu spēlmanis, biljarda sitējs. Rītvakar lasīšu vēl. Jāuzprasa mammai par vecmāmiņu. Kāpēc šī grāmata saglabāta tik daudzus gadus?»

Īsais stāsts «Pastaiga ar «Lejenieku» māju runci – Evelīna Burmistrova, Bauskas pilsētas pamatskolas 6.b klases audzēkne:
«Pašā upes krastā sēdēja kaķis. Runcis bija pavisam tuvu ūdenim, izskatījās, ka tā aste ir iemērkta Mēmelē. Savāds kaķis, gluži kā tas, par kuru bērnībā man mamma lasīja dzejoli: «Grib kaķītis zivis ķert,/ Negrib kāju slapināt.» Pēc mirkļa kaķis pienāca man klāt un noglaudās gar kājām. Tas bija pelēki balts runcis ar spoži zilām, varētu pat teikt, ūdenszilām, acīm un pelēksirmām ūsām. Īsts skaistulis! Kad runci paglaudīju, tas ar mani sāka runāt. Jā, neticami – kaķis runāja cilvēku valodā, jo šis nebija parasts peļu junkurs, šis bija «Lejenieku» māju kaķis.(..)

Apsēdāmies ar kaķi turpat zālē un vērojām debesis. Peļu junkurs teica, ka šī ir ļoti skaista vieta ar garšīgiem mākoņiem.(..) Esmu sastapusi interesantu, vērīgu draugu, kas arī man liek uz pārgājiena galamērķi paraudzīties citām acīm. Vēl ilgi abi sēdējām, un es domāju par to, ka tā ir liela laime, ja var sastapt draugu, ar kuru kopā izdodas ieraudzīt šīs vietas skaistumu.»

Tēlojums «Mans bērnu dienu prieks» – Līga Ratiņika, Vecsaules pamatskolas 8.a klases audzēkne:
«Staigājot pa bērnības atmiņu takām, atceros mammas pašas sacerētās dziesmas, ko viņa dziedāja katru vakaru. Mums nekad neapnika, un mēs vēlējāmies vēl un vēl tās dzirdēt. V. Plūdoņa dzejolī «Circenīša dziesma mazajam Varim» tiek atspoguļotas tās sajūtas, tā vienīgā skaņa, kas vienmēr mani spēja ieaijāt miegā un nomierināt pēc dienas steigas. Mamma manā bērnībā ir kā spožā zvaigzne, kas ar savu plašo sirdi spēj sasniegt mērķus un vienmēr paliek skaista savā būtībā. V. Plūdoņa dzejolis «Dzīve tam ir liela, plaša» precīzi atspoguļo viņas būtību... Interesanti lasīt ir V. Plūdoņa dzeju, kurā varu saskatīt savas bērnības tēlainu atspulgu. Mana atmiņa ir kā balta, tīra lapa, taču tās atmiņas, kas manī saglabājušās no agras bērnības, ir kā zibens uzplaiksnījums, kas uz pagātnes lapām ir atstājis pēdas.»

«Mana bērnība» – Rebeka Zotova, Bauskas pilsētas pamatskolas 9.b klases skolniece:
«Gluži kā putns debesīs, tik brīvs ir cilvēks, staigājot pa savu baltāko dzīves ceļu – bērnību. Šis ceļš ir tik balts un gluds! Tajā nav ne mazākā akmentiņa, aiz kura būtu iespējams paklupt, tajā ikkatrs solis šķiet tik viegls un bezrūpīgs kā lidojums pa mākoņiem.
«Šūpoju, aijāju manu mīļu bērniņu, manu mīļu bērniņu, manu meitenīti,» lasu V. Plūdoņa dzejolī. Bērnībā es ik dienas sajutos kā daiļš zieds, kuram plaukt un ziedēt palīdzēja māmiņas gaišums un tēta spēks. Mani vecāki ir tie, kas ar savām rūpēm un kvēlo mīlestību ir pavadījuši mani ik uz katra soļa, tāpēc viņi visa dzīves ceļa garumā ir un būs man ļoti nozīmīgi.

Mana bērnība nebija iedomājama bez draugiem. Tie man bija nepieciešami tikpat ļoti, cik svaigs gaiss. Es vēl šo baltu dienu atceros maigās smilšu kastes smiltis plūstam man caur pirkstiem, gluži kā toreiz, kad kopā ar kaimiņu bērniem cēlām augstas jo augstas smilšu pilis un smilšu kalnus. Es atminos arī mūsu ārkārtīgi jautrās rotaļas, kuras bijām gatavi spēlēt teju visu dienu. Ne saules svelme, ne lietus drēgnums mūs neatturēja izbaudīt jautrību un prieku no visas sirds, no bērna baltas dvēselītes. Manuprāt, bērnības draugi ir īsti dārgakmeņi, kurus nevajadzētu pazaudēt arī turpmākajās dzīves gaitās.»

«Baltais laimes laiks, bērnība!» – Roberts Paviļonis, Mežgaļu pamatskolas 6. klases audzēknis:
«Garausīt’s zaķīts pa pakrēslu/ Kurina pļaviņā pirtiņu…» ar šādiem V. Plūdoņa dzejoļa vārdiem sākās mana bērnība. Šis bija pirmais dzejolis, kuru es iemācījos no galvas. Tas man bija īpaši mīļš, un ne jau bez iemesla. Mūsu dzimtajā mājā, kur dzīvoja mani vecvecāki, bija akurāt tāda pati pirtiņa kā «Lejeniekos». Tā bija guļbūve piemājas mežiņā, ar lāvām, dūmu smaržu, bez elektrības. Kad gājām pērties, pirts lodziņā aizdedzām svecīti. Man tur iekšā bija mazliet bail, un tādos brīžos vienmēr centos atcerēties, kā zaķīšu māte mazgāja savus zaķu bērnus, tad sapurinājos un nospriedu – no kā gan man, tādam lielam un spēcīgam puisim, būtu jābaidās? Ik pa laikam, aizbraucot uz «Lejeniekiem» un ielūkojoties pa logu zaķīšu pirtiņā, prātā ataust šīs bērnības atmiņas. Un ikreiz, kad apmīļoju zaķu māti, kura tur klēpi savu zaķa bērnu, atceros, cik droši un aizsargāti jutos savas māmiņas klēpī.»

«Baltais laimes laiks, bērnība!» – Miķelis Galzons, Codes pamatskolas 6. klases skolnieks:
«Baltā šajā zemē ir daudz. Bet kā es iepazinu balto krāsu? Bērnībā skatoties gan krāsu kastītē, gan baltajā, piesnigušajā klajumā. Skolā ejot, atklāju, ka balts ir arī kas pirmatnējs, nesabojāts, skaists, tīrs, dzidrs. Balts nozīmē, ka kāds ir labi audzināts. Balta var būt arī māja, kurā ap tevi ir mīļi un gādīgi tuvinieki. Par baltu laimes laiku Vilis Plūdons sauc savu bērnību. Bet kādā krāsā es varētu iekrāsot savu bērnību?

Es esmu dzimis Rīgā, bet manas pirmās spilgtākās atmiņas saistās ar lauku mājām Saldus novada Jaunauces pagasta «Ošos». Līdzīgi kā dzejnieks Vilis Plūdons, arī es savus pirmos dzīves gadus pavadīju laukos pie meža. Man patika uzturēties laukā, vērot un iepazīt apkārtni. Izzināt, kas tās par putnu balsīm un dzīvnieku pēdām sniegā.

Mana bērnība pagāja bezrūpībā, neuztraucoties, kas notiks tālāk nākotnē. Man apkārt bija tuvie cilvēki, kuri mācīja, kā pareizi dzīvot, nedarīt blēņas, darīt labu. Mans vislielākais sapnis bija kļūt par lielo puiku, jo tad es varētu pieņemt lēmumus, dzīvot pēc sava prāta.(..)
Es sāku iet skolā, un nu bija jāpilda mājas darbi. Vecāki strādāja Rīgā, un galvenais lauku mājas saimnieks biju es. Bija jāmazgā trauki, jāpļauj zāle, jāravē dārzs, jātīra sniegs, jābaro mājdzīvnieki. Tad nu es sapratu, ka mana bezrūpīgā bērnība ir galā. Beidzot es biju sasniedzis savu bērnības sapni – esmu lielais puika! Taču es sāku saprast arī to, ka lielajam puikam nav tik viegli dzīvot.(..) Arī tagad man ir īstas lauku mājas, dzīvoju vecās lauku mājās Codes pusē «Mazpušēnos». Šeit es iepazinu gan priekus, gan bēdīgākus mirkļus. Iepazinu darba svētību, dabas sajūtas. Saprotu, ka mana bērnība ir bijusi balta.»

Literārā vēstule «Anduli, par manu un Tavu bērnību!» – Ance Ūdre, Bauskas sākumskolas 6. klases audzēkne:
«Sveiks, Anduli! Arī es esmu zemgaliete. Mana dzimtene ir Bauska. Rakstu Tev tādēļ, ka, pārlapojot Plūdoņa stāstu «Mazā Anduļa pirmās bērnības atmiņas», vēlos pastāstīt, kāda bērnība ir man, 21. gadsimta bērnam.

Mani sauc Ance. Šo vārdu man izvēlējās vecāki, un tas saistīts ar īpašu notikumu. Vecāku kāzu dienā viņiem bija jāveic dažādi uzdevumi, un viens no tiem bija pirmdzimtā vārda izvēle. Spēles noslēgumā bija uzvarējis vārds Anna. Zīmīgi, ka šis notikums risinājās Tērvetē, Anneles kalnā, kurš atrodas netālu no rakstnieces Annas Brigaderes dzimtajām mājām. Tā kā paziņu vidū bija jau vairākas Annas un Annijas, vecāki izvēlējās vārdu Ance.(..)

Mūsu ģimenē ienāca Picītis jeb kaimiņu runcis Muris. Vārdu Picītis viņam iedevu es, jo man šķita, ka viņš ir ļoti mīlīgs. Tāds viņš arī sākumā bija – ļāva sevi glaudīt, pabarot, atlaidās manā dīvānā nosnausties un bija vienmēr gaidīts.(..)

Arī Tavās atmiņās ir atgadījums ar kaķēnu. Tavs stāsts ir baismīgs. Manuprāt, Anduli, Tava rīcība pret kaķēnu bija bezatbildīga un bezsirdīga. Lai arī Tu nedomāji neko ļaunu, pārbaudīdams ticējumu par kaķa krišanu uz kājām, tas mazajam dzīvnieciņam bija sāpīgi. Jauki, ka kaķēnu nepameti, bet turpināji par to rūpēties arī pēc šī atgadījuma.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Viļa dienā atceramies Plūdoņa daiļradi

Kategorijas