Pilsēta – kā teātra aina

2019. gada 24. maijs 00:00

Ceļosim! Venēcijā pagātnei ir lielāka nozīme nekā tagadnei.

Nodeldētu akmens ieliņu un kanālu labirinti, dažādus periodus izdzīvojusī māksla un arhitektūra, slaikās gondolas, festivāli un karnevāli, slavas apvītā vēsture – tā ir tikai daļa no Itālijas ziemeļaustrumu unikālās pilsētas Venēcijas vērtībām, ko tvert īsā apmeklējumā trijās dienās.

Romantiska un noslēpumaina
Lai gan Venēcija, ko 1797. gadā iekaroja Napoleons, jau vairāk nekā pirms pusotra gadsimta pievienota Itālijai, vietējo centieni saglabāt Venēcijas Republikas laika tradīcijas izpaužas dažādos krāšņos gadskārtējos svētkos gan Svētā Marka laukumā, gan uz «skaistākās ielas pasaulē». Tā Lielo kanālu, kas «s» burta veidolā vijas cauri pilsētas centram pa senas upes gultni, savulaik nodēvējis Francijas karaļa Šarla VIII sūtnis. Nav grūti iztēloties krāšņo vēsturisko kuģu parādi un iespaidīgās gondolu un laivu sacīkstes, kas norisinās uz līkumotā ūdensceļa.

Aptuveni četrus kilometrus garo un 30 – 70 metru plato Lielo kanālu vislabāk var apskatīt no gondolas vai upju tramvaja jeb vaporeto. Tā malās slejas vairāku gadsimtu laikā celtas pilis – arhitektūras pērles, ko nav saudzējis laika un ūdens zobs, tomēr tās spējušas saglabāt pagātnes krāšņumu un šarmu, daudzviet arī ap piecsimt gadu senu fresku fragmentus. Ja uz pusstundu par 80 eiro dienas laikā, bet 100 eiro nakts stundās izdodas nolīgt valodīgu gondoljeru, var gūt pietiekamu priekšstatu par pilsētu ar 420 kanāliem un 200 tiltiņiem, maršrutā iekļauto pirms teju 400 gadiem dibināto kazino, greznajām pilīm, kur mūsdienās iekārtotas viesnīcas, muzeji, veikali. Daudzas pārtapušas par dzīvojamām mājām. Tiesa gan, dzīvokļi Venēcijā ir dārgi, un īres maksa ievērojami pārsniedz pašu venēciešu rocību. Kā pastāstīja laivinieks, daudzi turīgi ārzemnieki iegādājušies apmešanās vietas pilsētā, lai tās izmantotu vien dažas nedēļas gadā. Dzirdētais arī sniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc vakaros seklo kanālu ūdeņos neatmirdz tik daudzu logu acis un kāpēc dienā saule atduras pret koka slēģiem, kas izdaiļo seno un grezno namu fasādes. Tūristiem, kuri savā zemē ieraduši diennakts tumšajās stundās pārvietoties pa ielām, ko apspīd spuldzes, vāji izgaismotā Venēcija tumsā šķiet pārsteidzoši romantiska un noslēpumaina, gluži kā teātra aina.

Draud pazust zem ūdens
Mūsu ēras 6. gadsimtā Venēcijas vietā pletās purvaina lagūna, kurā bija vien daži nelieli zvejnieku ciemi. Liekot lietā unikālas būvniecības metodes, uz 117 nelielām salām seklā līča vidū uzcelta pilsēta. Ēkas, kuru mitrumizturīgos Istrijas akmens pamatus balsta lapegļu platformas un 7,5 metru dziļumā gruntī iedzīti pāļi, ir izturējušas daudzus gadsimtus.

Mazliet apsūbējušas, bet joprojām greznas ir kanālmalas fasādes, ko rotā dažādi dekoratīvi elementi, savukārt tā ēkas daļa, kas vērsta pret šauru ieliņu vai laukumu, ir pavisam necila. Gondoljers atklāj, ka venēcieši pārsvarā būvējuši trīsstāvu namus, un telpu plānojums bijis nemainīgs – pirmajā stāvā iekārtota virtuve un noliktava, otrajā – istabas viesiem, bet augšējo stāvu apdzīvojusi ģimene. Mūsdienu pilsētā pirmais stāvs dzīvošanai netiek izmantots, jo telpas ir mitras, pastāv applūšanas draudi.

Speciālisti pauduši bažas, ka Venēcija «gandrīz noteikti» līdz 2100. gadam pazudīs zem ūdens. Šo pakāpenisko procesu veicina pastāvīgā ūdens līmeņa celšanās lagūnā un biežie plūdi. Zinātnieki norāda – 1900. gadā slavenais Svētā Marka laukums applūda desmit reižu, turpretī tagad tas ik gadu notiek ap simt reižu, savukārt pilis un citas ēkas pēdējā gadsimta laikā iegrimušas par 23 centimetriem. Venēcija pret dabas stihiju ir tikpat neaizsargāta kā 1966. gadā, kad paisums sasniedza 194 cm atzīmi un pilsēta gandrīz pilnībā applūda.

Katram savas asociācijas
Svētā Marka bazilika, laukums un zvanu tornis, Dodžu pils, Rialto tilts, Akadēmijas galerija, kuģu būvētava «Arsenale», «Santa Maria della Salute» baroka laika dievnams un citas ievērojamas vietas ir interesentu apmeklētas arī dienās, kad gāž kā ar spaiņiem. Svē-tā Marka laukuma slavenie baloži gan patvērušies no lietus, taču plašo teritoriju saraibina par trim eiro suvenīrbodītēs pirktajos dažādu krāsu plēves mētelīšos tērptie tūristi.

Tiek lēsts, ka Venēciju ik gadu apmeklē ap 15 miljoniem ceļotāju, kuri fotogrāfijās iemūžina cits citu un paši sevi uz vēsturisko objektu fona, apbrīno grezno piļu un baznīcu interjeru, sajūsminās par mākslas vērtībām. Daudzi, ļaujoties burzmai vai meklējot patvērumu kādā klusākā vietā, vērotās ainavas mēģina asociēt ar leģendāru personību vai notikumu klātbūtni. Kāds cenšas uzburt priekšstatu par slavenā Venēcijas pavedēja Kazanovas gaitām, cits mēģina minēt, kur iedvesmu raduši komponists Vivaldi, komēdiju autors Goldoni vai gleznotāji Kanaleto, Tintoreto, Karpačo u. c. Savukārt tiem, kuri vēl nav aizmirsuši 2010. gadā iznākušā romantiskā spiegu trillera «Tūrists» sižetu, tumšie kanāli atsauc atmiņā lielisko Holivudas aktieru Andželīnas Džolijas un Džonija Depa aizraujošos piedzīvojumus, ar motorlaivu «vagojot» Venēcijas ūdeņus.

Ne visam drīkst ticēt
Vienā no senajām ēkām Kannaredžo administratīvajā rajonā (pavisam pilsētā tādi ir seši) kanāla malā viesnīcu iekārtojis kāds padzīvojis venēciešu pāris, ar ko «sapazīstina» ceļotājiem zināmais uzņēmums «Booking.com». Meklējot piemērotāko naktsmītni, izvēle krīt par labu nakšņošanas iespējām tūrisma neskartā rajonā, kur dzīvo vairāk nekā trešdaļa no aptuveni 60 000 pastāvīgo Venēcijas iedzīvotāju un kur atrodas pasaulē senākais ebreju geto (tas izveidots 16. gadsimta sākumā).

Venēcija ir maza un kompakta, to var viegli apstaigāt kājām, tāpēc ceļš no stacijas līdz izteiksmīgās fotogrāfijās un korektā aprakstā izreklamētajai viesnīcai ar «dārzu, minibāru un turpat netālajā Murano salas stikla ceplī darinātajām lustrām» aizņem vien nieka 20 minūtes.

Pirmais pārsteigums sagaida, sastopoties ar itāliešiem piedēvētā laiskuma iemiesojumu – īgno saimnieci Eleonoru, kura ar tūristiem spēj sazināties tikai itāļu, franču, grieķu un latīņu valodā, ko, protams, ne katrs pārvalda. Otrs pārsteigums – dārzs, ja vien tā var nosaukt ar zāli aizaugušo pāris kvadrātmetru lielo nekopto zemes pleķīti iekšpagalmā, kas piemētāts ar dažādiem būvmateriālu pārpalikumiem, dzelzs sastatņu fragmentiem un tukšiem puķu podiem. Trešo pārsteigumu – «brokastis numurā», kas ir ierašanās dienā istabiņā nolikts maizes klaips un četri kruasāni trīs dienu patēriņam, – jau var uztvert ar smaidu un veselīgi ironizēt. Protams, izpaliek ik dienu solītie uzkopšanas pakalpojumi...

Tikai vēlāk, izlasot iepriekšējo viesu atsauksmes, top skaidrs, kāpēc saimnieki uzreiz vēlējās iekasēt naudu par naktsmājām. Ceļotāji no dažādām valstīm, novērtējot nebūt ne lētā hoteļa plusus un mīnusus, pozitīvus komentārus bija veltījuši pārsvarā viesnīcas atrašanās vietai, bet personāla attieksmi, komunikāciju un servisu raksturojuši ne tiem glaimojošākajiem vārdiem. Kāds kungs no Austrijas pieredzēto un piedzīvoto apzīmējis īsi, trāpīgi un patiesi: «Eine absolute Katastrofe – nie mehr wieder!» («Absolūta katastrofa – nekad vairs!» – tulkojumā no vācu val.). Secinājums – pat burvīgajā Venēcijā ne visam, kas rakstīts un bildēs rādīts, drīkst ticēt.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pilsēta – kā teātra aina

Kategorijas