Ar sava ceļa aicinājumu

2019. gada 14. maijs 00:00

1038

Ģimenes ārstes palīdzi Elitu Skrējāni augstu vērtē vietējie iedzīvotāji Vecsaulē.

Elita Skrējāne strādā par ģimenes ārstes Intas Lagzdiņas palīdzi Bauskas novada Vecsaules pagasta Vecsaulē, ir vietējo ļaužu cienīta un mīlēta.

Šopavasar, martā, kultūras pilī «Ziemeļblāzma» norisinājās nozīmīgs gada notikums medicīnas nozarē – «Gada balvas medicīnā 2018» pasniegšanas ceremonija, ko devīto gadu rīkoja Latvijas Ārstu biedrība. Balvas pasniedza 15 nominācijās, vienā no tām – «Gada ārsta palīgs» – iedzīvotāju balsojumā uzvarēja Elita Skrējāne no Vecsaules. Jau vairāk nekā trīsdesmit gadus viņa rūpējas par vietējo ļaužu veselību. Par saņemto atzinību Elita Skrējāne teic, ka ir gandarīta, bet, pēc viņas domām, to bija pelnījusi daktere Lagzdiņa. Šāds iedzīvotāju balsojums Elitu patiesi pārsteidzis.

No vectēva pārmantota profesija
Elitas Skrējānes gaitas medicīnā iesākušās it kā vienkārši. Vectēvs bijis feldšeris bijušajā Jēkabpils rajona Saukas pagastā un no sirds vēlējies, lai arī kāds no mazbērniem izvēlētos mediķa profesiju. Elita stāsta, ka īpaši viņu pierunāt nav bijis vajadzības, jo arī pati sajutusi, ka šis ir viņas ceļš. Bērnībā gūtās skrambas bailes neizraisīja, uz asinīm varējusi mierīgi skatīties un ar saviem savainojumiem lielākoties pati tikusi galā. Prasību «minimumu», raugi, varējusi izpildīt.

Pēc trīs ar pusi mācību gadiem Rīgas 4. medicīnas skolā 1987. gada pavasarī valsts sadalē nosūtīta uz Bausku. Viņa atceras: «Sākumā strādāju «ātrajos», domāju, ka feldšera darbu Vecsaulē ar dežūrām varēšu apvienot, bet tas izrādījās neiespējami. Jaunam speciālistam 22 gadu vecumā svešā pusē, laukos, jau tā īsti nepatika, pieredzes nekādas. Laukos tu esi viens ar saviem lēmumiem un atbildību, turklāt tik jaunos gados. Izšķirošā brīdī blakus nav neviena speciālista, kam pajautāt vai ar kuru dalīties savās šaubās. Atbalstīja un palīdzēja daktere Krūmiņa un citi kolēģi. Vizītēs pie slimniekiem kolhoza vadība neliedza transportu. Cilvēki bija saprotoši. Tas uzmundrināja, iedrošināja un deva spēku strādāt un krāt pieredzi.»

Ar dakteri Intu Lagzdiņu viņa strādā kopā no 1997. gada. Tolaik iedzīvotāju un jaundzimušo bijis krietni vairāk. Vizīšu bija daudz, pie visiem jānokļūst. Pārmaiņu laiki nav bijuši «draudzīgi». Elita atceras: «Kā mācējām, tā braucām ar saviem auto arī pa neizbraucamiem ceļiem, jo galvenais pienākums bija nokļūt tur, kur tevi gaida, kur esi ļoti vajadzīgs. Tagad mājas vizītēs dodamies tikai ļoti nopietnās situācijās. Regulāri apmeklējam mājas aprūpē esošos, smagi slimos pacientus. Ik mēnesi tādu ir vismaz trīs.»

Sarežģītāk – ar emocijām
Iedzīvotāju skaita samazināšanās novadā un pagastā praksē reģistrēto pacientu skaitu būtiski neietekmē, jo pie dakteres Lagzdiņas nāk arī citu novadu iedzīvotāji. Jautājums nebūt nav tik vienkāršs. Kāpēc vienos un tajos pašos apstākļos, kādus nosaka valsts un ministrijas ierēdņi, viens ārsts ir inerts, bet pie cita pacienti rautin raujas? To var novērot gan Rīgas klīnikās, gan lauku ambulancēs. Neviļus nākas domāt, ka runa nav tikai par atalgojumu. Attieksme un ieinteresētība par cilvēku ir ļoti nozīmīga, un to neizšķir naudas daudzums, izņemot, ja runa ir par izmeklējumu pieejamību.

Kas ir grūtākais Elitas Skrējānes darbā? Viņa atzīst, ka, neraugoties uz pieredzi, tā ir darba emocionālā puse. Tomēr kā profesionāļiem ar to jāprot tikt galā. «Papīru» darbs – birokrātija – ik gadu arvien pieaug. Daudz nevajadzīga darba rada nepārdomātu lēmumu un rīkojumu pildīšana. Bieži vien tie izrādās kļūdaini un nepamatoti.

Ārste Inta Lagzdiņa domā, ka viena no lielākajām kļūdām bija Bauskas slimnīcas likvidēšana, to ļoti izjutuši lauku iedzīvotāji.

Ārstnieciskā vingrošana un koris
«Pārmaiņas medicīnā notiek ik pa laikam, vienas no tām skāra ārsta palīgus. Mūsu dakterei Intai Lagzdiņai izdevās saglabāt visas trīs savu palīgu štata vietas, un tas izrādījās tālredzīgi. Pacienti noteikti ir ieguvēji – esam pieejami, un nav gaidīšanas rindās. Dakterīte pieņem visus arī rindas kārtībā, taču pacientiem un mums ērtāk strādāt ar pierakstu sistēmu, izņemot, protams, akūtus gadījumus,» stāsta E. Skrējāne. Viņa atzīst, ka formālas darba laika robežas tik un tā grūti noturēt, īpaši, ja dzīvesvieta līdzās darbam. Ja palīdzība kādam vajadzīga, tad nevar atteikt.

Elita Skrējāne apguvusi zināšanas arī ārstnieciskajā vingrošanā un Vecsaules praksē noorganizējusi grupu vēl pirms veselības projekta īstenošanas Bauskas novadā. Grupa sanākusi paliela, līdz piecpadsmit dalībnieku. Cilvēki labprāt izmanto iespēju uzlabot veselību tepat, nekur tālu nebraukājot. Nodarbības notiek rudens un ziemas mēnešos. Nav svešs arī sports un mākslinieciskā pašdarbība, Elita dzied Vecsaules sieviešu korī «Skalve».

VIEDOKLIS

Inta Lagzdiņa, savu palīdzi Elitu Skrējāni raksturojot, uzsver:

«Man ir paveicies, ka varu strādāt kopā ar speciālisti, kas mīl pacientus un kam patīk tas, ko dara. Pat netīkamais «papīru» darbs viņai veicas. Mūsu pacienti ir mainījušies, salīdzinot ar laiku pirms desmit, piecpadsmit gadiem. Cilvēki tagad seko visam jaunākajam, vēlas saņemt vairāk izmeklējumu un domā par veselību. Tāpēc dialogs ar pacientiem ļoti svarīgs. Kolēģe to veic profesionāli un apzinīgi. Dažkārt gana cilvēku uzklausīt, lai viņš aizietu no mums pozitīvā noskaņojumā. Ar Elitu Skrējāni kopā strādāt ir patīkami, jo viņai var pilnībā uzticēties.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar sava ceļa aicinājumu

Kategorijas