Mīlestību reizina ar trīs

2019. gada 10. maijs 00:00

579

Stelpes «Roņukos» aizbildnībā ņemtos bērniņus māca izprast un pieņemt dažādus apstākļus – tā, kā tas dzīvē notiek.

Pirms septiņiem gadiem, iegādājoties īpašumu Vecumnieku novada Stelpes pagasta Nīzerē, no galvaspilsētas uz laukiem pārcēlās kādreizējā iecavniece Inese Gulbe-Lasmane un rīdzinieks Māris Lasmanis. Aizaugusī zeme iekopta, māja pamatīgi pārbūvēta, atjaunotas saimniecības ēkas. Pa pagalmu staigā pīles «vairāk smukumam», ir daži tītari, olas dēj pārsimt vistu, bet ainavu izdaiļo labi kopti zirgi.

Augustā būs divi gadi, kopš «Roņukus» piepilda bērnu balsis. Inese un Māris gredzenus mijuši pirms vairāk nekā desmit gadiem, bet kopā ir vēl agrāk, taču pašiem savu pēcnācēju nav. Jau sen apsvēruši domu uzņemt ģimenē bērniņu, kuram trūkst vecāku gādības, taču vīrs uzskatījis, ka vēl tam neesot piemēroti apstākļi, vispirms esot jāatjauno māja. Pirms diviem gadiem viņš pārsteidzis dzīvesbiedri, pēkšņi ierosinot: «Adoptējam bērnu!» Tā kā Inese bija daudz lasījusi un iepazinusi gan veiksmīgu, gan ne tik pozitīvu pieredzi, nolēmuši visu sākt pamazām un vispirms kļūt par viesģimeni.

Sākumā ar Kristīni, Karinu un Andreju braukuši tikties divreiz nedēļā, pirmoreiz Nīzerē bērni ciemojās pa Jāņiem, visi ātri sadraudzējušies, izveidojies labs kontakts. Drīz vien Inese ieguvusi aizbildnes statusu, un jau augusta beigās bērni uzņemti ģimenē.

Krietni paaugušies
Kad trešdienas vakarā sēžam pie saimes galda virtuvē, dzeram piparmētru tēju un nobaudām namamātes gatavoto kārdinoši dzelteno biskvīta ruleti ar ievārījumu, mājā valda rāma noskaņa, jo vakara cēliens vēl nav sācies. Ik pa laikam ar kādu vajadzību pie mammas vēršas mazie. Inese ar mīlestību runā par visiem un katru no bērniem. Andrejam ir seši gadi, viņš Stelpes pamatskolā apmeklē sagatavošanas grupu, bet viņa māsas Kristīne un Karina ir 1. klases skolnieces. Kopš ierašanās «Roņukos» bērni ir krietni paaugušies, un «nu vairs nevar visus mierīgi uz gultu aizstiept».

Ar Kristīni, kura ir minūti vecāka par dvīņumāsu, esot visvieglāk kontaktēties un par visu vienoties; viņa ir nopietna, saprotoša. Meitene ļoti rūpējas par citiem, ir mātišķa. To apliecina arī iepazīšanās sākumā piedzīvotais. Kad sākuši ar bērniem draudzēties, otrajā ciemošanās reizē Kristīne Inesei teikusi: «Tu mūs neņem, paņem Andreju, jo viņu neviens neņem.»

Karina prasa visvairāk uzmanības, ir čubināma, vienmēr pamanās ierāpties klēpī, ir mazliet kašķīga, bet ļoti bērnišķīga, ātri pieķeras cilvēkiem, viņai patīk pucēties.

Andreju mamma raksturo īsi – «normāls čalītis», kurš alkst uzmanības apliecinājumu, grib justies mīlēts; puika ir aktīvs, enerģisks, viņu interesē sports.

Noteikumi nav apspriežami
«Roņuku» saimniece joko, ka esot vai nu stingra, vai slinka, jo radinot bērnus pie patstāvības. Viņi labprāt paši ceļas, ģērbjas, iesaistās mājasdarbos, gatavo vakariņas. Kad ienākuši ģimenē, visi trīs kāpuši uz krēsliem pie plīts vērot, kā katliņā vārās ūdens, jo nebija neko tādu redzējuši, taču tagad labprāt paši saimnieko virtuvē. Tiek vārīti makaroni, gatavotas biezpiena pankūkas, tostermaizes, cepumi; mamma tik «uzmetot aci», vai viss ir pareizajās proporcijās, taču procesā neiejaucas. Andrejs dažreiz mēdzot pamosties pirmais un pārsteigt ar brokastu maizīti.

Bērni ir strādīgi, palīdz visos darbos – pļauj zāli, baro un dzirda mājputnus, salasa oliņas, uzkopj māju. Viņiem ir savi noteikumi, kas jāievēro un nav apspriežami, piemēram, vieni nedrīkst iet uz ceļa un braukt ar velosipēdu, pašiem jāgādā par kārtību savā istabā, jānovāc aiz sevis trauki. Viens no punktiem paredz pirms vakariņām nenašķēties ar saldumiem.

«Šķiet, esmu stingrāka nekā Māris, bērnus vairāk «strostēju», un viņi mani respektē; vīrs ar viņiem vairāk joko, ir pielaidīgāks,» atklāj Inese.

Daudz iespēju
Ģimenei ir svarīgi daudz laika pavadīt kopā. «Bijām ceļojumā uz Zviedriju, izmantojot Latvijas Daudzbērnu ģimeņu biedrību apvienības piedāvājumu, apmeklējām Poliju. Esam bijuši «Līvu akvaparkā», Bārbeles pagasta «Ausekļu dzirnavās», lielajos Dziesmu un deju svētkos, zooloģiskajā dārzā, teātrī, Rīgas pilsētas un Iecavas svētkos. Cenšamies ik pa laikam kaut kur aizbraukt, lai bērniem veidojas priekšstats, ka ir tik daudz citu iespēju, ne tikai skola un mājas. Arī šovasar noteikti nesēdēsim uz vietas. 11. maijā dosimies baudīt brīvdabas festivālu «Āboļdārzs» tepat Bārbeles pagasta Gaismā,» stāsta Inese.

Lai gan mamma par mazajiem jūtoties droša, pārdzīvojums bijis, pirmoreiz dodoties iepirkties. «Domāju, kā ieiešu veikalā ar trim bērniem, kuriem nav šādas pieredzes. Norunājām, ka katrs varēs izvēlēties vienu vērtības ziņā vienādu lietu. Veicās ļoti labi. Citā reizē izspēlēju situāciju, kad «naudiņas nav» un iespējams iegādāties tikai pašu nepieciešamāko visas ģimenes vajadzībām,» pauž mamma. Viņa uzskata, ka tikai tā var iemācīt bērnus izprast un pieņemt dažādus apstākļus, tā, kā tas dzīvē notiek.

Inese un Māris pie bērniem bija pieraduši jau iepriekš, pieredze gūta, ciemos uzņemot draudzenes meitas, kuras pat pusi vasaras «Roņukos» nodzīvojušas, taču tāpat reizēm jutuši, ka trūkst pacietības, jo bērni ir aktīvi, prasa daudz uzmanības. Kad ar vīru prātojuši, vai gribētos atkal baudīt to klusumu, kāds mājās valdījis iepriekš, abi bija vienisprātis, ka negribētu vis.

Nemitīgi jāžonglē
«Nolemjot uzņemties gādību par bērniem, noteicošais bija tas, ka mums nav savējo. Mums ir svarīgi arī tas, kam nākotnē nodot rūpes par šo vietu, māju un saimniecību,» teic Inese. «Pirms ģimenē ienāca bērni, man un vīram vaicāja – kas mūsu mājās mainīsies.
Neatkarīgi viens no otra abi atbildējām – nekas! Kaut kas, protams, mainās – ir lielāka atbildība, vairāk nākas plānot, jo ikdiena pielāgota bērniem, jārod pacietība, jābūt atvērtākiem, jāspēj pieņemt dažādība. Mums visi trīs bērni ir mīļi, bet katrs «pa savam». Ir jāprot sadalīt uzmanību visiem, jādomā, kā bērnus iesaistīt ikdienas darbos, ir nemitīgi jāžonglē, lai visam pietiktu laika.»

Jāpiemin, ka Inese būs diplomēta ciltslietu zootehniķe, pašlaik viņa ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes 5. kursa studente. Iepriekš apguvusi grāmatvedību, strādā nepilnu slodzi SIA «Pīlādzis» par uzskaitvedi. Māris mācījies par būvdarbu vadītāju, «universāls cilvēks», kuram ir teju visu veidu transportlīdzekļu vadīšanas tiesības un prasmes. Tā kā abi ir aizņemti, izbrīvēt laiku vaļaspriekiem nav viegli, taču vecāki cenšas atrast kādu brīdi arī sev. Kad rodas izdevība, Inese kopā ar draudzeni, krustmeitu vai kaimiņieni dodas uz kino, teātri, vasarā plāno apmeklēt koncertu. Arī bērniem ir iespēja «atpūsties» no mammas un tēta; viņi tiek palaisti ciemos pie krustmeitas ģimenes.

Kļuvuši bagātāki
«Ar trim bērniem nav grūti, vienīgi šis ir laiks, kad esmu daudz pienākumu uzņēmusies – darbs, augstskola, saimniecība, ģimene, taču neesmu mamma, kura gatava sēdēt mājās un laiku veltīt tikai bērniem, tāpēc, varbūt ne perfekti, bet tieku ar visu galā. Nogurumu atsver kņada, uzmanība visriņķī un mīļums, turklāt tas viss ir «reiz trīs». Mēs dodam mīlestību un saņemam to pretī. Pieņemot bērnus ģimenē, esam kļuvuši gan garīgi, gan praktiski pilnvērtīgāki un bagātāki. Agrāk, kad lasīju stāstus par ģimenēm, bērniem, visu uztvēru ļoti emocionāli, tagad ir vieglāk, jo zinu šo «otru pusi». Svētku koncertā gan, kad bērni dejoja, jutos tik aizkustināta, ka pat asariņa nobira,» izjūtas neslēpj mamma.

Vai ietu otrreiz to pašu ceļu, ja būtu iespēja, un ņemtu audzināt uzreiz trīs mazos, Inese nezina, taču diplomātiskā atbilde ļauj nojaust izvēli: «Neteikšu, ka ir viegli, bet nav arī traki! Mums ir ļoti interesanti. Ar vīru mēdzam iztēloties, kā mūsu mājās būs tad, kad Kristīne, Karina un Andrejs pieaugs un sasniegs pusaudžu gadus. Neesam arī atmetuši cerību sagaidīt savus bērniņus.»

Evita Caune, Vecumnieku novada bāriņtiesas priekšsēdētāja:
– Vecumnieku novada bāriņtiesā 2017. gada janvārī vērsās jauns laulātais pāris – Inese un Māris – no Stelpes pagasta, kas vēlējās kļūt par viesģimeni, lai savās mājās uzņemtu ciemoties bērnus no kādas ilgstošas sociālās rehabilitācijas institūcijas un īslaicīgi nodrošinātu viņiem ģimenisku vidi. Neilgi pēc viesģimenes statusa iegūšanas viņi iepazinās ar dvīnītēm Kristīni un Karinu un viņu brālīti Andreju Jelgavas bērnu sociālās aprūpes centrā. Bērni ģimenē ciemojās brīvdienās, un pēc trešās reizes pāris saprata, ka vēlas būt kopā ar mazajiem ikdienā. Tā paša gada augustā Inese ar Jelgavas pilsētas bāriņtiesas lēmumu tika iecelta par aizbildni māsiņām un brālītim.

Inese un Māris ir kļuvuši par mīlošiem un atbildīgiem vecākiem uzreiz trim bērniem. Viņi izpelnījušies bāriņtiesas, tuvinieku un līdzcilvēku cieņu un apbrīnu par savu izvēli, dodot mājas Kristīnei, Karinai un Andrejam. Vērojot vecāku un bērnu attiecības jaunajā ģimenē, bāriņtiesa vairākkārt ir guvusi apliecinājumu tam, ka Inesei un Mārim ar bērniem izveidojusies ļoti cieša emocionālā piesaiste, viņi ir īsta «komanda», kur cits citu atbalsta, mīl un uzticas.

UZZIŅAI

Vecumnieku novadā bez vecāku gādības palikušos bērnus mīl un lolo sešas audžuģimenes un 32 aizbildņi.

Pavisam ārpusģimenes aprūpē atrodas 63 Vecumnieku novada bērni: 17 – audžuģimenēs, 44 – aizbildņu ģimenēs, divi – ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā – SOS bērnu ciematā Bauskas novada Īslīcē.

Avots: Vecumnieku novada bāriņtiesa.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mīlestību reizina ar trīs

Kategorijas