Kā Dieva ausī dzīvojam

2019. gada 7. maijs 00:00

515

Alvils Zauers intervijā: bruņots laupītājs vairs nav mūsdienu tēls.

Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Bauskas iecirknī bija skatāma ceļojošā izstāde «Latvijas Republikas policija: 1918 – 1940», ko atklāja policijas vēsturnieks Alvils Zauers. Tie, kas nav vēsturnieki un neaizraujas ar šo jomu, stāvēšanu pie stendiem ar seniem foto un dokumentiem, visticamāk, neuzskatīs par saistošāko nodarbi. Tomēr ne tad, ja stāstītājs ir A. Zauers. Viņš to dara ar tādu kaislīgu ieinteresētību un aizrautību, turklāt ar nopietnu zināšanu bagāžu, ka ved līdzi pa gadu desmitiem un vēstures līkločiem bez grūtībām. Turklāt stāstījums ir dzīvā valodā, ar jokiem un izteiksmīgiem piemēriem.

Valsts policijas un Iekšlietu ministrijas biroja ēkā Rīgā «Bauskas Dzīve» tiekas ar Alvilu Zaueru vēlreiz, lai lasītājiem pastāstītu ko vairāk gan par pašu vēsturnieku, gan Latvijas policiju.

No kuras puses nākat?
– Esmu kurzemnieks, dundadznieks. Ap Kuldīgu ir vairāki Zaueru «klani», ar Bauskas puses Zaueriem man nav radniecības. Tomēr jau septiņus gadus pēc kārtas, pērn gan ne, izeju cauri Bauskai, jo mana sieva ir katoliete. Mēs pievienojamies svētceļnieku grupai un simtiem kilometru mērām kājām, arī cauri Bauskai, kur mūs laipni uzņem monsinjors Jānis Zviedrāns un cienā ar saldējumu. Arī dēls Ansis Zauers kādu brīdi bija saistīts ar Bausku, jo strādāja uzņēmumā «Baltic Dairy Board». Pašlaik viņš studē doktorantūrā Stradiņa universitātē.
Esmu dzimis 1965. gada 12. jūlijā Liepājā. Bērnība pavadīta Slīterē. Augu trīs bērnu ģimenē ar māsu un brāli. Mazotnē spēlējām kariņu, indiāņus, spridzinājām patronas mežā, labi, ka nekas slikts nenotika.
Jau bērnībā mani interesēja senatne, Dundagas vidusskolā man bija ļoti labs vēstures skolotājs, tā tajā «iegrimu» aizvien vairāk.

Jums ir bagātīga darba pieredze.
– Esmu pabeidzis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti. Piecus gadus strādāju Policijas akadēmijā par asistentu. Gan agrāk, gan joprojām darbojos arī žurnālistikā, ziņu aģentūrā LETA, kā brīvlīgumnieks ko uzrakstu «Enerģijai un Pasaulei», «Dienai», «Dienas Biznesam» u. c.; biju nozare.lv redaktors; esmu strādājis Kara muzeja starpkaru nodaļā.
Policijā strādāju otro gadu. Mani sameklēja. Policijai ir nepieciešams savs muzejs, bija kādi materiāli, esmu tos savācis kopā. Cik nu ir, tie ir pie manis. Protams, policijas iecirkņos ir vēl daudz kas vērtīgs, esmu no dažiem aizvedis pat kravu, ko gribēja mest ārā. Valmieras policijas iecirknī ir ekspozīcija par policijas vēsturi.
Vēsturnieka darbs ir liels izaicinājums, jo tā ir pagātnes «drusku» restaurācija. Savāc un rekonstruē «māju». Ja būtu finansējums, tad jau tagad varētu uztaisīt muzeju. Izstāde par policijas vēsturi ir kā starpposms ceļā uz muzeju. Tā ir vienas zāles ekspozīcija bez priekšmetiem. Ceru uz deponēšanu, uz to, ka dažus materiālus aizdos citi muzeji. Sadarbojos, piemēram, ar Sporta muzeju. Vēl tiek diskutēts par vietu, kur muzejs varētu atrasties. Tas varētu būt šeit, Valsts policijas un Iekšlietu ministrijas biroja ēkā, izskanējuši varianti arī par Valsts policijas koledžu.

Kā jūs salīdzinātu policijas pirmsākumus un mūsdienas ekipējuma, iespēju un noziedzības ziņā?
– Sākums bija vardarbīgs laiks – karš, traks laiks, bruņotu bandu darbība. Piemēram, no 1919. gada 12. aprīļa līdz 1920. gada 16. jūlijam Lejaskurzemē bija ap 300 bruņotu laupīšanas gadījumu, vairums neatklāti. Cilvēki tajā laikā bija neaizsargāti, nevar pat salīdzināt ar 90. gadiem – reketa laiku. Toreiz daudziem bija ieroči. Sabiedrība bija pusbadā, liela daļa demoralizēta. Policijas pirmsākumos darbiniekiem trūka elementāru lietu, pat kartupeļu pārtikai, saglabājies policijas priekšniecības iesniegums par to lētāku iegādi. Materiālais stāvoklis bija ļoti bēdīgs, pat niecīgās algas maksāja ar kavēšanos. Apģērbs lielākoties bija no britu un amerikāņu armijas krājumiem, pārsvarā frenči. Protams, mūsdienu iespējas un ekipējums nav salīdzināms. Policisti pirmsākumos bija ļoti neaizsargāti, tā, piemēram, 1919. gada augustā cīņā ar bandītiem Misas pagastā gāja bojā kārtībnieks Druka Mārtiņš. Tas bija ļoti nežēlīgs laikmets ar augstu vardarbību, daudzi cilvēki bija piedalījušies karā, bet policijā bija jauni zēni. Velosipēdu zādzības toreiz bija visvairāk neatklātās. Šajā jomā pierobežā «darbojās» arī daudzi lietuvieši, kam vietējie apstākļi bija vieglāk zināmi, un pie viņiem riteņi maksāja dārgāk. Bija gan gadījums, kad kāds garnadzis bija sodīts ar sešiem mēnešiem cietumā par šādu nodarījumu.

Raksturojiet policijas pirmsākuma laika un mūsdienu noziedznieku!
– Tas lielākoties bija dezertieris no armijas, kas laupa gan pārtiku, gan apģērbu, gan vērtslietas. Viņam nenoliedzami bija ierocis. Pārsvarā gan tādi darbojās grupās. Bandīts varēja būt arī «sarkanais» diversants, kura mērķis bija traucēt nostiprināties likumiskajai varai.
Mūsdienu noziedznieks ir narkomāns, kam vajag kārtējai devai, vai kāds, kas «specializējies» kādā konkrētā jomā, piemēram, auto zaglis vai kontrabandists. Bruņots laupītājs vairs nav mūsdienu tēls. Arī 90. gados Latvijā bija mazāk ieroču nekā policijas pirmsākumos.

Cik profesionāli, jūsuprāt, ir Latvijas policisti, kad vairs nav iespēju izglītoties Policijas akadēmijā? Kādas īpašības ir vajadzīgas, strādājot par likumsargu mūsdienās?
– Tas ir slikti, ka Latvijā policistiem vairs nav augstākās izglītības iegūšanas iespēju. Akadēmijas likvidēšanu nosauca par reorganizāciju. 1919. gada jūlijā, jau policijas pirmsākumos, tika dibināta policijas skola Rīgā.
Pašlaik mums ir sieviešu policija, toreiz bija vīriešu, ja nu kāda dāma birojā strādāja. Pasaule ir mainīga. Nu ir jau jomas, kur sievietes der, piemēram, ekspertīzē, citur, kur nevajag fizisku spēku. Protams, ir arī izņēmumi. Šodienas policistiem jābūt izglītotākiem, arī toreiz, protams, analfabēts nederēja, protokolu vajadzēja sarakstīt. Likumsargiem jābūt fiziski spēcīgiem, ar labu veselību, politiski uzticamiem un krimināli nesodītiem. Arī policijas iecirkņi būtu jāsaved kārtībā, jo tā taču ir vizītkarte. Iecirkņiem jābūt moderniem. Mūsdienās algas diemžēl nav «priekš večiem», savukārt dāmas grib stabilitāti, bieži vien ir čaklākas un izglītotākas...

Jūs esat sarakstījis grāmatu «Kriminālistiskā ekspertīze Latvijā laikmetu griežos». Kādi bija interesantākie atklājumi?
– 20. gadsimta 30. gados Latvijā jau veica pilna spektra kriminālistiskās ekspertīzes augstā līmenī. Tad jau policisti materiālajā ziņā bija labi sagatavoti, lai to darītu. Sākumā šajā jomā darbojās profesors Arturs Kangers, augsta līmeņa speciālists, kas jau cariskās Krievijas laikā bija sācis darbu. 1939. gadā viņš izceļoja, Berlīnē, Humboltu universitātē, bija mācībspēks.

Grāmata par 18. gadsimta turīgo Rīgas latviešu uzņēmēju Šteinhaueru dzimtas likteņiem arī ir jūsu «kontā», esat pievērsies Latvijas vējiem un to izmantojumam, IT «kara māk-slai». Kādas vēl ir jūsu intereses un vaļasprieki?
– Esmu korporācijas biedrs, ir arī liela pedagoģiskā slodze – mācu vidusskolniecēm filozofiju, ceļoju, patīk braukt ar laivām, kad var, garšo labs alus. Esmu priecīgs par iespējām, bet nepārdzīvoju par garām palaisto.

Jums ir bagāta, dzīva valoda. Kas to tādu veidojis?
– Pedagoģiskais darbs arī pieprasa interesantu valodu. Pienākumi aizņem daudz laika, tāpēc pašlaik mērkaķa tempā lasu vairāk vēsturiskus dokumentus un filozofijas grāmatas. Lasu nopietnas grāmatas, toties niekus skatos – man patīk detektīvi. Savulaik aģentūrā LETA apsveicām cits citu ar smiek-līgiem pašsacerētiem dzejoļiem.

Kāda ir mūsdienu sabiedrība? Cik viegli ir policistiem strādāt?
– Policija ir varas struktūra. Policija cenšas, mums lielos vilcienos ar sabiedrības drošību viss ir kārtībā. Tas tāpēc, ka sabiedrība ir novecojusi, tāpēc droši... Ja jaunu cilvēku īpatsvars būtu lielāks, tad sabiedrība būtu «asāka». Tas ir arī ziemeļnieciskais raksturs. Neiet pāri lieli imigrācijas viļņi, kad ierodas cilvēki ar citu raksturu, kultūru un paradumiem. Kā Dieva ausī dzīvojam. Latviešu vaids – tas gan mums visur rit līdzi jau kopš Merķeļa laikiem... (smaida).
Pirmās Latvijas laikā policists bija vecis ar varu, viņš arī varēja kustināt gumijas rundziņu, kā toreiz sauca steku. Daudzi bija lepni un lecīgi. Iedeva zemi, noziedzība mazinājās. Pasliktinās ekonomiskais stāvoklis – palielinās zādzību skaits. Lielākas algas, mazāka noziedzība. Viss ir saistīts. Mūsdienās policistiem ir ieroči, bet pašlaik, salīdzinot ar citām valstīm, to lidostām, pie mums nav vajadzības ar tiem staigāt. Relatīvi mierīgi dzīvojam.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kā Dieva ausī dzīvojam

Kategorijas