Svaigā gaisā un skaistā vidē

2019. gada 26. aprīlis 00:00

628

Sētniece pirmā no rītiem satiek Bauskas pili.

Lāsma Bērziņa, dzimusi un augusi Kurzemē, kopš 2004. gada ir baušķeniece, pirms tam trīs gadus dzīvojusi arī Bauskas novada Bruknā. Kopš 2017. gada strādā Bauskas pils muzejā par sētnieci. Lāsma atceras – bija dzīvojusi Bauskā jau sešus gadus, bet ne reizi nebija uzdrošinājusies ieiet pilī. Esot pārņēmušas dīvainas izjūtas, ejot tai garām. Pils tik majestātiski uz viņu raudzījusies ar savām daudzajām logu acīm, šķita «te visi uz mani skatās!», kas licis šo vietu ātrāk atstāt. Dēla iedrošināta kādas pastaigas laikā, Lāsma tomēr ienākusi pilī. Vēlāk uzzinājusi par darba iespējām muzejā un pieņēmusi arī darba piedāvājumu.

Jebkurš darbs jāveic ar mīlestību
Sētnieka darba pienākumi mēdz būt ļoti atšķirīgi atkarībā no vietas, kur šo darbu jāveic, un pils apkārtnes apkopšanā jo īpaši, jo te maz ko var paveikt ar tehnikas palīdzību. Ziemā visvairāk darba sagādā sniegs, kas ne tikai jāattīra no celiņiem, bet arī ar lāpstu jākrauj ķerrā un jāizved no pils pagalma. Vasarā un rudenī visvairāk darba ar slotu un grābekli – zāles un lapu grābšana, ik rītu jāsakopj celiņš uz pili. Lāsma pastāsta, ka pienākumos ietilpst arī dažādi sīki darbiņi, kas pašai jāpamana, – varbūt kāda nezāle izspraukusies starp pagalma bruģakmeņiem; ik pa laikam jālūkojas, vai pils apkārtnē nav uzradies kāds piegružojums, kad lielā rīta sakopšana jau pabeigta; jāaplaista jauniesētais mauriņš.

Lāsma atklāj, ka fiziska darba nebaidās, jo nākusi no vides, kur lopi un lauki, strādāt radusi kopš bērnības. Par to ir pateicīga saviem vecākiem, kuri iemācījuši cienīt savu darbu. Tagad vārdi «darbs ir jāpadara līdz galam» kļuvuši par Lāsmas pārliecību. Viņa citē Mātes Terēzes sacīto: «Kaut vai tu dari visnetīrāko darbu, tas jādara ar mīlestību.» Ikdiena pils uzkopšanā vasarā sākas ap pulksten sešiem vai pat agrāk no rīta. Lāsma stāsta, ka jūtoties īpaši, apzinoties – viņa pirmā no rīta satiek pili. Nereti arī tūristi, dodoties uz muzeju, pirmo satiek Lāsmu un uzdod arī jautājumus. Viņa cenšas no tiem nenorobežoties un pēc iespējas atbildēt, jo arī pašai interesē vēsture un viss, kas saistīts ar Bauskas pili. Jautājumus, uz kuriem nav spējusi atbildēt, vēlāk cenšas noskaidrot, tā pamazām vairojot savas zināšanas. Tā ir iespēja arī ikdienā sarunāties svešvalodās – krievu un angļu, jo pili apmeklē daudz ārzemnieku.

Muzeja darbiniece Zeltīte Frīdmane, kuras pienākumi saistīti arī ar sētnieka darba organizēšanu, Lāsmu Bērziņu raksturo kā centīgu darbinieci un labsirdīgu cilvēku, ar kuru viegli saprasties. Atzīst, ka Lāsma ļoti patstāvīgi raugās, lai apkopjamā teritorijā viss būtu kārtībā, un viņai nav viss jāpasaka priekšā, allaž pašai ir padoms, kas turpmāk darāms. Viņa arī labprāt uzklausa un respektē izteiktos norādījumus.

Tūristi nemēdz piegružot apkārtni
Uz darbu pilī Lāsma nāk ar prieku, un tas viņai ļoti patīk vairāku iemeslu dēļ. Viņa atzīst, ka fascinē un iedvesmo pilī strādājošie cilvēki, redzot, kā viņi savus pienākumus veic no sirds, atdodot sevi darbam kā misijai.

Lāsmai patīk būt cilvēkos, un pilī ik dienu var redzēt arvien citus ļaudis, arī citu rasu un kultūru cilvēkus. Tūristi bieži vēlas kopā fotografēties un iepazīties, nereti no pils viesiem saņēmusi pateicības vārdus un apbrīnu. Bijis arī kāds amizants gadījums, kad japāņu tūrists bijis tik pārņemts ar fotografēšanos, ka bija gatavs uzkāpt uz grābekļa šī teiciena tiešā nozīmē. Kādā citā reizē ziemas dienā netālu no pils ievērojusi guļam sniegā cilvēku. Steigusies klāt, un prātā jau iešāvusies doma, kā varēs sniegt viņam palīdzību. Jautājusi, vai viss kārtībā. Tūrists ar austrumnieku cilvēku sejas veidolu atbildējis: «Viss kārtībā, es tikai izbaudu sniegu!»

Viņa novērojusi, ka pils apmeklētāji nemēdz piegružot apkārtni, cilvēki respektē gan kameras, gan jūt cieņu pret šo vietu. Visvairāk atkritumu ir jāsavāc dažādu festivālu un citu pasākumu laikā, kuri notiek parkā aiz pils. Un šajās reizēs piegružotāji nav pils apmeklētāji. Lāsma secina, ka vairums muzeja viesu ir īpaši ieinteresēti par pili un ir patiesā apbrīnā par to.

Īsta dāvana – daba, klusums un miers
Kā nenovērtējamu dāvanu Lāsma atzīst darbu svaigā gaisā, skaistā vidē un iespēju ik dienu vērot upju plūdumu, klausīties dabas skaņās. Šeit ir iespēja izjust gadalaikus un nepalaist garām nepārtrauktās pārmaiņas dabā, baudīt klusumu un mieru. Tas viņai nenozīmē tikai fonu, bet arī palīdz dzīvot ikdienā. Dažkārt gadījies novērot pavisam neparastu ainu – pie lielgabala pils priekšā rīta agrumā stāvējusi stirna, iespējams, pārbridusi upi, lai nonāktu uz pussalas. Darbs dabā iedvesmo izpausties arī savā aizrautībā ar fotografēšanu – patīk notvert dabā īpašas detaļas, piemēram, redzot kādas izteiksmīgas formas ēnu, gribas to piefiksēt. Lāsma smaidot atklāja, ka viņai esot mākslinieciska acs skatījumā uz dzīvi. Darbu ārpus telpām Lāsma novērtē jo īpaši arī tādēļ, ka iepriekš ir veikusi pavisam citādus pienākumus – gan vecu cilvēku aprūpē, gan ražotnēs, kur daudz mehānisku trokšņu.

Rudens un ziemas laikā Lāsmai brīvdienas ir pirmdienas, bet vairākas brīvas dienas ir tūrisma sezonā, kad teritorijas apkopšanā strādā vēl viens sētnieks. Tad arī var kaut kur aizbraukt – apciemot vecākus Talsos; aizbraukt uz Rīgu pastaigāties pa Vecrīgu un aiziet uz kino. Brīvajā laikā labprāt klausās labu mūziku, mājās mēdz izcept kādu torti. Kā savu nozīmīgāko aizraušanos Lāsma min zīmēšanu, ļoti patīk zīmēt. Īpaši iecienījusi karikatūru zīmēšanu. Parasti tajās attēlo tos cilvēkus vai viņu īpašības, kuri viņu sevišķi ieinteresējuši. Nereti mēdz uzzīmēt uz papīra arī savu garastāvokli.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Svaigā gaisā un skaistā vidē

Kategorijas