Divarpus mēneši Bauskā lielinieku varā

2019. gada 23. aprīlis 00:00

296

Ātri sabrūk rožainās ilūzijas par padomju varas solītajiem labumiem.
Turpinājums 9. aprīļa publikācijai «Kā lielinieki Bauskā pie varas tika».

Šoreiz – par lielinieku (vēlāko komunistu) paveikto 1919. gada sākumā, divarpus mēnešu laikā. Bauskā izveidoto Kara revolucionāro komiteju vēlāk aizstāja Bauskas apriņķa strādnieku padome un izpildkomiteja, kuras vadīja lielinieku partijas biedri. Pašā pilsētā nekāda pašvaldība netika izveidota, vienīgi aptuveni 300 pilsētas strādnieki 1919. gada 18. janvārī atklātā sapulcē ievēlēja divus deputātus Bauskas apriņķa strādnieku padomē.

Apriņķa izpildkomiteja
Tā kā pilsētā bija tikai daži lielinieku partijas biedri, tad apriņķa izpildkomitejā galvenos amatus ieņēma pieredzējušāki biedri no tolaik spēcīgākajām partijas «šūniņām» Iecavas un Baldones pagastā.

Par lielinieku partijas Bauskas apriņķa komitejas sekretāru un izpildkomitejas priekšsēdētāju kļuva Jānis Sīlis, par viņa vietnieku – Augusts Bundurs, bet par vietnieka vietnieku – Eduards Meļķizedeks (visi trīs no Iecavas). Par izpildkomitejas sociālās nodrošināšanas nodaļas vadītāju kļuva nepilnus 20 gadus vecā lieliniece Laura Tauriņa no Baldones. Viņas vadībā notika turīgāko iedzīvotāju aplaupīšana, ko lielinieki paši dēvēja par rekvizīcijām. Gan pilsētā, gan lauku pagastos tika atsavināta pārtika, apģērbi, apavi un dažādi sadzīves priekšmeti. Tas tika darīts it kā cēlu mērķu labā – lai apgādātu trūkumcietējus, bet reāli tas ne vienmēr tā notika. L.Tauriņa vēlāk atminējās: «Izpildu komiteja nolēma organizēt bērnunamu karā kritušo bāreņiem. Tam nolūkam tika rekvizēti veļa un trauki no vietējās buržuāzijas. Šai rekvizīcijā arī es piedalījos, bet bērnunamu noorganizēt nepaspējām.» Jāpiebilst, ka it kā bērnunama vajadzībām atņemtās mantas vēlāk lielinieki aizveda līdzi, kad bija jāmūk prom no Bauskas. Lielinieki nacionalizēja (atņēma īpašniekiem) lielākos Bauskas uzņēmumus – Lodinga alus fabriku, abas ūdensdzirnavas, Ekerta ādu apstrādes rūpnīcu un lielākās tirgotavas.

..uz pēdām seko bads
Rožainās ilūzijas par padomju varas solītajiem labumiem sabruka ātri. No sākotnējā lielinieku lozunga «zemi zemniekiem, maizi strādniekiem un mieru tautām» netika izpildīts nekas. Pilsoņu karš turpinājās, muižu zeme netika sadalīta bezzemniekiem, to vietā ierīkoja kolhozu priekšteces – komūnas, pilsētu strādnieki cieta badu.

Latvijas padomju valdība 25. janvārī izsludināja pārtikas monopolu uz labības, miltu, zirņu, putraimu, kartupeļu, cukura, sāls un alkohola tirdzniecību. Šos pārtikas produktus bija aizliegts izvest pāri apriņķu robežām. Visi, kas šos noteikumus neievēroja, tika klasificēti kā spekulanti un bija nododami Revolucionārajam tribunālam. Arī Bauskā Revolucionārais tribunāls piesprieda nāves sodu tirgotājam Kitneram par «spekulāciju». Iedzīvotājiem tika skaidrots, ka brīvās tirdzniecības aizliegums ir nepieciešams, lai atņemtu iespēju buržuāzijai saņemt lielāku pārtikas daļu, nekā tie būtu pelnījuši. Trāpīgi par tautas noskaņojuma maiņu vēlāk rak-stīja dzejnieks Edvarts Virza: «Lieliniecisms mums vairs nav bīstams. Viņu saimnieciskā politika, kurai uz pēdām seko bads, ir viņu sakompromitējusi visu sabiedrības šķiru acīs.»

Stingras pārtikas normas
Vissmagāk klājās rīdziniekiem, kur pārtikas trūkums bija gluži katastrofāls. Tiek lēsts, ka lielinieku valdīšanas laikā no bada un tā izraisīto slimību dēļ miruši vairāk nekā 8500 cilvēku. Tūkstošiem Rīgas iedzīvotāju pameta pilsētu un devās uz laukiem pārtikas meklējumos, daudzi no viņiem atnāca arī līdz mūsu pusei. Bet arī šeit trūka produktu, lielinieku veiktajās pārtikas rekvizīcijās daudziem lauksaimniekiem atņēma pat sēklas labību. Arī par pārtikas slēpšanu draudēja nāvessods.

Bauskas pilsētā pārtikas trūka, tāpēc martā, tāpat kā visā lielinieku kontrolētajā Latvijas daļā, tika ieviestas stingras pārtikas normas (kartīšu sistēma). Lielākā ikdienas maizes deva bija paredzēta jaunās varas pārstāvjiem, kareivjiem, miličiem, smaga darba strādniekiem un ārstiem. Otrās kategorijas kartītes paredzēja mazāku maizes daudzumu vieglāka darba strādniekiem, skolotājiem, pārdevējiem, sētniekiem un frizieriem. Pirmo divu kategoriju pārstāvji varēja saņemt arī nedaudz citu produktu, bet pie trešās kategorijas piederošajiem uzņēmējiem, namsaimniekiem, bezdarbniekiem, māksliniekiem, literātiem un žurnālistiem dienā pienācās ne vairāk kā 200 grami surogātmaizes (tās sastāvā rudzu milti bija tikai aptuveni puse, pārējais – dažādi piemaisījumi).

Revolucionārais tribunāls
Jaunā vara pilsētas ielām piešķīra revolucionāru Ļeņina, Pētera Stučkas un Rozas Luksemburgas vārdus, bet Tirguslaukumu (tagadējo Rātslaukumu) pārdēvēja par Strēlnieku laukumu.

Lielinieku valdīšanas laiks laikabiedru atmiņās visvairāk iespiedās ar šausminošo Sarkano teroru. Viens no Padomju Latvijas vadītājiem – Jūlijs Danišev-skis – 1919. gada janvārī rakstīja, ka šķiru cīņa esot «vienīgais līdzeklis strādniekiem glābt sevi no verdzības, no bada, no posta.(..) Kas grib uzvarēt, tam jāprot karā būt nesaudzīgam un uzņēmīgam un cirst droši un smagi». Ar šādu motivāciju notika izrēķināšanās ar «darba tautas ienaidniekiem» – muižniekiem, mācītājiem, uzņēmējiem un turīgajiem zemniekiem.

Tāpat kā citur Latvijā, arī Bauskā februāra vidū tika izveidots Revolucionārais tribunāls, tā sastāvā bija tikai pārliecināti lielinieki, kuri ieņēma augstus amatus vietējā izpildkomitejā, piemēram, iepriekš minētā Laura Tauriņa. Līdz ar to nevar runāt par jebkādu tiesas neatkarību tajā laikā. Revolucionārajā tribunālā bija nepieciešami trīs lēmēji (varēja būt arī vairāk), ne velti tos sauca par «troikām» (aizguvums no krievu valodas). Tribunāli veica gan izmeklēšanas, gan iztiesāšanas, gan arī soda izpildes funkcijas, spriedumi bija galīgi un nepārsūdzami. Padomju Latvijā tribunāla piespriestos nāvessodus parasti izpildīja 24 stundu laikā.
Bauskā Revolucionārā tribunāla sēdes notika tagadējā kultūras centra zālē, un tās bija publiskas. Kopumā Latvijā par Sarkanā terora upuriem tiek uzskaitīti vairāk nekā 2000 iedzīvotāju, bet Bauskā tie bija vairāki desmiti vietējo ļaužu...

Vēl pirms tribunāla izveides tika nogalināti vairāki jaunās varas iedomātie pretinieki, piemēram, 13. janvārī Bauskas pilskalnā lielinieki nošāva Vecsaules mācītāju Ansi Bīlenšteinu (pazīstamā latviešu vēstures, valodas un folkloras pētnieka Augusta Bīlenšteina dēlu).

Sarkanā terora upuri
Pašu lielinieku vēlākajās atmiņās nosaukti vairāki Bauskas tribunāla upuri: bijušais policists, muižnieks Edgars fon Ūlots («1905. gada revolucionāru bende»), nelielās ādu apstrādes fabrikas īpašnieks Ekerts («pilsētas lielkapitālists, zvērīgs darbaļaužu ienaidnieks») un turīgs latviešu zemnieks Jānis Bundurs («tautas nodevējs un vācu okupantu rokaspuisis, Ceraukstes pagasta budzis»).

Baušķeniekus visvairāk šokēja un sāpināja lielinieku izrēķināšanās ar cienīto latviešu draudzes mācītāju Kristapu Strautmanu. 18. marta naktī vietējās varas pārstāvju vidū izcēlās panika, jo izlūki ziņojuši, ka pilsētai tuvojas liela vācu karaspēka nodaļa. Taisnības labad jāsaka, ka tobrīd pretlielinieciskā karaspēka vienības atradās ne tuvāk par 50 kilometriem, bet bailēm jau ir lielas acis. Ar šīm baumām par vāciešu tuvošanos pietika, lai lielinieki sakrautu pajūgos salaupītās mantas un steigšus laistos prom Vecsaules virzienā. Pirms pilsētas pamešanas varasvīri arestēja K. Strautmanu un veda sev līdzi. Apsūdzība mācītājam bija absurda: viņš pilsētas nomalē esot signalizējis ar lukturi vācu karaspēkam (kura tur nemaz nebija). Tālāk no 1957. gadā pierakstītajām L. Tauriņas atmiņām: «Tanī dienā es no Bauskas izbraucu kopā ar biedriem Švītiņu un Zvirbuli vienā droškā un pie Vecsaules sila panācām daļu no mūsu vezumniekiem ar evakuētām lietām. Vienā no pajūgiem veda apcietināto mācītāju Strautmani. Apturot visu pajūgu virzīšanos uz priekšu, mēs turpat droškā sēžot noturējām Revtribunāla operatīvo sēdi un piespriedām Strautmanim nāves sodu. Strautmanis bija zināms arī iepriekš ar saviem reakcionārajiem darbiem. Nāves sodu izpildīt turpat uz vietas uzdeva man...» Vēlāk mācītāja līķi ar lodes brūci krūtīs un zobena cirtiena pēdām galvā atrada turpat Likvertenu silā, bet padomju varas pārstāvji, uzzinājuši, ka nekāds vācu uzbrukums Bauskai nav noticis, atgriezās pilsētā.

Vācu karaspēks Bauskai tuvojās trīs dienas vēlāk, bet par tālākajiem notikumiem – nākamajā publikācijā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Divarpus mēneši Bauskā lielinieku varā

Kategorijas