Ar sargeņģeļa sūtību

2019. gada 18. aprīlis 00:00

799

Pieredzes bagātā bērnudārza vadītāja Līga Valmiera: «Radošumu nevar reglamentēt».

Agrā pavasarī Bauskas un Rundāles novada iedzīvotājus sasniedza ziņa, ka pirmsskolas izglītības iestādes (PII) «Saulespuķe» vadītāja Līga Valmiera, kura to vadījusi 22 gadus, atstāj darbu sakarā ar aiziešanu pensijā. Bieži lietojam vārdu «ilgtspēja», bet tā patieso vērtību izjūtam tikai tad, kad kaut kas mainās. Varam sacīt arī, ka notikusi likumsakarīga paaudžu maiņa, jo vairāk tāpēc, ka L.Valmiera savu pēcteci un kolēģi Agnesi Čakšu gatavojusi laikus, iestādes darbiniekiem aiztaupot stresu par sveša vadītāja ienākšanu kolektīvā.
«Bauskas Dzīve» aicināja uz sarunu Līgu Valmieru par darba pieredzi un to, kā viņa sākusi strādāt par Īslīces SOS bērnu ciemata pirmsskolas izglītības iestādes vadītāju.

Vidzemniece no Veselavas
Līga Valmiera ir vidzemniece, skolā gājusi Cēsīs, ģimenē augusi kopā ar diviem vecākajiem brāļiem. Pēc Rīgas pedagoģiskās skolas absolvēšanas viņa atgriezās dzimtajā pusē. 90. gadu straujo pārmaiņu laiku piedzīvoja Veselavas pagastā. L. Valmiera atceras: «Viss juka un bruka. Vecie likumi un saimniekošana nedarbojās, bet izpratnes un zināšanu, kā turpmāk dzīvot, nebija. Pagastā palika puscelts bērnudārzs. Tad grupiņa entuziastu sākām interesēties, kā to saglabāt, jo bērnu tuvākajā apkārtnē tiešām netrūka. Pavērās jaunās projektu iespējas. Vajadzēja tikai apņēmību un drosmi ķerties tam visam klāt. Tā kā man bija vadītājas pieredze, nolēmu uzņemties procesa vadību un piekritu kļūt par Veselavas bērnudārza vadītāju.»

Līga sapratusi, ka vispirms svarīgi sagatavot darbiniekus. Pārsvarā tie bijuši vietējie lauku speciālisti ar augstāko izglītību, agronomi, zootehniķi u. tml. Tas patiesībā vēlāk izrādījies liels ieguvums un vērtība, jo bērnudārza darbinieks ar šādām zināšanām spēja lieliski izglītot bērnus gan par dabu, gan dzīvnieku pasauli.

Taču nauda drīz vien beigusies, bet valsts tolaik līdzekļus piešķīra tikai speciālajiem bērnudārziem. «Lai Veselavā to izdotos saglabāt, panācām šo statusu. Šis bērnudārzs tur ir joprojām un lieliski pilda savu uzdevumu. Ar tā ilggadējo vadītāju aizvien vēl uzturam sirsnīgus kontaktus, un ir saglabājusies savstarpēja uzticība,» stāsta pieredzējusī bērnudārza vadītāja.

Rada jaunus, Latvijā nebijušus standartus
Kad Līgu Valmieru sasniedza ziņa, ka Bauskas pusē gatavojas atvērt SOS bērnu ciematu un aicina pieteikties speciālistus bērnudārza vadītājas amatam, viņa pieteicās konkursam. Interesēja iespēja piedalīties kaut kā jauna, Latvijā vēl nebijuša, radīšanā, saistīja darba devēja izvirzītie augstie standarti pedagoģijas un psiholoģijas jomā. Tā kopš 1997. gada Līga Valmiera ir strādājusi mūsu novada vecākiem, bērniem un PII «Saulespuķe» kolēģiem. Viņa teic: «Iespējams, mani šim amatam izraudzījās vadītājas pieredzes dēļ. Biju arī sākusi apgūt sociālā darbinieka zināšanas un prasmes augstskolā «Attīstība». Latvijā šādu speciālistu nebija, un pasniedzēji bija no ārzemēm, kas ļoti bagātināja mūsu redzesloku un deva jaunu domāšanas veidu.»

Pieredzējusī vadītāja atzīst, ka sākums bijis gana interesants. Pēc apstiprināšanas amatā bija palikuši pāris mēneši līdz bērnudārza atvēršanai. Vajadzēja atrast gan darbiniekus, gan nokomplektēt grupas kopā ap 80 bērniem, kā bija paredzēts. Nākamos kolēģus mērķtiecīgi izvēlējusies pati. Bet kā uzrunāt vecākus un sniegt viņiem vajadzīgo informāciju, pārliecināt, ka var uzticēties tieši šim bērnudārzam?! Kopā ar darbiniekiem viss izdevās, un pirmajā septembrī iestāde vēra durvis.

2011. gadā SOS bērnu ciemata asociācija pārtrauca finansēt izglītības iestādes uzturēšanu. Nācās lūkoties pēc jauna saimnieka. Par tādu kļuva Rundāles novada dome. Tad arī iestāde ieguva jaunu statusu – speciālā pirmsskolas izglītības iestāde «Saulespuķe».

Bērnam sniegt iespējas brīvi izpausties
Līga Valmiera stāsta: «Pirmsskolas izglītības iestādei ar iekļaušanas funkcijām – darbam ar bērniņiem, kam ir speciālās vajadzības, – nepietiek vienkārši ar labu vai izcilu pedagogu. Ir vajadzīgas vēl kādas rakstura īpašības, dvēseliska jušana, intuīcija, kā rīkoties katrā negaidītā un neplānotā situācijā. Audzinātāja un auklīte vispirms ir bērna palīgi, varbūt pat ar sargeņģeļa misijas apziņu. Un tad tas vairs nav tikai pienākums, bet kaut kas vairāk, un tas paņem no darbinieka visu. Turklāt gan auklītei, gan audzinātājai jāstrādā saskaņoti, parasti esmu ļāvusi «pāri» pašām izvēlēties, komandas darbam ir ļoti liela nozīme. Sastapu labus pedagogus, kas tomēr šādu slodzi neizturēja...»

Līga Valmiera, raksturojot 90. gadu beigu posmu, atzīst, ka tolaik bijusi liela izvēles brīvība un valdījis patiesi radošs gars, ko nenomāca papīru kalni un apraksti par darbu.Viņa atstāsta kādu gadījumu pieredzes apmaiņas braucienā Zviedrijā. Kad iepazinušies ar iestādes darbu, jautājuši kolēģiem – kur tas aprakstīts, kā jūs atskaitāties? Zviedri bijuši neizpratnē, tad rādījuši bērnu zīmējumus... L.Valmiera pārliecināta: «Radošumu nevar reglamentēt, jo situācijas nekad neatkārtojas, nepieciešama liela elastība. Svarīgi, lai darbinieki savu sirdslietu, hobiju, pieredzi spētu likt lietā savā ikdienā. Īpaša uzmanība un mīlestība pašlaik «Saulespuķē» vajadzīga vairāk nekā 60 bērniem, kuri pārsvarā ir no Bauskas novada.

Līgas Valmieras kopējais pedagoga darba stāžs ir 42 gadi. Viņas redzeslokā vienmēr galvenais bijis bērns, viņa vajadzības. Bet to var nodrošināt tikai ar tādu kolēģu saimi, kas augusi un veidojusies pakāpeniski, kopā krājot pieredzi un zināšanas. «Visu jauno nevar ieviest kampaņas veidā,» saka Līga Valmiera, «vajadzīgs laiks un pakāpenība, tad būs labs rezultāts. Nesen viesojos pie dēla ģimenes Īrijā, un bija iespēja pavērot līdzīgu pirmsskolas bērnu iestādi, kurā uzturas mans mazdēls. Vide ir askētiskāka, bet veidota tā, lai bērnam lielas iespējas brīvi izpausties, pašam meklēt savā apkārtnē interesanto un tieši viņam noderīgo.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar sargeņģeļa sūtību

Kategorijas