Novērtēt un saglabāt to, kas dots

2019. gada 18. aprīlis 00:00

1374

Mājas vārds. Stelpes pagasta «Pūpolos» dzīve sniedz prieku pārpārēm.

Ceļu uz Vecumnieku novada Stelpes pagasta «Pūpoliem» mēroju divreiz. Pirms pusdienas tiekos ar saimnieku Normundu Uzulēnu, bet, saulei rietot, braucu fotografēt un aprunāties ar namamāti Zandu Ošiņu, kura atgriezusies no darba ģimenes ārsta praksē Rīgā. Mastā lepni plīvo Latvijas karogs. Normunds atklāj, ka kārts uzslieta īpašuma atdzimšanas pirmajā gadskārtā, savukārt Zanda, uzsverot vārdu «mūsu», piebilst: «Maijā mūsu «Pūpoliem» būs pieci gadi.»

Kad satikušies, abiem aiz muguras bija iepriekšējo attiecību pieredze. Lūkojot pēc īpašuma laukos, iedzimtā rīdziniece Zanda un «puspilsētnieks» Normunds bija domājuši atrast vietu, kur pavadīt brīvo laiku, taču «Pūpoli» kļuva par jaunās ģimenes mājvietu. Tur ciemos vienmēr tiek gaidīti abu nu jau pieaugušie bērni – Zandas Mārtiņš un Gunita, Normunda Andrejs, Jānis, Egita, Undīne, Anna un Dārta, kā arī mazbērni.

Stāsts par drosmīgo gaili
Kad apturu auto ceļa malā un vaicāju pēc «Pūpoliem», saimnieks, asistējot Rondai, skalda malku. Viņš sarāj jauniņo suņu meiteni par izrādīto laipnību svešiniecei, apstiprina, ka esmu nokļuvusi meklētajās mājās un aicina pagalmā. Vispirms kopā dodamies pēc bērzu sulas, tad apskatām vistu novietnes. Normunds parāda paša darināto moderno kūtiņu, kas nolūkota internetā. Tajā ir vieta 30 mājputniem, ērta perēšana un parocīga oliņu savākšana no ārpuses; klāt arī aploks. «Pūpolos» mīt dažādu šķirņu dējējputni un jaukteņi. Saimnieks ļauj apskatīt pašu perināto ‘Lakenvelder’ tīršķirnes gaili un stāsta par viņa drosmīgo priekšteci, kurš «piekāvis» lapsu un atbrīvojis vistu no viltnieces nagiem. Diemžēl pats nākamajā naktī nomiris, laikam no pārpūles.

Pirmajā tik siltajā pavasara dienā pagalmā valda gluži vai idilliska noskaņa – čivina putni, ik pa laikam iedziedas gaiļi, laiskumu bauda savulaik pieklīdušās kaķenes Pūpolīte un Pūce, ēnu met varena tūja. «Šādi koki ir veco mājvietu vērtība,» nosaka Normunds un tēlaini uzbur «briesmīgo skatu», kāds te bijis pirms pieciem gadiem. «Četrus hektārus zemes un ēkas nopirkām par smieklīgu cenu, jo mājas vietā bija grausts – otrais stāvs sapuvis un sabrucis, pagalmā slējās krūmi cilvēka augumā. No pirts pāri palikuši tikai gruveši. Iepriekš septiņus gadus nekas nebija darīts, viss izdemolēts, nevienas dzelzs detaļas – tās lūžņos aiznestas, pat elektrības vadi...»

Saimniekam ir maz informācijas par aptuveni simt gadu veco, prasmīgu amatnieku būvēto māju vēsturi, taču pēc bēniņos atrastajiem pierakstiem secinājis, ka te uzpirkti lopi, iespējams, notikusi gaļas sīkpārstrāde.

Atjauno augsnes auglību
Piecu gadu laikā «Pūpoli» piedzīvojuši pārvērtības. Normunds uzsver, ka «viss veidots ar saimnieces skatu, viņas ainavas redzējumu». Viņš esot kopīgi loloto ideju galvenais izpildītājs, lai gan daudz darba īpašumā ieguldot abi. No brikšņiem attīrīta bērzu birztala, atjaunota pirtiņa, virs pagraba uzcelts malkas šķūnis, tapusi āra tualete, kurā var ieiet, «knaģi degunā neliekot». Paralēli citiem darbiem visu laiku norit būvniecība – no jauna uzceltajā mājas otrajā stāvā viesistaba jāpabeidz, padomā arī citi projekti.

Drīz sāksies lauksaimniecības darbi; zeme jau safrēzēta, būs jāsēj un jāstāda. Pašu uzslietajā siltumnīcā tiek izaudzēti dārzeņi savām vajadzībām, taču zemes kopšana – tā ir arī iespēja nopelnīt.

«Klīdušas leģendas, ka «Pūpolos» nekad nav varēts izaudzēt kartupeļus, taču pašlaik, strādājot tikai ar rokām, gan pašiem pietiek, gan tirgošanai, tātad – ir izdevies augsnes auglību atjaunot,» stāsta saimnieks. Viņa produkcija tirgū Vecumniekos un Baldonē ir pieprasīta.

Normunda pamatizglītība ir inženieris, taču viņš pārzina gan lauksaimniecību, gan netradicionālo medicīnu; savulaik nodarbojies ar dziedniecību, strādājis par Folla diagnostikas un uztura speciālistu, cigun pasniedzēju. Paužu apbrīnu par sarunu biedra vispusīgajām zināšanām un prasmēm, taču viņš nosmej – padomju augstskola iemācījusi strādāt ar literatūru, taču grāmatā izlasīto ir jāmāk pielietot.

Veido savas tradīcijas
Kad ziņkārīgi lūkojos apkārt, mēģinot ieraudzīt pūpolkoku, Normunds apstiprina, ka tāds esot. Pūpolsvētdienā trīs zariņus nogriezis, lai varētu saimnieci «nopērt», taču plānots iegādāties šķirnes stādu, kam krāšņākas ziedkopas.

«Pūpolos» gaidīti ir visi svētki, arī Lieldienas, kad ozola zarā tiek kārtas šūpoles, smaržo Zandas ceptie pīrāgi un parasti atbrauc kāds ciemiņš. Lai gan vistas dēj krāsainas olas: baltas, brūnas, zilas un zaļas, parasti tonis tiek uzlabots, izmantojot sīpolu mizas. Sestdien, kā ik nedēļas nogali, saimnieks kurinās pirti. «Pirts ir, lai turētu miesu tīru, bet slota, karstums un akmeņi, ko pieliek ķermenim vajadzīgajās vietās, ja zina svarīgākos punktus un enerģijas plūsmas virzienu, ļauj palīdzēt pašam sev,» skaidro Normunds.

Savas tradīcijas ir arī Jāņos, ko «Pūpolos» svin, dedzinot pūdeli un kurot ugunskurus, un Ziemassvētkos – ar eglīti, vizināšanos ar ragaviņām un slēpošanu pašu iebrauktajā trasē.

Kokus nav izdevies nošķirt
Iepriekš Zanda un Normunds daudz ceļojuši ar velosipēdiem, mērojot garus gabalus gar jūru maršrutā Rīga–Kolka–Ventspils, Nida–Liepāja; arī galvaspilsētā ir daudz apskates un apbrīnas vērtu vietu, piemēram, Bišumuiža, Dzegužkalns, Ķīpsala.

«Daudzi cilvēki neprot saskatīt brīnumus, novērtēt un saglabāt to, kas viņiem dots. Dienvidu tautu pārstāvji – paēduši vai ne, spēj gūt prieku no dziesmas vai uz konservbundžas atskaņotas melodijas un ir ar dzīvi apmierināti. Ir jāpriecājas par to, kas ir, nevis jāraud, ka nav «rozā mersedesa»,» uz pārdomām vedinošu atziņu pauž Normunds. Viņš atzīst, ka abiem ar Zandu dzīve «Pūpolos» sniedz prieku pārpārēm un ļauj justies laimīgiem. Viensētā viss ir piezemēts un iekļaujas kopainā, atbilst latviešu mentalitātei. Cits gārsu vai struteni uzskata par nezāli, bet lauku sētas saimniekiem tā ir dārza sastāvdaļa.

«Viss ir tik mīļš, katrs stūrītis tiek čubināts, apkārtne pamazām pārvēršas. Patīk senie koki, kas daudz pieredzējuši, un ainava. Īpaši tuva man vieta, kur «saplūdusi» kļava ar ozolu,» atklāj Zanda un ved rādīt neparastos kokus. Kāds mēģinājis kļavu zāģēt, lai to ar varu no ozola nošķirtu, taču tā piekļāvusies tik tuvu dižkokam un ar zaru rokām ieķērusies tik cieši varenajā stāvā, ka neapdomīgajam kaitniekam iecerēto nav izdevies paveikt.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Novērtēt un saglabāt to, kas dots

Kategorijas