Dzīvības brīnums un simbols – dažādu radību olas

2019. gada 18. aprīlis 00:00

624

Dzīvības brīnums un simbols – dažādu radību olas

Zooloģiskajā dārzā iepazīstam gan zināmus, gan eksotiskus dējējus un perētājus.

Ikviens, kam bērnībā gadījies dārza krūmā ieraudzīt trauslu zariņu un maigu spalvu perēklīti ar mazputniņa olām, to nekad neaizmirsīs. Tas ir pasaules brīnums. Drebošu sirdi jebkurš bērns ir pieskāries oliņām, lai pārliecinātos, vai tās ir īstas. Kārdinājums pārāk liels, lai ignorētu vecāku ļaužu padomu olas neaiztikt, neaizbaidot perētāju.

Daudzi bērni arī mūsdienās droši vien ir piedzīvojuši neparasto sajūtu, paņemot rokā mājas vistu tikko izdēto, vēl silto oliņu. Tā ir ideāli veidota dzīvības forma. Ko gan citu, ja ne dzīvības augšāmcelšanos un nepārtrauktību parasti pieminam arī kristiešu Lieldienās?

Gluži kā Džeralds Darels
Rīgas Nacionālajā zooloģiskajā dārzā ar olu dējējiem un to paradumiem «Bauskas Dzīvi» iepazīstina Informācijas un izglītības nodaļas speciālists Māris Lielkalns. Saulainā aprīļa dienā pavadām aizraujošas stundas. Dažbrīd jūtamies kā pirmklasnieki, kuriem laimējies pēkšņi sastapt leģendāro pētnieku Džeraldu Darelu.

Īstais perēšanas laiks putniem vēl nav sācies, bet teju, teju būs klāt. Zoodārzā vēl valda pirmsvētras klusums. Pagaidām visskaļākie ir pāvi. Tie tekalē pa dārza takām un ik pa laikam uzlaižas uz kāda jumta. Saulē astes vizuļo kā turku sultāna pils mozaīkas. Šad tad voljēros pavasarīgi priecīgi sasaucas dzērves.

Zaļi un melni brīnumi
Māris Lielkalns atver somu un gluži kā burvju mākslinieks izņem divas brīnumainas olas. Tās ir milzīgas. Viena ir grubuļaina un koši zaļa kā svaigs gurķītis, bet otra līdzīga noslīpētam grafīta toņa bazaltam. Zaļo olu viņš ieliek mums katram plaukstā – tā ir smaga. Māris stāsta: «Šoziem zaļo olu izdēja zoodārza kazuārs – Austrālijas strauss, bet no perēšanas nekas nesanāca. Tumšā ir emu ola. Tas ir mimikrijas klasisks piemērs, jo emu dzimtenes krūmājos melnu olu noslēpt ir daudz vieglāk nekā baltu. Japānas dzērvju olas ir pārklātas ar brūniem, akvareliskiem plankumiem tāpēc, ka šie putni perē atklātās ligzdās un tiem dējums ir jānomaskē.»

Mimikrija ir evolūcijas gaitā izveidojusies augu un dzīvnieku formas un krāsas aizsargājoša līdzība ar apkārtējās vides priekšmetiem. Pilnīga saplūšana ar fonu, ko, starp citu, ļoti izsmeļoši savulaik izpētīja un daudzās grāmatās aprakstīja Dž. Darels, kā arī citi vēlāko laiku pētnieki.

Lielie un vidēja izmēra putni dēj reizi gadā, toties zvirbuļi, zīlītes, bezdelīgas pat trīs reizes sezonā paplašina savu dzimtu. Kāpēc daba ir iekārtota tā, lai putniem vajadzētu dēt? Uz Māra Lielkalna uzdoto jautājumu «Bauskas Dzīve» uzreiz nespēj atbildēt.

Vēlāk izrādās, ka tas nav intelektuālas, bet gan loģiskas dabas jautājums. Pirmkārt, putnu ķermeņa pastāvīgā temperatūra ir tuva plus 40 grādiem. Pārāk karsts, lai izaudzētu mantinieku savā ķermenītī bez olas. Otrkārt, putni atrodas nepārtrauktā kustībā. Ja tiem vajadzētu nēsāt līdzi olu, tas būtu neizturams smagums – lidojuma ātruma, trajektorijas, drošības un dzīvības apdraudējums.

Zalktītis inkubatorā
Zoodārza Tropu mājā ir putnu, rāpuļu, kukaiņu, gliemežu olu divas stikla vitrīnas. Vienā eksponētas lielas un vidējas, bet otrā – miniatūras, nepazīstamas oliņas, ko brīvā dabā mēs nepamanītu. Blakus lielajām ir arī maziņās. Olas sakārtotas pa stāviem – apakšā atrodas kukaiņu un gliemežu, pa vidu – rāpuļu, bet pašā augšā – lielāki un mazāki putnu «bērnkambarīši».

Māris atver skapīti un parāda zalkša olu čupiņu. Teikās un pasakās bieži pieminētais rāpulis oliņas iedēj mēslu, lapu kaudzēs, siltumnīcu trūdzemē. Tas ir dabiskais inkubators. Zalkšu mazuļi izšķiļas agrā rudenī. Olas dēj arī ķirzakas, toties odzes dzemdē dzīvus mazuļus. Māris skaidro: «Odze izdēj oliņas, bet tās paliek mātes ķermenī. Mazulis pārtiek no olas satura. Jau pilnībā izveidojies, piedzimst, kad ir gatavs patstāvīgai dzīvei. Tā ir oldzīvdzemdēšana. Interesanti, ka mazākā Latvijas ķirzaka – pļavu ķirzaka – ir oldzīvdzemdētāja, par ko liecina arī tās latīniskais nosaukums «viviparus», bet sila ķirzaka dēj olas un ļauj tās perēt videi.»

Trīnas un Čelsijas stāsts
Olu dējēji ir visi bruņurupuči. «Bauskas Dzīves» īpašā interese ir par zoodārza populārajām «meitenēm» – Galapagu bruņurupucienēm Trīnu un Čelsiju. Tās ir Latvijas mediju zvaigznes, jo katru gadu zoodārzā ierodas spēkavīrs Raimonds Bergmanis, lai novietotu abas dāmas uz svariem.

Vienīgais izņēmums, kad atraktīvais R. Bergmanis nevarēja to izdarīt, bija pērn. Ja atceraties, pagājušajā gadā bija Saeimas vēlēšanas. Ja toreizējais ministrs Raimonds Bergmanis būtu turpinājis bruņurupuču svēršanas tradīciju zoodārzā, to varētu klasificēt kā... politisku reklāmu! Šogad, par laimi, viss turpināsies pa vecam.

Trīnas un Čelsijas svēršana ir viens no veiksmīgākajiem un jaukākajiem zoodārza publicitātes pasākumiem. Ārā tiek novietota liela tāfele ar trim sadaļām un vārdiem: Raimonds, Trīne, Čelsija. Katrā ailē ir fiksēts dalībnieka svars iepriekšējā gadā, pieaugums vai samazinājums. Šo performanci vienmēr ar sajūsmu esmu vērojusi videoierakstos. Tagad, kad Raimonds Bergmanis vairs nav Latvijas politikas fokusā, arī es drīkstu publiski izteikt apbrīnu par viņu kā neordināru, ar lielisku humoru apveltītu, dabu un dzīvas būtnes patiesi mīlošu personību.

Bruņurupuču demogrāfisko jau-tājumu risināšana Trīnai un Čelsijai pagalam neveicas, toties abas ir žirgtas un ziņkārīgas. Trīna ik pa brīdim izbāž galviņu no savas bruņu mājas, lai palūkotos uz fotogrāfu.

Paši izvēlas dzimumu
Māris stāsta par citiem bruņurupučiem pasaulē: «Siltā klimata zonās tie olas dēj piekrastes siltajās smiltīs izkašātās bedrītēs. Inkubatora funkciju paveic daba. Kad miniatūrie dzīvnieciņi izšķīlušies, tie kļūst par gardu kumosu gan citiem dzīvniekiem, gan cilvēkiem, nepaspējot nokļūt līdz okeānam, kurā arī maz glābiņa. Tāpēc bruņurupuču skaits pasaulē katastrofāli samazinās. Latvijā mīt tikai purva bruņurupucis, kas dēj olas. Zoodārzos tie dzīvo ļoti ilgi, taču nespēj vairoties, lai gan periodiski dēj un iekašā oliņas savās nebrīves mītņu smiltīs. Starp citu, zoodārza purva bruņurupucim Slāvam šogad 41. jubileja.

Māris atklāj kādu dabas fenomenu: «Rāpuļu dzimums atkarīgs no «inkubatora» temperatūras inkubācijas laikā. Apakšējā slānī, kur temperatūra ir zem optimālā režīma, vienmēr izšķiļas puisīši, vidējā – tikai meitenītes, bet augšējā, kur ir pārāk silts, – atkal puisīši. Tās ir evolūcijas noteiktā izdzīvošanas cikla izpausmes.»

Protams, apmeklējam arī zoodārza krokodilu mājvietas. Visi zobainie draudziņi ir olu dējēji. Zoodārzā vienā mītnē dzīvo milzīgs gaviālkrokodils ar divām sievām. Mammuči smiltīs pie baseina dēj olas, bet, kā speciālists jau uzsvēra, labvēlīgs rezultāts sagaidāms vienīgi īpašā siltumkastē – inkubatorā. Rāpuļu olu ievietošana inkubatorā ir ļoti rūpīgs un filigrāns darbs. Tās nedrīkst grozīt kā putnu olas. Kad rāpulis olu izdējis, to ļoti uzmanīgi pārceļ kastē, un tādā stāvoklī ola paliek vairākus mēnešus, līdz izšķiļas. Ja sāk grozīt, mazais embrijs aiziet bojā.

Krokodili vienmēr olas izdēj krastmalas zemē, iekašā lapu kaudzītē, sēž un gaida izšķilšanos. Tie neperē. Brīvā dabā, kad mazuļi nāk pasaulē, krokodili savā zobainajā mutē bērneļus paņem, ielaiž ūdenī un joprojām rūpējas par tiem apsargājot.

Nēsā pat uz muguras
Māris Lielkalns uzsver – jo lielāka aprūpe nepieciešama pēcnācējiem, jo mazāk oliņu vai ikru kā zivīm vecāki producē. Ir arī tādas radības, kam šis uzstādījums darbojas pretēji. Mencas, piemēram, iznērš daudzus tūkstošus ikru un atstāj savā vaļā. Izdzīvos un lieli izaugs tikai veiksmīgākie – tāds ir princips.

Savukārt rūpes par pēcnācējiem var izpausties ļoti neparasti. Piemēram, Surinamas pīpa ir Amazones upes reģionā dzīvojoša varde. Tēviņš iekārto savu ģimenes idilli tā: oliņu uzripina mātītei uz muguras, lai tā ieaugtu ādā. Redzēt to nevar, brīdina Māris Lielkalns. Līdz 100 oliņām ieaug ādā, mātīte tās nēsā, kamēr izšķiļas kurkulīši. Citu vardīšu – Darvina rinodermu – tēviņi savus kurkulēnus audzē un pārnēsā mutē.

Askētiskie pitoni
Atsevišķs temats ir par pitoniem. Zoodārzā tie ir vairāki, bet visi jau ir ievērojuši dzelteno, skaisti plankumaino milzu rāpuli, kas nereti snauž savas stiklotās mītnes stūrī. Pitoni parasti izdēj 25 – 30 olas ar ādainu apvalku. Džungļos tie izveido iedobi un patiešām perē atšķirībā no citiem rāpuļiem. Pagājušā gada rudenī arī zoodārza albīnā skaistule izdēja olas un cītīgi perēja. Diemžēl pirmais viņas mēģinājums bija nesekmīgs.

Olu perēšanas periodā, kas turpinās no diviem līdz trim mēnešiem, pitoni neko neēd. Tie nepārtraukti kustina ķermeņa muskuļus, lai ražotu siltumu un nodrošinātu dējumam nepieciešamo temperatūru. Ļoti interesants pielāgojums aukstasiņu dzīvniekiem. Izšķīlušies pitonu bērneļi jau pilnvērtīgi spēj paši sameklēt barību. Vēl ir simtiem variantu, kā evolūcijas procesā daba spēlējas ar Dieva radībām.

UZZIŅAI

Pasaulē ir 1,5 miljoni dzīvnieku sugu.

Olas dēj vairāk nekā miljons dažādu sugu (t. sk. – kukaiņi).

Vislielākās ir strausu olas. Ola ir 15 cm gara, 13 cm plata, bet saturs atbilst aptuveni 24 vistu olām.

Piecas zīdītāju sugas arī ir olu dējēji: pīļknābji un četru sugu ehidnas. Visi mīt Austrālijā un ir pasaules primitīvo zīdītāju grupa. Olas netiek izdētas uzreiz, bet 20 dienas attīstās ķermenī. Kad ola beidzot izsprūk laukā, tad mātītes vēl 10 dienas to perē, ievietojot vēdera ādas krokā. Mazulim piedzimstot, caur vēdera ādu sāk izdalīties piens.

+ 5

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīvības brīnums un simbols – dažādu radību olas

Kategorijas