Augšāmcelšanās dienu gaida klusās pārdomās

2019. gada 18. aprīlis 00:00

806

Augšāmcelšanās dienu gaida klusās pārdomās

Lieldienas – cilvēkmīlestības, drosmes un cerības svētki.

Klusā nedēļa ir sevī iedziļināšanās laiks, kad cilvēkam būtu jāuzdod mūsdienās tik neērtie jautājumi: kas esmu, kurp dodos? Klusā nedēļa paiet krusta zīmē, uzmanīgi un vērīgi pārdomājot Jēzus dzīvi un vienlaikus atklājot pretrunas savējā. Tā Pūpolsvētdienas dievkalpojumā sacīja Iecavas evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests Rolands Radziņš.

Kontrasti un pretrunas
Kristīgajā baznīcā Pūpolsvētdiena ir aicinoša un uzrunājoša diena, kas simbolizē Kristus triumfālo ierašanos Jeruzalemē. Ēzelīša mugurā jājot no Olīvkalna, Kristu sveica gavilējoši cilvēki, bet jau pēc dažām dienām prieku nomainīja neizmērojamas ciešanas.

Mācītāja Rolanda Radziņa sprediķis bija veltīts ticības dzīves kontrastiem un pretrunām. Viņš sacīja: «Neviens no mums nav pasargāts no lieliem pārbaudījumiem, bet nepatīkamo faktu apzināti cenšamies ignorēt. Modernā cilvēka atslēgas vārds ir laime. Bieži vien mieru un laimi uztveram kā pašsaprotamu, dziļi sirdī tomēr nojaušot, ka visam, ko darām, ir laika ierobežojums. Mūsu gadsimta cilvēkiem ir raksturīga slēpšanās, nevēlēšanās runāt par nopietnām, netīkamām lietām, piemēram, mūsu dzīves ierobežoto laiku, sāpēm, slimībām. Cilvēki negrib ne domāt, ne runāt par to. Kristus vēsts tiek sadzirdēta tikai dziļās dzīves krīzēs.

Klusā nedēļa mūs apstādina. Tas ir laiks, kad līdzās eksistē vislielākie pretstati – prieks un sakāve, gaviles un ciešanas. Daudzi ir apmulsuši, jo nespēj noticēt, ka Jēzus izvēlējās nāvi pie krusta apzināti un to darīja cilvēku dēļ, lai viņi varētu iemantot mūžīgo dzīvību. Tas ir Dieva svētīts ceļš, kas spēj šķērsot mūsu dzīves robežas. Kristus stāsts ir dzīva cilvēka stāsts, nevis skaista metafora.»
Lieldienas ir sevi ignorējošas cilvēkmīlestības, pašaizliedzības, drosmes, brīvības un cerības svētki. Arī katrs dievkalpojums baznīcā ir kā mazas Lieldienas – dzīvības un gaismas svētki, uzsver mācītājs.

Nocirstās tradīciju saknes
Vēlāk, sarunājoties ar «Bauskas Dzīvi», Rolands Radziņš atkal skar mūsdienu cilvēkus raksturojošas iezīmes. Sabiedrība ir kļuvusi sekulāra, kas Latvijā sevišķi spilgti izpaužas jaunākajā paaudzē. Garīdznieks min iemeslus: «Tas ir kristīgo tradīciju pārrāvums padomju okupācijas gandrīz pusgadsimtu ilgajā periodā. Visvecāko, pirms Otrā pasaules kara dzimušo paaudzi, tas gandrīz nav skāris. Pie Dieva bieži atgriežas arī vidēja vecuma cilvēki. Diemžēl ticībai pievēršas gandrīz tikai tie jaunieši, kuru ģimenes ir spējušas nosargāt kristīgās tradīcijas. Jāmin vēl kāds svarīgs aspekts – cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanās ietekmē sabiedrības domāšanu. Roku rokā iet labklājība un ticības trūkums. Tas ir pamatots un pārbaudīts fakts.»

Mācītājs atzīst, ka ētisko vērtību tēmas Latvijas skolās ir kļuvušas mazsvarīgas. Tikai sākumskolas 1. – 3. klasē kristīgās ticības pamati vai ētika ir izvēles priekšmeti. Vecāki, kuriem nav nekādas ticības pieredzes un priekšstata par Dievu, protams, neizvēlēsies kristīgo mācību.

«Apmeklējot dažādas valstis, esmu novērojis, ka situācija Rietumeiropā un Skandināvijā ir labvēlīgāka. Tur nav bijis tradīcijas nežēlīga pārrāvuma, un arī mūsdienu izglītības sistēma ir daudz vairāk vērsta kristīgo vērtību izpratnei un nostiprināšanai. Obligāts mācību priekšmets vidusskolas posmā, piemēram, Vācijā, ir kultūras vēsture. Stundās jaunieši iegūst padziļinātu priekšstatu arī par ticības pamatjautājumiem, Svētajiem Rakstiem, sakrālo mākslu. Tā ir pastarpināta, bet ļoti laba pieeja. Neatkarīgi no tā, vai, kļūdami pieauguši, viņi izvēlas ticības vai sekulāro ceļu, kristīgo vērtību izpratne piemīt visiem,» spriež Rolands Radziņš.

Zināt Dieva noteikto kārtību
Iecavas luterāņu sadraudzības pēcpusdienā pēc dievkalpojuma Rolanda Radziņa sākto tematu turpināja arī citi draudzes locekļi. Savu stāstu uztic iecavnieks Kaspars Svirskis: «Mans ceļš pie Dieva sākās pirms astoņiem gadiem, kad es un sieva nolēmām nokristīt bērnu. Mēs negribējām to darīt formāli, vēlējāmies vispirms iedziļināties un saprast. Labāk taču ir zināt Dieva noteikto kārtību šajā pasaulē, nevis izlikties, ka tā nepastāv! Mūsu pirmā tikšanās ar mācītāju Rīgas Krusta baznīcā bija ļoti svētīga. Sāku domāt par jautājumiem, kam iepriekš netiku veltījis nekādu uzmanību – biju tipisks 21. gadsimta jaunietis. Nu jau vairākus gadus esmu Iecavas luterāņu draudzē. Dziedu baznīcas ansamblī, dievkalpojumos pie altāra lasu Svēto Rakstu fragmentus. Dzīve kopā ar Dievu ir daudz harmoniskāka un jēgpilnāka. Pilnīga uzticēšanās Viņam ir palīdzējusi atrisināt problēmas, ko mans cilvēka prāts nespētu.»

Kapsēta kā ziedu dārzs
Laijai Riekstiņai Lieldienu izjūtas ir dziļas un neaizmirstamas. Visspilgtākais garīgais piedzīvojums viņai bija, kristiešu grupā braucot uz Medžugorjes svētvietu Bosnijā. Ceļojums sākās ar gavēni, bet Lieldienu kulminācija piedzīvota, basām kājām kāpjot Dievmātes Marijas un Krusta kalnā, dievkalpojumos, ko Medžugorjē noturēja latviešu garīdznieki, un pusnakts adorācijās. Kādas Lieldienas Laija ir pavadījusi Romā, Svētā Pētera bazilikas laukumā. Viņa nenoliedz arī Lieldienu laicīgās svinēšanas rituālus, kas bērniem izraisa milzīgu prieku, taču nobriedušiem cilvēkiem ar olu ripināšanu gan nepietiekot.

Silviju Kopi, lasot teoloģiska satura grāmatu par Kristus ciešanām Krusta ceļā, pārņēmis izmisums. Viņa tik spilgti izdzīvojusi notikumus, ka nav varējusi grāmatu turpināt. Silvija, tāpat kā Laija, ir Iecavas luterāņu draudzes padomes aktīva locekle. Viņa daudz laika velta brīvprātīgajam darbam. Pēc Silvijas iniciatīvas vēsturiskie Iecavas baznīcas kapi pārtop par Dvēseļu dārzu. Uz katras kopiņas draudzes sievietes pērn iedēstīja daudzgadīgas puķes ar domu, ka ziedēšana turpināsies no agra pavasara līdz rudens salnām.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Augšāmcelšanās dienu gaida klusās pārdomās

Kategorijas