Literārā lappuse

2019. gada 18. aprīlis 00:00

Neīsti un samocīti gadalaiki, gan ziema, gan pavasaris. Tajos nepacietīgi noraugāmies – arī kā mazliet samocīti, mazliet neīsti? Iekožam ilūziju smalkmaizītē, bet zobos nočirkst vakardienas smiltis. Un atkal nav tā, kā bija domāts, sapņots un cerēts. Dvēsele kliegtin kliedz, – kur ir Glābējs, un kad viņš nāks? Nezinām.

«Esi par dienu manās naktīs, tad arī mūžība nebūs par garu!» raksta Sarmīte Gausiņa-Elksne. Lūgums un cerība vienuviet. Cik bieži arī mēs gaidām no citiem – tikai esi! Mūžīgais Dieva brīnums par esamību, par dažādību, par sapratni, par līdzjūtību un par kalpošanu. Visaugstākais – par kalpošanu. Par visu to Viņš ar mums ir runājis tik skaidri un vienkārši pirms divtūkstoš gadiem, un mēs joprojām to burtojam un tulkojam, pārprotam un apvainojamies, bet vienā vārdā tā ir cilvēcība tajās miljons ikdienas izpausmēs, ko mācāmies un mācīsimies saprast, kamēr vien mūsu pasaule pastāvēs šajā veidolā. Lai veicas! Arī par šo veiksmi lai ieskanas mūsu Lieldienu lūgsna.

SARMĪTE GAUSIŅA-ELKSNE

Lieldienu rītā
Pirms uzzied debesīs saule,
Šī skaudīgā ziemeļu saule,
Pirms glāstīt nāk siltie vēji
Un ziemas smagumu žāvē,
Mūs svētīt nāk siltā un svētā –
Dieva Dēla mīlošā sirds.
Ļauj, Kungs, atvērt mums acis
Kā Tavas, skaidrotas rītausmā!
Ļauj, Kungs, atvērt mums sirdi
Kā Tavu, mīlošu rītausmā!
Ļauj, Kungs, dvēseli atvērt
Bez naida, nāves un grēka!
Ļauj, Kungs, atvērt Tev dzīvi!
Par debesīm, elli lielāks
Tavs atvērtais kaps.

Zieda lūgšana
Tev uzplaukt
Un par salnām nedomāt.
Savas pumpura rokas
Tev lūgšanā pretī celt.
Tev atvērties
Un par krusu nedomāt.
Savus spārnus kā putni
Un eņģeļi vērt.
Tev uzziedēt
Un par vētru nedomāt.
Savu galvu, Tevi slavējot,
Baltu kā rītausmu celt.
Tev uzsmaržot
Un par sniegu nedomāt.
Savu nektāru saldu
Kā dzīvību nest.

Lūgšana Dievam
Esi par dienu manās naktīs,
Tad arī mūžība nebūs par garu!
Tikai esi!
Esi par zvaigzni mākoņu plaisā,
Tad arī tumsa nebūs par dziļu!
Tikai spīdi!
Esi par ziedu manās pļavās,
Tad arī ziema nebūs par garu!
Tikai uzplauksti!
Esi par skaņu manā dziesmā,
Tad arī klusums nebūs par ilgu!
Tikai skani!
Esi par dzīvību manā sirdī,
Tad arī nāve nebiedēs!
Tikai esi, mans Dzīvais Dievs!

GUNTRA VILKA

Cerība
Saule iemet logā riekšavu cerību.
Vēl par vienu dienu
ir slēgta derība ar dzīvi.
Elpoju brīvi.
Kūpoša kafija garo, rīts staro.
Esmu apmierināts ar dzīvi.
Šajā brīdī un stundā,
šajā rīta jundā
Pielūgt To,
kas man devis daļu no sevis,
Kas mani aicinājis,
Galdu klājis, ik dienu gaidot ciemos...
Kur es steidzos, skrienu?
(sapņu tulkojums: zibeni redzēt –
pazemība un prieks)

Mīlestība ir pazemība
Tiek debesis šķeltas uz pusi,
Arī sirds.
Kas domāt man liek,
esmu pazudusi...
Sirdsbalss uzrunā klusi,
Domu sieks!
Ko esmu atradusi?
Uz kuru pusi man iet?
Savai laimei vai nelaimei pretī...?
Kam jānotiek, jānotiek!
Lai zibens aizdedz debesis!
Savu sirds pusi
pie tavām kājām lieku.

Piedošana
Kas vieniem piedodams,
tas man ir grēks.
Kur slēpjas nespēks mans,
un kur mans spēks?
Es gaidu saulrietus un mirkli,
kad tā lēks,
un putnus dziedošos,
kad tumsa bēg.
Es visu piedošu –
Tik tam ir jēga.

***
Esmu noreibusi no saldi kūpoša vīraka.
Vai sevi izkvēpināt tīrāku nekā esmu?
Silti pukstošu putnu krūtīs,
Kas sitas kā apmaldījies rūtīs,
Tam otram tālumā pretī nesu.
Manā sirdsputnā sadzīvo viss:
Gan dusmas, gan prieks, gan spīts,
Gan kriksītis
Mīlestības.

DAGNIJA GASŪNA

***
Es šonakt debesīm piedevu
ziemeļu vēju un krusu,
sūtot melnajā
virpulī
mazu lūgšanu klusu.

***
Katru rītu es
sākos no jauna.
Putni vēl klusē,
bet vējš jau dzied,
nakts aizved
zvaigznes pa
mūžības kāpnēm,
gaisma un es –
mēs sākamies vienuviet.

***
Šodien es neesmu
Ar tevi.
Saule tik absurdi
spīd acīs –
ēnas nevienas.
Izkūstu debesu zilgmē
un peldu kā puteklīts.

VALIJA REINICĀNE

Sirds stāsts
No sabangotās sirds
Dzīves vētrās
Ciešanu asaras
Pasaulē šalc
Lilijas zieds neuzplauks
Jūras dzelmēs sastings
Nemiera pilna sirds
Saule jūrā krīt
Kas būs rīt
Pasaules atmestais Karalis
Jūrā raugās un raud
Kas pasaulei draud
Savas radības nicināts
Un nepazīts
Dievs it visā apslēptais Karalis
Kas sabangotās sirdis
Dzīves vētrās savaldīs
Svētlaimīgs cilvēks
Kas savu sirdi iepazīs
Kurā atskan
Apslēptā Karaļa balss
Nebīsties Esi drošs
Uzvarēts naids
Vari būt laimīgs un piepildīts
Sajust kas mūžīgs kas īsts
Aust plaukstošās Dzīvības rīts
Mīlas Gaismas sasildīts
Mūžības Dārgums kas īsts
Lieldienu rīts!

AIGA LUDVIGA

***
Man ir noskumšanas
čempionāta «Grand Prix»,
noskumstu ikkatrā brīdī,
sirds raud un sadeg neparasti,
un man vienalga,
vai tu man ko prasi...
stikls, betons vai mūris
starp mums,
bet varbūt gavēnis –
komunikācijas pārrāvums?

***
mana dvēsele nevar
kristīgi raudāt
tā brēc balsī
par liekulību sutanā melnā;
mīlestību
kā putnu nožņaugtu delnā;
un spīvi tic tikai dienām trim,
kad Augšāmcelties būs lemts.

AIJA ČEPULE

***
Pūpolu baltās aitiņas
Nu jau dzeltenos
Cālīšos pārvēršas.
Lieldienas tuvojas.

Daba par godu tām
Skaisti greznojas.
Puķes, putni un koki
Svētku rotā ietērpjas.

Šūpojas saule debesīs,
Šūpojas ļaudis šūpolēs.
Pa krāsotai olai
Uz kārā zoba liks.

Lieldienās grēks izpaliks,
Citādi – staigāsi pliks.

IVETA SALGRĀVE

...būšu Minhauzens...
Pieneņu pļavas un taureņu pulkus
piestāstīšu pilnas ausis.
Bites ziedos un medus podus.
Izmelošu rītu gaišu un
vakaru norietā maigu.
Piemeldēšu baltu dienu.
Zāli dzīvības zaļu.
Debesis cerību zilas.
Baltas vizbules mežā.
Visu cauru gadu.
Izburšu Mīlestību.
Un neko neņemšu sev.
Lai tiek! Lai sāp
...es būšu Minhauzens. Melošu.
Kamēr noticēsim – IR kaut kas liels.

...saules reibumā...
es šodien sadzēros sauli, elpojot pavasari,
Un nereibu. Stiprāk kā citugad.
Slēpos. Lai satiktu Tevi.
Tavā sveicienā redzēju smaidu.
Vai tas tur bija?
Un ilgojos. Vairāk kā citunakt.
Pēdējās leduspuķes ziedēja rūtīs.
Šonakt. Biezāk kā citunakt.
Neko cauri neredzēju.
Mirklis bij zagts.
... šodien sadzēros sauli.
No Tavām acīm.
Kas notiks, kad uznāks nakts?

...nedomāt!...
...nedomāt par to!
Varbūt paliek pie manis
tā gaisma, kas atnākusi
kā glābiņš samocījuma bezgalībā.
Tas nekas, ka paliksim
katrs savā pusē tai sāpei,
kas nejēdzībā.
Tagad ir gaisma atnākusi.
Nedomāt par to!

Noturēties
uz gaismas robežas.
Vēl mirkli mirklīti.
Nedomāt par to...
un tad sadegt.

...atgriezušies...
parks plosītu zaru pilns –
mani gājputni atgriezušies:

izmisums, greizsirdība un smīns
netrūkst neviens

gājputnu kāši man cauri iet
salido vienuviet
ilgām ir aizlauzti spārni
atpakaļ negaidiet

GINA VIEGLIŅA-VALLIETE

Manas dzimtenes rīti
Manā dzimtenē vēsi rīti
Un drēgnums kaulos,
Es noplūcu pienenīti,
Aiz mākoņa saulīti skatos.

Manā dzimtenē čalo strauti
Un pīles ūdenī peras,
Maz miera, ir kņada,
Gluži vai jāatsperas.

Tai grants kaisītā ceļā
Pa retam gājējus mana,
Vien sviedru lāses uz pieres,
Un pārējais jau ir gana.

Gan putnēna kliedziens uz sēres,
Gan dzīve kā ūdens plūdums,
Vēl noliecos tur, kur sūna,
Manas dzimtenes krāsojums.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas